Nu jau kādu laiku Saeimā norisinās aktīvs darbs pie Kapsētu likuma, ar mērķi izveidot vienu kopīgu jumta dokumentu, kas ļautu sakārtot ierasto praksi, ka pašvaldības šajā jomā – veikušas darbus atbilstoši to pieejamajiem resursiem un iespējām. Vai vienmēr centralizēta pieeja ir labākais risinājums? Šis nav Rīgas vai citas pašvaldības oficiālais viedoklis, šīs sajūtas un pārdomas rodas, ikdienā strādājot ar kapsētu jautājumiem Rīgas domē.
Kā atzina kāds no augstiem ierēdņiem – “mums lika, un mēs uzrakstījām”, atbilstoši savai izpratnei un pieredzei, bet neskatoties kopējo tendenci un reālo situāciju. Protams, kas der Rīgai, neder, piemēram, Sakas pagastam un jautājums, vai maz tā vajag. Ja līdz šim Rīgā izdotie “Rīgas valstspilsētas pašvaldības kapsētu darbības un uzturēšanas saistošie noteikumi” kalpoja par piemēru citiem, tad arī Rīgas pieredze problēmu risināšanā, varētu tikt izmantota kāda cita labā. Es ceru, ka šī nebūs tā reize, kad augstākā ierēdniecība atšņāks: “Tā jau tikai Rīgas problēma, tieciet ar to galā paši, citiem tas nav aktuāls!” un likums tiks pieņemts ļoti deklaratīvs, īsti neļaujot pašvaldībām kapsētu lietas kārtot, atbilstoši tās specifikai.
Lai arī sākotnējā iecere bija likumu pieņemt jau 2025.gadā, ļaujot tam stāties spēkā jau 2026.gada janvārī, likumdevējs atrotot piedurknes un, uzklausot visas ieinteresētās puses, to cer pieņemt vēl šajā Saeimas sasaukumā.
Rīgā atrodas 22 pašvaldības kapsētas, kuras kopumā aizņem nedaudz vairāk nekā 450 ha pilsētas teritorijas, no kurām vien divas ir t.s. atvērtās, 15 daļēji slēgtās un piecas slēgtās kapsētas. Vēl ir tās, kas pieder dažādām draudzēm (sauktas arī par privātajām) un tās līdz galam nepakļaujas Rīgas noteikumiem un lietas dara kā nu izdevīgāk. Ar ko tas kapsētas šajā gadījumā īsti atšķiras? Atvērtajās kapsētās nav ierobežojumu un problēmu veikt apbedījumus, daļēji slēgtajās tas ir nedaudz sarežģītāk, ņemot vērā ierobežoto fizisko vietu (iespējami virsapbedījumi un urnu apbedījumi) un slēgtajās – tajās drīkst veikt tikai urnu apbedījumus un arī pie nosacījuma, ja vari pierādīt savu tiešo radniecību ar tur kādreiz apbedīto.
Ja runājam par divām atvērtajām kapsētām, tad teju katram rīdziniekam ir viedoklis par tām, sakot, ka tur jau nu negulsies, jo latviskā dzīvesziņa vislabāk liek izvēlēties smiltāju lapu koku pavēnī. Bet problēma ar pieejamību tādās kapsētās ir sarežģīta, tās savu kapacitāti ir gandrīz izsmēlušas. Ja paveicas, tad vietu var atrast vien esošajā ģimenes kapavietā, ja ne, tad iespēju robežās nāksies meklēt jau kādu citu vietu, kurā jau reiz kāds apbedīts, bet tā pamesta. Profesionālajā žargonā runājot – kapavieta tiek aktēta.
Protams, pēdējos gados ugunsapbedīšana (kremācija) ir kļuvusi populārāka, taču salīdzinot ar klasisko apbedīšanu, arī dārgāka un šobrīd Rīgā to veic tikai viens komersants, tiesa gan, arī konkurence palielinājusies, tāpēc arī šajā jomā ir nepieciešams zināms regulējums, kas ļautu mirušā pelnus cieņpilni novietot kolumbārijā, vai arī sekojot ārvalstu praksei, tikt izbērti atbilstoši aizgājēja pēdējai vēlmei. Jaunais likums varētu paredzēt speciāli izveidotas pelnu izkaisīšanas laukumus, vai arī Rīgas gadījumā, atsevišķas vietas, piemēram, slēgtajās kapsētās, kurās urnas varētu arī apbedīt, nepiesaistot tās konkrētai apbedījuma vietai. Šogad plānots būvēt jaunu kolumbāriju Meža kapu teritorijā, zināmi līdzekļi galvaspilsētas budžetā tam paredzēti.
