Senās atklātnes ļauj doties simts gadus senā vēsturē, izbaudot ziemas ceļojumu pa sniegā klāto Rīgu. Atklātņu ainas uzbur stāstus par rīdziniekiem, kas bauda slidošanas priekus, šķērso aizsalušo Daugavu, lai līksmotu Ziemassvētku tirdziņā, vai glābjas no sala spelgoņas turpat uz ielas sildoties pie taupības krāsniņām...
Kamanu satiksme pār Daugavu
Lai arī izdotu atklātņu ar ziemas skatiem nav daudz, taču tās visas ir diezgan kolorītas. Piemēram, kādā no tām redzams, kā rīdzinieki pa iemītu ceļu no viena krasta līdz otram šķērso Daugavu. Ziemas tolaik bija tik aukstas, ka ledus turējās biezs, un pār upi varēja iemīt un iebraukt īstus ceļus, kuriem netrūka braukt gribētāju. Otrā krastā varēja tikt arī ar īpašām kamanām, kuras mums ļauj iepazīt kāda sena atklātne. Tautā šīs kamanas mēdza saukt par butēm – Rīgā šis transporta veids bija pazīstams jau no 18. gadsimta, taču īstu popularitāti tas iemantoja 19. gadsimta 80. gados. Par pārvadātājiem parasti piestrādāja Zaķusalas un Klīversalas zvejnieki, kuri vasarās vadāja pasažierus ar laivām, konkurēdami ar maršruta kuģīšiem, bet ziemā mainīja nodarbošanos atbilstoši laikapstākļiem. Pirmā pasaules kara priekšvakarā uz Daugavas ledus darbojās aptuveni simts šādu pārvadātāju. Kamanas bija augstas, ar trīs braucēju vietām. Pārvadātājs nevis vienkārši stūma tās pa ledu, bet brauca līdzi uz slidām, turēdamies pie kamanu augstās aizmugurējās daļas. Pārvadājumu tarifu apstiprināja pilsētas rāte. Piemēram, par braucienu no Vecrīgas līdz Lielajai Klīversalai bija jāmaksā 5 kapeikas, bet līdz Āgenskalna līcim – 10. Ja kopā brauca trīs pasažieri, brauciens izmaksāja lētāk.
Slidotava uz Pilsētas kanāla
Kādā citā atklātnē ir redzama pilsētas slidotava, kas 20. gadsimta sākumā tika ierīkota iepretim Bastejkalnam tieši uz Pilsētas kanāla ledus. Blakus akmens tiltiņam bija uzbūvēts koka paviljons, kur varēja iznomāt inventāru un apsildīties. Pārģērbt slidas vai atvilkt elpu varēja arī uz kanālmalā izvietotajiem soliņiem. Skolēni slidošanas priekus varēja baudīt bez maksas, savukārt pieaugušiem nācās pirkt biļetes. Slidošanai Rīgā ir senas tradīcijas – tā aizsākās jau viduslaikos, kad slidas tika darinātas no cūku kauliem, kuros izurba caurumus un izvēra auklas. Ar šīm auklām slidas sēja pie kājām, bet labākai slīdamībai, līdzīgi kā slēpojot, lietoja nūjas. Senā sporta inventāra paraugus var apskatīt pilsētas vēstures muzejā.
Kolekcijās ir arī atklātnes, kurās redzami gan bērni, gan pieaugušie, vizinoties ar ragaviņām no Bastejkalna vai citiem kalniņiem pilsētas apkaimju parkos.
Čuguna muca ar liesmojošu ugunskuru
Vēl kādā atklātnē ir redzama aina, kurā pilsētnieki turpat uz ielas saltā ziemas dienā sildās pie improvizētas taupības krāsniņas. Aleksandra bulvārī, kā devēja tagadējo Brīvības ielu, ir uzslieta čuguna muca ar liesmojošu ugunskuru, ap kuru sastājušies garāmgājēji, policists un kareivis, glābjoties no sala spelgoņas…
„Uzdzīve sita augstu vilni…”
Kādreiz ziemas galvenais transportlīdzeklis bija ormaņu kamanas. Senās atklātnēs var redzēt kā desmitiem šādu kamanu gaida uz saviem braucējiem. Īpaši daudz to bija laikā pēc Jaungada sagaidīšanas, kad kamanas no restorāniem mājup veda svinētājus. Pašu svētku vakaru bija pieņemts pavadīt ģimenes lokā, taču nākamajās dienās turīgi ļaudis devās turpināt svinības pilsētā. Kā rakstīja kāds laikabiedrs: „Uzdzīve sita augstu vilni. Visur bija dzirdama mūzika un dziedāšana. Dejot restorānu zālēs nebija pieņemts. Viesus izklaidēja dziedātājas, kuras pašas sevi lepni dēvēja par artistēm. Šādas artistes parasti tika piesaistītas no bijušo šuvēju un istabeņu vidus, kuras labi prata savaldzināt iesilušos viesus un mudināt viņus uz uzcienāšanu…”
Rīga – pirmās atklātnes dzimtene
Starp citu, Rīgai ir ļoti īpašas saiknes ar senām atklātnēm – tieši šeit tika nodrukāta visā Krievijas impērijā pirmā ilustrētā pastkarte. Tā joprojām glabājas pie Rīgas filokartista Andreja Zujeva.
„Es to pirms gadiem divdesmit uzgāju kādā Pārdaugavas antikvariātā,” stāsta kolekcionārs.
„Man iedeva lielu paku ar senām atklātnēm, kurās bija redzami ārvalstu pilsētu skati – Berlīne, Londona, Parīze… Kad starp tām pamanīju atklātni, kurā redzams mūsu Pilsētas kanāls, un ieraudzīju tās otrā pusē pasta zīmogu, kas datēts ar 1894. gada 30. martu, sapratu, ka tā ir retums.”
Tas, ka senākās ilustrētās pastkartes ir izdotas Rīgā, bija zināms jau padomju laikā. M. Zabočeņs, filokartists no Maskavas, atrada atklātni, kas no Rīgas bija sūtīta uz Maskavu 1895. gada 14. februārī. Nedaudz vēlāk kolekcionārs no Rīgas Ojārs Cinks uzgāja vēl agrāku „bezdelīgu”, kas ceļā no Rīgas uz Pēterburgu bija devusies 1894. gada 9. augustā.
„Filokartijas speciālisti jau tolaik izteica pieņēmumu, ka varētu eksistēt vēl senākas atklātnes. Un mans atradums to apstiprināja,” stāsta kolekcionārs.
Uz šī retā eksemplāra ir skaidri salasāms zīmogs, var izlasīt arī adresāta uzvārdu. Atklātne tika sūtīta no Rīgas uz Tukumu Karolai fon Ronnas jaunkundzei. Tā ir iespiesta Rīgas tipogrāfijā „Otomārs Grīnvalds un Ko”.
Iļja Dimenšteins