Viedokļraksts
Kurš aprūpēs mani, kad pats vairs nevarēšu?
Ir tēmas, par kurām sabiedrība bieži sāk domāt tikai tad, kad tās personīgi skar ģimeni. Kamēr esam veseli, strādājoši un spēka pilni, sociālie pakalpojumi šķiet kaut kas attāls — domāts kādam citam. Senioram, kuram vairs nav tuvinieku. Cilvēkam ar invaliditāti. Ģimenei, kura nonākusi krīzē. Cilvēkam ar atkarībām. Kādam, kurš pats vairs netiek galā.
Taču patiesībā sociālā joma ir daudz tuvāk katram no mums, nekā ikdienā mēdzam domāt. Tā ir sistēma, kas vienā dzīves posmā var būt nepieciešama mūsu vecākiem, citā — mūsu bērniem, vēl citā — mums pašiem. Un tieši tāpēc par sociālās jomas nākotni ir jārunā godīgi, savlaicīgi un bez ilūzijām.
Mēs novecojam — un tas maina visu
Rīgas un visas Latvijas sabiedrība mainās. Mēs novecojam. Rīgā iedzīvotāju īpatsvars vecumā virs 65 gadiem jau sasniedz 22,4%, un prognozes rāda, ka dažu gadu laikā tas pieaugs līdz ceturtajai daļai no visiem rīdziniekiem. Īpaši strauji pieaug tā vecuma grupa, kurai aprūpes vajadzības ir visaugstākās — cilvēki virs 80 gadiem. Rīgā tādu jau ir vairāk nekā 37 tūkstoši.
Tas nav tikai demogrāfisks skaitlis tabulā. Aiz tā ir ļoti konkrēti jautājumi. Vai cilvēks vecumdienās varēs palikt savās mājās? Vai būs pieejama aprūpe? Vai ģimene spēs palīdzēt, nezaudējot darbu un ienākumus? Vai pašvaldība varēs palīdzēt, kad visi striķi trūkst?
Dzīvojam ilgāk, bet ne vienmēr veselīgāk
Vienlaikus mēs dzīvojam ilgāk, bet ne vienmēr veselīgāk. Pēdējo gadu dati rāda, ka personu ar invaliditāti īpatsvars Latvijā ir faktiski dubultojies — no 5,8% līdz 11,6% iedzīvotāju. Senioru vecumā virs 64 gadiem ar invaliditāti skaits desmit gadu laikā pieaudzis par 82% (!). Tas nozīmē, ka sociālā joma arvien biežāk sastopas ne tikai ar vecumu, bet ar vecuma, hronisku saslimšanu, funkcionālu traucējumu un vientulības kombināciju.
Ļoti konkrēti to redzam aprūpē mājās. Šo pakalpojumu saņēmēju vidējais vecums Rīgā ir 75 gadi, vairāk nekā puse klientu ir vecāki par 75 gadiem, un 93% klientu ir hroniskas vai ilgstošas saslimšanas. Vidēji vienam klientam ir trīs funkcionāli traucējumi. Tas nozīmē, ka mūsdienu sociālā aprūpe vairs nav tikai palīdzība iepirkties vai sakopt mājokli. Tā arvien biežāk ir sarežģīta, regulāra, profesionāla un cieši ar veselības stāvokli saistīta aprūpe.
Kad ģimene pati vairs netiek galā
Vēl viena būtiska pārmaiņa ir ģimenes un sadzīves modelis. Pieaug vienas personas mājsaimniecību skaits. Arvien biežāk nav tuvinieku, kuri varētu ikdienā palīdzēt, vai arī viņi paši dzīvo citā pilsētā, citā valstī, strādā pilnu slodzi un objektīvi nespēj uzņemties aprūpi. Tas, ko agrāk lielā mērā nesa ģimene, arvien biežāk kļūst par pašvaldības un sabiedrības kopīgu atbildību.