Ja mēs skatāmies likumprojekta un topošās Rīgas kapsētu apsaimniekošanas koncepcijas kontekstā, tad izdalāmas ir trīs būtiskākās problēmas – kapsētu turpmākā attīstība un to apsaimniekošana, kapsētu atkritumu apsaimniekošana un pieejamo vietu deficīts.
Jā, tieši kapsētu veidošana turpmāk ir viens no atslēgas jautājumiem – vai tās mēs veidojam tādā stilā kā savulaik pilsētplānotāji un ainavu arhitekti vēlējās? Piemēram G. Kūfalts ar Meža kapiem, vai tomēr absolūti sociālā funkcionālisma ietvaros izveidotie Jaunciema vai Bolderājas kapi, kuros laika gaitā izveidotas garenas ejas ar apbedījumiem to abās pusēs. Pirmais variants, ko man gribētos saukt par memoriālo parku, būtu estētiski skaistāks, taču ar ierobežotu vietu skaitu, savukārt otrais, funkcionāls un ietilpīgs, taču acīm līdz galam un mūsu kapu kultūras izpratnē, ne sevišķi pievilcīgs plānojums ar individuālu haotisku pieeju koku un krūmu stādīšanā, kapa kopiņu padarot par apgrūtinājumu vēlākos gados. Iespējams, ka ar likumu šo varētu arī noteikt – jaunās kapsētas projektējam skaistākas, bet esošās, ja vieta paplašināšanu pieļauj, nedaudz funkcionālākas, bet ar domu, ka tai daļai jāsasaucas ar pamatkapsētu.
Runājot par atkritumu apsaimniekošanu kapsētās, loģiski būtu, ja reiz valsts piekritusi šķirot atkritumus, tas būtu veicams arī kapsētās, samazinot kopējās izmaksas, jo plastmasas puķes vai sveces un to iepakojums, gluži nav lapas vai apgrieztais dzīvžogs, nerunājot nemaz par nolietoto kapu aprīkojumu – soliņiem, apmalēm, un dažu brīdi, auto riepām un buferiem, kuri kapsētās parādās gluži kā sēnes pēc lietus. Ja Rīgā un dažās citās pašvaldības ir manīta tendence pievērst uzmanību šai problemātikai, tad likumā īsti neviens negrib šo normu iestrādāt, ar nosacījumu - vietās, kur tas nepieciešams, lai gan, to absolūti brīvi varētu atstāt pašvaldības kompetencē, jo to jau apmaksā pati pašvaldība un zinām, ka šķirotos atkritumus, vismaz šobrīd, atkritumu apsaimniekotājs mēdz izvest lētāk, ja salīdzina ar klasisko sadzīves atkritumu tarifu. Protams, paliek brīva interpretācija un vieta izaugsmei lapu un t.s. bioloģijas kompostēšanai. Tikai man pagaidām grūti iedomāties, piemēram, Raiņa kapus, kur būtu izvietoti kompostēšanas laukumi, bet arī tas nav neiespējami. Rīgā jau ir sveču konteineri, bet, tiesa, tie sveču atlikumus piedzīvo retāk nekā plastmasas maisiņus ar tajos atrodamo saturu. Un vēlreiz, publisks “fui!” par tām riepām, kas atrodamas teju katrā Rīgas kapsētā. Par laimi, Rīgas pašvaldības policija šos atsevišķos “kadrus”, kuri izdomājuši, ka piemiņas vietas ir atkritumu izgāztuve, ir atpazinusi un sodus piestādījusi.
