FacebookX / TwitterLinkedinThreads

Cienījamās deputātes, Godātie deputāti, cienījamie viesi un mīļie rīdzinieki! 

Šajās novembra dienās pieļauju, ka daudzi no mums nereti domā par to, ko mums katram nozīmē Latvija?

Man Latvija nozīmē brīvību un ļoti lielu vērtību, kuras pamatā ir cilvēks.

Sākot ar cilvēkiem, kuri nesa Latvijas ideju un dibināja mūsu valsti, un tiem, kuri atdeva savu dzīvību un izlēja asinis brīvības cīņās, lai jaundibināto valsti nosargātu, un arī ar tiem, kuri daļu savas dzīves pavadīja okupācijā, bet nezaudēja ticību tam, ka Latvija reiz atkal būs brīva.

Latvija man saistās arī ar mūsu senioriem, vecākiem un vecvecākiem, kuri joprojām ik dienu padara mūsu valsti labāku. Ar uzņēmējiem, kuri ceļ Latvijas ekonomiku un dažādu nozaru māksliniekiem, kuri nes Latvijas un Rīgas vārdu pasaulē.

Arī ar simtgadīgu rīdzinieci, kura savām līdzgaitniecēm māca līnijdejas vai dāmām pāri 90, kuras dienas centrā citām māca angļu un vācu valodu, lai dotos kopīgā ceļojumā.

Latvija man saistās arī ar jauniešiem, kuri spēj sarīkot reiva ballīti pazemes tunelī, pārvēršot neierastu pilsētas vietu par telpu, kuru var baudīt gan rīdzinieki, gan mūsu pilsētas viesi.

Tā ir mana brīvā Latvija, kuras lielākā vērtība ir cilvēki, viņu drosme, uzņēmība, radošums un spēja darīt vairāk, nekā no viņiem tiek sagaidīts.

Pavisam nesen, esot te pat Rīgā, Sudrabkalniņā, mani ļoti aizkustināja grupas "Vilkači" vadītāja teiktais, kurš aicināja ikvienu aizdomāties par kādu pavisam vienkāršu, bet ļoti svarīgu jautājumu. Vai mums nebūtu kauns ieskatīties acīs saviem senčiem, kuri cīnījās par Latvijas brīvību? Vai mēs spētu viņiem ar tīru sirdsapziņu pateikt, ka esam izdarījuši visu, kas mūsu spēkos, lai nosargātu to, par ko viņi bija gatavi atdot savu dzīvību?

Tā ir ļoti laba mēraukla, pēc kuras vērtēt savu rīcību. Vai esam palīdzējuši kādam, kuram klājas grūtāk? Vai esam iesaistījušies, kad redzam netaisnību? Vai esam darījuši kaut ko, lai mūsu bērniem Latvija būtu labāka vieta, kur dzīvot?

Es aicinu ikvienu no jums, ik pa laikam uzdot sev šo jautājumu!

Jo mūsu senči par brīvu Latviju varēja tikai sapņot, kamēr mums ir dota iespēja tajā dzīvot un pašiem lemt par tās nākotni. Un es ļoti gribu, lai mēs šo iespēju novērtētu.

Domājot par mūsu cilvēkiem un viņu paveikto, es arvien biežāk sev jautāju, kāpēc mēs tik reti protam priecāties par saviem sasniegumiem un kāpēc mums reizēm ir tik grūti pateikt, ka lepojamies ar savu valsti, savu pilsētu un cits ar cita sasniegumiem.

Lāčplēša dienā, dziedot Latvijas himnu, es atkal aizdomājos par to, cik liela nozīme ir šķietami mazām detaļām, jo pat viens burts vai viens vārds var mainīt mūsu teiktā būtību.

Latvijas valsts himnā mēs dziedam: "Laid mums tur laimē diet." Taču nereti šos vārdus izdzied kā "Laid mūs tur laimē diet", un, lai gan atšķirība šķiet pavisam neliela, tā pilnībā maina šī vēstījuma nozīmi.

Himnā izdziedot šo vārdu nepareizi bez burta “m”, mēs nevis izsakām savu apņemšanos, bet lūdzam, lai mums kaut ko atļauj, taču, pareizi izdziedot “Laid mums…”, mēs skaidri izsakām vēlējumu, lai mums izdodas, lai mēs dzīvojam laimīgi un lai mūsu zeme plaukst. Tā ir kā apņemšanās un nekad nav domāta kā lūgums kaut ko kādam atļaut.