Un šis nav tikai senioru jautājums. Sociālā joma nozīmē arī atbalstu bērniem un ģimenēm, cilvēkiem ar invaliditāti, riska grupu jauniešiem, cilvēkiem ar atkarībām, bezpajumtniekiem, vardarbībā cietušajiem un ikvienam, kurš nonācis grūtā vai bezpalīdzīgā situācijā. Tā ir sistēma, kas palīdz cilvēkam neizkrist no sabiedrības un, ja iespējams, atgriezties patstāvīgā dzīvē.
Tieši tāpēc sociālie pakalpojumi nav jāuztver tikai kā izdevumi. Tie ir ieguldījums sabiedrības noturībā!
Atbalsts palīdz cilvēkiem palikt darba tirgū
Labs piemērs ir atbalsts ģimenēm, kurās ir aprūpējams bērns vai tuvinieks. Ja ģimenei nav nekādas palīdzības, viens no pieaugušajiem bieži ir spiests pamest darbu vai būtiski samazināt slodzi. Tas nozīmē mazākus ģimenes ienākumus, lielāku nabadzības risku un ilgtermiņā — arī lielāku atkarību no pabalstiem. Savukārt, ja aprūpes pakalpojums ir pieejams, cilvēks var atgriezties darba tirgū, saglabāt ienākumus un ģimenes stabilitāti.
Rīgas pašvaldības Labklājības departamenta analizētie dati par ģimenēm, kurās ir bērns ar funkcionāliem traucējumiem, rāda ļoti konkrētu efektu: pēc sociālās aprūpes pakalpojuma saņemšanas divu vecāku ģimenēs ienākumi pieauga vidēji par 649 eiro, bet viena vecāka ģimenēs — par 488 eiro. Īpaši būtiski tas ir viena vecāka ģimenēm, kur šāds pieaugums var nozīmēt atšķirību starp pastāvīgu krīzi un spēju noturēties virs ūdens.
Tas ir viens no svarīgākajiem secinājumiem: sociālais pakalpojums nav tikai palīdzība cilvēkam, kurš jau ir nonācis grūtībās. Tas var būt instruments, kas ļauj cilvēkam saglabāt darbu, ģimenei — ienākumus, bet pašvaldībai un valstij — nākotnē izvairīties no vēl lielākām izmaksām.
“Ietaupījums” šodien bieži maksā dārgāk rīt
Tāpēc diskusija par sociālās jomas finansējumu nedrīkst būt primitīva. Protams, katrs budžeta eiro ir jāvērtē atbildīgi. Taču sociālajā jomā “ietaupījums” šodien ļoti bieži nozīmē lielākas izmaksas rīt — veselības aprūpē, krīžu risināšanā, bērnu tiesību aizsardzībā, drošības un tiesībsargājošajās institūcijās.
Ja cilvēkam savlaicīgi nav pieejama aprūpe mājās, problēma nepazūd. Tā var pārvērsties hospitalizācijā, institucionālā aprūpē vai ģimenes izdegšanā. Ja riska jaunietim nav atbalsta, problēma var atgriezties skolā, policijā vai sociālajā dienestā jau daudz smagākā formā. Ja cilvēkam ar atkarībām nav profesionālas palīdzības, sekas izjūt ne tikai viņš pats, bet arī ģimene, apkārtējie un visa kopiena.
Kāpēc ar esošo finansējumu nepietiks
Pēdējos gados Rīgā sociālās jomas budžets ir būtiski audzis — no aptuveni 90 miljoniem eiro 2021. gadā līdz vairāk nekā 200 miljoniem eiro 2026. gadā, ieskaitot valsts budžeta transfertus. Tas nav vienkārši lielāks tēriņu cipars. Tas atspoguļo gan objektīvu vajadzību pieaugumu, gan politisku izvēli sociālo jomu neuzskatīt par atlikuma principa nozari.
Svarīgi arī saprast, ka izmaksu pieaugumu neveido tikai lielāks klientu skaits. Sociālie pakalpojumi ir ļoti darbietilpīgi — tos nodrošina cilvēki. Aprūpētāji, sociālie darbinieki, sociālie aprūpētāji, speciālisti darbā ar ģimenēm, bērniem, cilvēkiem ar invaliditāti un krīzes situācijām. Pēdējo piecu gadu laikā vidējā darba samaksa valstī pieaugusi par 59%, minimālā alga — par 72%, bet patēriņa cenas kopš 2015. gada palielinājušās gandrīz par 47%. Tas tieši ietekmē arī sociālo pakalpojumu izmaksas.