Vai vietas pietiks un cik ilgam laikam – tāds ir viens no galvenajiem jautājumiem teju katram, kurš kapsētu virzienā ir raudzījies un skaidra atbilde laikam ir tāda – diemžēl nē. Ir pienācis laiks domāt par jaunu kapsētu veidošanu, bet Rīgā, tā arī ir problēma. Lai arī liekas, ka lielā pilsētā ar brīvajām zemēm nevajadzētu būt problēmām, to nosaka gan teritorijas plānojums, gan aizsargjoslu likums, un kapsēta jau arī nebūs tā, ko jebkurā tukšā zemes pleķī var ierīkot. Daļēji slēgtajās kapsētās vietu deficīts ir problēma vairākus gadus un, lai arī pašvaldība tās vietas, kuras zināmu laiku atzīstas par nekoptām, dod iespēju izmantot kādam citam, arī izsīkst. Ir arī tādas vietas, kas vienkārši ir aizpildītas un, tuviniekiem pazūdot, tās pārvēršas par neizbrienamu džunglāju. Ir valstis, kurā ar šo tiek galā, bet vai mēs tam esam gatavi? Piemēram, Vācijā pēc nomas tiesību beigām, pīšļi no pamestās kapa vietas tiek izrakti un kremēti, atbrīvojot to jaunu apbedījumu veikšanai. Nē, es neaicinu mūsu slēgtās kapsētas pārrakt, tādējādi veidojot jaunas iespējas apbedījumiem, bet varbūt kādā citā gadījumā tas tomēr ir apsvēršanas vērts. Vai likums to ļautu? Šobrīd neviens šajā virzienā īsti neraugās. Bet runājot par slēgtajām kapsētām Rīgā – ko darīt ar tām? Ja raugāmies, piemēram, Lielo kapu virzienā, īsti līdz galam tā arī neviens nav spējis izšķirties – apjozt ar žogu un apmeklētājiem slēgt, vai gluži pretēji, sakārtot un atvērt apmeklētajiem, saglabājot tajās kultūrvēsturiskās un dabas vērtības. Iepriekš jau pieminēju, ka iesējams šajās kapsētās būtu vērts izveidot kolumbāriju vai īpašu vietu, kurā urnas varētu arī apbedīt.
Tāpat neatbildēts paliek jautājums par kapavietu piešķiršanu par īpašiem nopelniem, piemēram, Rīgas un/vai Latvijas labā. Bija laiki un aizvien tā ir, ka, pastāv pieprasījums aizgājēju par nopelniem apbedīt kaut iztālēm no Rozentāla, Raiņa, Mediņa vai Kvieša, jo šobrīd pietiek vien ar profesionālās iestādes “rekomendāciju”. Bet varbūt, ka objektīvāks novērtējums būtu, piemēram, Ordeņa kapitula lēmums par ordeņa piešķiršanu. Nesaku, ka saņemot Valsts augstāko apbalvojumu automātiski pienāktos vieta vēsturiskajās kapsētās, bet varbūt ka šis būtu viens no kritērijiem turpmākajā dzīvē, kad kāda no profesionālajām organizācijām atkal teikts, ka šis aizgājējs nu pavisam noteikti ir pelnījis vietu tuvāk kādas prominences atdusas vietai, tādā veidā samazinot iespēju tur tikt apbedītam kādam citam, kam, saskaņā ar noteikumiem, šī vieta pienāktos – pēdējā dzīvesvieta deklarēta Rīgā un konkrētajā kapavietā apbedīti piederīgie un šo faktu iespējams pierādīt.
Katrā ziņā, kapsētu pārvaldības jomā darāmā ir daudz, bet vai viens jumta likums to spēs? Pie esošās redakcijas, neļaujot pašvaldībām pašām līdz galam lemt, ko un kā darīt, tas dzīvi sarežģī. Tajā pat laikā, nepievēršot uzmanību t.s. privātajām kapsētām, normu neesamība teritorijas vai kapsētas īpašniekam, ļauj plaši interpretēt attiecīgās vietas izmantošanu savās interesēs. Un to Rīga konstatējusi, pārņemot savā apsaimniekošanā Ivana kapsētu, un šoreiz necentīšos atklāt visas detaļas un izaicinājumus, ar ko nācās un aizvien gadās saskarties šodien.
Skaidrs, ka viens likums situāciju neatvieglos, ja vien tajā pašvaldībai nav dotas lielākas pilnvaras un tiesības kapsētu jomu sakārtot. Ne velti sākumā pieminēju Sakas pagastu, kur man pirms kāda laika bija iespēja viesoties Grīņu rezervātā esošajā kapsētā. Vai tur tādas izmaiņas vai virsuzraudzība būtu iespējama un vajadzīga? Nav jau it kā labākais piemērs, bet tomēr dod iespēju iezīmēt izaicinājumus ar ko saskarsies pašvaldības.
Bet par kultūrvēsturiskajām vērtībām Rīgas kapsētās, par to citreiz.
Izmantojot iespēju, vēlēšu likumprojekta izstrādātājiem iespēju pārdomāt iespēju pašvaldībai dot lielākas iespējas, lai pēc kāda laika atkal nerastos situācija: “Tā jau tikai Rīgas problēma!”. Likums ir vajadzīgs, lai palīdzētu, ne ierobežotu un nomērītu visus pēc vienas mērauklas.
Edgars Ikstens
Rīgas domes deputāts,
Mājokļu un vides komitejas priekšsēdētāja vietnieks
Publicēts: 30.01.2026.