Rīgā nav nevienas patvertnes

Publicēts: 05.06.2026.

Cipari, ar kuriem nedrīkst spēlēties

50 000 vai 200 000? Cik cilvēku nākotnē varēs uzņemt Rīgas patvertnēs? Un vai tagad tiešām nevaram uzņemt nevienu?

Pēdējās dienās publiskajā telpā par to izskan pretrunīga un, jāsaka skaidri, sagrozīta informācija. Tas ir bezatbildīgi. Jo īpaši šobrīd, kad dronu incidenti Baltijas reģionā vairs nav abstrakta teorija, bet reāls drošības izaicinājums.

50 000 un 200 000 nav viens un tas pats rādītājs. Tie nav savstarpēji izslēdzoši skaitļi. Tos nedrīkst likt vienu otram pretī tā, it kā iepriekš sabiedrībai būtu stāstītas pasakas.

Aptuveni 50 000 cilvēku ietilpība attiecas uz konkrētu Rīgas pašvaldības ēku loku — 146 pašvaldības objektiem, lielākoties izglītības iestādēm, kuros plānots veidot un labiekārtot patvertnes.

Savukārt iepriekš publiski minētais skaitlis — līdz aptuveni 200 000 cilvēku — attiecas uz plašāku patvēruma vietu kopumu: gan pašvaldības, gan valsts īpašumos esošām telpām Rīgas administratīvajā teritorijā, ko VUGD bija apsekojis un atzinis par atbilstošām vai daļēji atbilstošām. Tolaik tika ziņots par 552 apsekotām iespējamām patvēruma vietām, no kurām 358 atzītas par atbilstošām vai daļēji atbilstošām, tostarp 204 pašvaldības īpašumos.

Tātad šobrīd publiskajā telpā tiek salīdzinātas divas dažādas lietas, pasniedzot tās kā vienu. Un pārsteidzošākais — šī informācija sāk dzīvot savu dzīvi gandrīz kā alternatīvā realitāte.

Patvertne nav tikai bunkurs

Vienā gadījumā runa ir par konkrētu pašvaldības labiekārtojamo patvertņu programmu. Otrā — par plašāku civilās aizsardzības kapacitāti, kurā ietilpst arī valsts īpašumos esošas telpas un trešās kategorijas patvertnes jeb pielāgotas telpas īslaicīgam patvērumam.

Trešās kategorijas patvertnes nav modernas pazemes bumbu patvertnes vairāku dienu uzturēšanās režīmam. Tās ir esošās būvēs vai to daļās pielāgotas telpas, kuru mērķis ir mazināt sprādziena triecienviļņa, šķembu un atlūzu ietekmi. Publiski skaidrots, ka šīs vietas paredzētas īslaicīgai patveršanās funkcijai — līdz 12 stundām.

Drona, raķetes atlūzu, sprādziena vai gaisa apdraudējuma gadījumā tieši šāda īslaicīga patveršanās var būt izšķiroša. Tā nav ideāla drošība. Bet tā ir reāla aizsardzība konkrētā apdraudējuma brīdī.

Tāpēc ir neprofesionāli vienā maisā bērt pilnvērtīgas ilgstošas uzturēšanās patvertnes, trešās kategorijas patvertnes un īslaicīgas droša patvēruma vietas. Ja šie jēdzieni tiek jaukti, cilvēkiem rodas maldīgs priekšstats: vai nu viss jau ir ideāli, vai arī nav nekā.

Patiesība ir pa vidu. Un tieši tā sabiedrībai ir jāpasaka.

Rīgā nav pietiekami daudz pilnvērtīgu, jaunuzbūvētu, mūsdienīgu bumbu patvertņu. Tas ir fakts. Bet tikpat liels fakts ir arī tas, ka Rīgā ir VUGD apsekotas valsts un pašvaldību īpašumos esošas telpas, ir noteiktas atbilstošas un daļēji atbilstošas patvēruma vietas, daļa no tām ir marķētas, daļa jāaprīko, daļai nepieciešami būvdarbi un uzlabojumi.

Tās nedrīkst politisku manevru dēļ izdzēst no galvaspilsētas civilās aizsardzības sistēmas.

Kad neskaidrība kļūst bīstama

Īpaši bīstama šāda komunikācija kļūst izglītības iestāžu gadījumā.

Daudzās skolās, bērnudārzos un citās pašvaldības iestādēs jau ir apzinātas, aprīkotas vai marķētas droša patvēruma vietas. Tās var nebūt piemērotas vairāku dienu uzturēšanās režīmam. Tās var nebūt pilnvērtīgas jaunbūvētas patvertnes. Bet tās var būt piemērotas tam, kas gaisa apdraudējuma vai drona incidenta gadījumā ir kritiski svarīgi — īslaicīgi pasargāt bērnus un darbiniekus no stikliem, šķembām, triecienviļņa vai atlūzām.