Tajā pašā laikā pakalpojumu pieprasījums aug. Piemēram, Rīgā aprūpes mājās klientu skaits no 2022. līdz 2024. gadam pieauga par 14,8%, bet izdevumi šim pakalpojumam — par 60,9%. Bērnu aprūpei mājās klientu skaits šajā periodā pieauga par 60,2%, bet izdevumi — par 125,6%. Tas parāda divas lietas vienlaikus: vajadzību kļūst vairāk, un katra pakalpojuma nodrošināšana kļūst dārgāka.
Tādēļ mums sabiedrībai godīgi jāpasaka: sociālās jomas finansējuma vajadzība nākotnē pieaugs. Ne tāpēc, ka tā būtu kāda politiska iniciatīva. Ne tāpēc, ka sistēmai nebūtu jāmainās un jāstrādā efektīvāk. Bet tāpēc, ka mainās pati sabiedrība — tās vecuma struktūra, veselības stāvoklis, ģimeņu modelis un atbalsta vajadzības.
Nākotnei vajag ne tikai naudu, bet citu pieeju
Vienlaikus tas nenozīmē, ka atbilde ir tikai “vairāk naudas”. Atbildei ir jābūt gudrākai sistēmai. Rīgā jau notiek Sociālā dienesta pārmaiņas, lai tas kļūtu efektīvāks, pieejamāks un spētu labāk reaģēt uz iedzīvotāju vajadzībām. Jāattīsta vienas pieturas princips, attālināti pakalpojumi, digitalizācija, labāka datu izmantošana un ciešāka sadarbība starp sociālo, veselības, izglītības un drošības jomu.
Rīgas Labklājības departamentam un Veselības ministrijai sadarbojoties, šobrīd tiek izstrādāts integrētās aprūpes pakalpojums, kas apvienos sociālās un veselības aprūpes komponentes. Tas ir svarīgs solis, jo ar šādu aprūpes vajadzību kombināciju saskaras arvien vairāk Latvijas iedzīvotāju. Šai Rīgas un Veselības ministrijas sadarbībai jākļūst par pamatu jaunai, integrētai pieejai iedzīvotāju vajadzībām ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā.
Sociālā joma ir mūsu kopējā drošības sistēma
Kā Rīgas domes Sociālo jautājumu komitejas locekle redzu, cik būtiski ir šos jautājumus skatīt nevis kampaņveidīgi, bet ilgtermiņā. Pēdējos gados sociālā joma Rīgā arvien skaidrāk kļūst par vienu no politiskajām prioritātēm — ne tikai vārdos, bet arī konkrētos budžeta lēmumos un sistēmiskās pārmaiņās. Tas ir virziens, kas jāturpina — mierīgi, profesionāli un ar skaidru apziņu, ka šodienas lēmumi noteiks daudzu rīdzinieku dzīves kvalitāti pēc pieciem, desmit un divdesmit gadiem.
Sabiedrības briedumu mēra ne tikai pēc tā, cik ātri aug ekonomika vai cik moderni kļūst pilsētas centri. To mēra arī pēc tā, vai cilvēks brīdī, kad kļūst vājš, slims, vientuļš vai nonāk krīzē, netiek atstāts viens.
Tāpēc sociālā joma nav šauras nozares jautājums. Tā ir mūsu kopējā drošības sistēma. Un par to jādomā nevis tad, kad krīze jau klauvē pie durvīm, bet tagad — kamēr vēl varam to veidot gudri, savlaicīgi un cilvēka cieņai atbilstoši.
*Rakstā izmantoti Centrālās statistikas pārvaldes, Rīgas valstspilsētas pašvaldības Labklājības departamenta, Labklājības ministrijas un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras dati.
Linda Ozola
Rīgas domes deputāte, frakcijas “Jaunā Vienotība” vadītāja, Rīgas domes Sociālo jautājumu komitejas locekle