Tāpēc apgalvojums, ka “Rīgā nav patvertņu” vai ka patvertnes būs tikai niecīgai daļai cilvēku, ja netiek paskaidrota kategoriju un funkciju atšķirība, nav tikai politiski nekorekts. Tas var arī apdraudēt mūsu visu drošību.

Ko dzird vecāki, ja viņiem pasaka – Rīgā patvertņu faktiski nav? Viņi dzird, ka viņu bērns skolā vai bērnudārzā apdraudējuma gadījumā nav drošībā. Viņi var secināt, ka trauksmes brīdī pareizā rīcība ir pašiem sēsties automašīnā, braukt uz izglītības iestādi un vest bērnu prom.

Tieši tā rodas haoss.

Ielas tiek pārslogotas. Cilvēki pārvietojas apdraudējuma laikā. Bērni tiek izrauti no iestādes rīcības kārtības. Dienestiem kļūst grūtāk strādāt. Vecāki rīkojas no bailēm, nevis pēc skaidras informācijas.

Civilās aizsardzības sistēmai būtu jādara pretējais — jāmazina panika, jāstiprina uzticēšanās un jāsniedz skaidrs vēstījums: ja bērns apdraudējuma brīdī atrodas izglītības iestādē, iestādei ir rīcības kārtība, ir noteiktas drošākās telpas, darbinieki ir instruēti, un bērni paliek personāla uzraudzībā līdz situācijas stabilizēšanai.

Tas ir vēstījums, kas sabiedrībai jādzird skaļi un skaidri.

Sarkano lentīšu čempionāts

Pēdējās dienās esam dzirdējuši, kā tiek trivializēts un vienkāršots darbs, kura īstenošana patiesībā prasa vairākus gadus. Tas attiecas gan uz Rīgas pašvaldības policijas Vienotās vadības centru Lēdurgas ielā, gan uz videonovērošanas kameru tīkla attīstību.

Darbs pie Vienotās vadības centra nenotika gada laikā. Tas bija aptuveni piecu gadu process — no idejas, plānošanas un politiskās prioritātes, finansējuma piesaistes līdz praktiskai īstenošanai.

Arī videonovērošanas kameru tīkla attīstība nav vienkārša pogas nospiešana. Tā ir sarežģīta sistēma — ar plānošanu, iepirkumiem, tehniskajiem risinājumiem, datu drošību, pieslēgumiem un operatīvās vadības vajadzībām. Šobrīd Rīga turpina īstenot videonovērošanas tīkla attīstības plānu, kas tika sagatavots un apstiprināts laikā, kad vēl es vadīju atbildīgo komiteju. Pēdējā gada laikā šim plānam nav pievienots neviens jauns objekts.

Tāpēc būtu korekti nošķirt sistēmas attīstību no sistēmas prezentēšanas. Jebkuras sistēmas sakārtošana un attīstība prasa kognitīvos resursus.

Var pievienoties maratonam pēdējā kilometrā, finišā pacelt rokas un mēģināt izskatīties pēc uzvarētāja. Taču tikai cilvēki, kuri skrien visu distanci, zina, kas un kā ir jādara, lai īstenotu pārmaiņas un panāktu rezultātu.

Kuram bija jābūvē?

Šajā jautājumā jānodala arī politiskā un institucionālā atbildība.

Civilās aizsardzības pārvaldes pilnvarās ir patvēruma vietu apzināšana, marķēšana, aprīkošana ar nepieciešamo inventāru un rīcības algoritmu izstrāde. Taču būvdarbi — jaunu patvertņu izbūve, pārbūve un ēku tehniskie risinājumi — nav Civilās aizsardzības pārvaldes kompetence.

Tas ir Rīgas domes Īpašuma departamenta uzdevums. Un šis departaments jau sešus gadus atrodas Nacionālās apvienības politiskajā pārraudzībā. Tā rīcībā jau vairāk nekā trīs gadus ir finansējums patvertņu labiekārtošanai. Pagaidām tam nav nekādu rezultātu.

Tāpēc jautājums, kāpēc Rīgā joprojām nav nevienas no jauna izbūvētas pilnvērtīgas bumbu patvertnes, ir jāuzdod tieši tiem, kuri politiski pārrauga pašvaldības īpašumus un būvdarbus. Nevis tiem, kuri apzināja, marķēja un sāka praktiski izmantot tās droša patvēruma vietas, kas Rīgas rīcībā jau ir.

Patvertnes nevar pakāpeniski veidot par civilās aizsardzības mugurkaulu, bet nākamajā dienā izņemt no sistēmas tikai tāpēc, ka politiski izdevīgāk ir sākt stāstu no nulles. Civilā aizsardzība nav PR sacensība.

Rīdziniekiem nav svarīgi, kurš pirmais pielika zīmi pie patvēruma vietas. Rīdziniekiem ir svarīgi zināt, kā vislabāk aizsargāt sevi un savus tuvākos, kad atskan trauksme.