Tā ir būtiska atšķirība, jo brīvā Latvijā mums nav jāgaida, kad kāds cits mums dos atļauju būt laimīgiem, lepoties ar saviem sasniegumiem vai veidot tādu valsti, kādā vēlamies dzīvot.

Mums pašiem ir jāgrib, jādara un jānovēl labais cits citam.

Tāpēc arī latviešu valodas kopšana man šķiet tik svarīga, jo valoda ir veids, kā mēs domājam, kā izprotam savu vēsturi un kā nododam nākamajām paaudzēm vērtības, kurās balstās mūsu valsts.

Un es gribētu, lai mēs tikpat rūpīgi, kā kopjam savu valodu, iemācītos arī pamanīt un novērtēt labo, kas mums apkārt notiek.

Šogad mums ir bijis daudz iemeslu lepoties.

Mēs varam lepoties ar mūsu jaunajiem basketbolistiem, kuri Latvijas U16 izlases sastāvā izcīnīja vēsturisku Eiropas čempionu titulu, finālspēlē ar rezultātu 75 pret 69 pārspējot Francijas izlasi. Tas ir pirmais Latvijas Eiropas čempionu tituls klasiskajā basketbolā kopš 1935. gada. Šādi panākumi mums būtu jāsvin daudz skaļāk.

Šogad aizvadījām arī ziemas olimpiskās un paralimpiskās spēles, kurās īpašu lepnumu izjutām par mūsu ratiņkērlingistiem Poļinu Rožkovu un Agri Lasmanu. Viņi izcīnīja bronzas medaļas, kas bija pirmās Latvijas medaļas ziemas paralimpisko spēļu vēsturē. Turklāt izšķirošajā spēlē viņi  papildlaikā  ar  rezultātu  11  pret  10  pārspēja  ASV komandu, lai gan spēles sākumā bija nonākuši iedzinējos. Es domāju, ka ikviens, kurš sekoja līdzi šai spēlei, varēja izjust, cik daudz sportistiem šī uzvara nozīmē.

Mēs varam lepoties ar mūsu kino veidotājiem, kuru filma "Uļa", stāstot par leģendāro basketbolisti Ulijanu Semjonovu, šogad piedzīvoja pasaules pirmizrādi Kannu kinofestivālā, kur skatītāji filmas veidotājus sveica ar vairāk nekā septiņas minūtes ilgām stāvovācijām.

Un, protams, mēs varam lepoties ar Rīgu, kura šogad nosvinēja savu 825. dzimšanas dienu. Tie bija skaisti svētki, kurus, vēl ilgi atcerēsimies, jo tajos varēja sajust, cik ļoti rīdzinieki mīl savu pilsētu.

Augusta svētku programmā piedalījās simtiem tūkstošu cilvēku, kuri piepildīja mūsu ielas, parkus un laukumus.

Rīga ir Latvijas sirds, kuras asinsriti veido cilvēki, kuri šeit iegulda savu darbu un laiku. Tie ir mūsu mākslinieki, aktieri, mūziķi, rakstnieki, sabiedriskie darbinieki, pavāri un kultūras pasākumu organizatori, kuru darbs piepilda pilsētu ar dzīvi.

Mūsu māksla, kultūra un ēdiens ir vienas no Latvijas lielākajām bagātībām, un Rīgā mums ir īpaši paveicies, jo šeit varam baudīt gan pasaules līmeņa mākslu un mūziku, gan nelielus neatkarīgus kultūras pasākumus, kuros jaunie mākslinieki tikai sāk savu ceļu.

Šogad esam redzējuši, kā attīstās jauni radošie kvartāli, kā agrāk neizmantotas teritorijas kļūst par vietām, kur satikties, baudīt kultūru, radīt un būt kopā. Un, kad redzu jauniešus, kuri paši uzņemas iniciatīvu, organizē pasākumus un atrod jaunus veidus, kā izmantot pilsētas telpu, es jūtu, ka Rīga ir un būs labās rokās.

Un, atgriežoties pie Sudrabkalniņā dzirdētajiem vārdiem, es domāju, ka mēs katrs savā ikdienā varam izdarīt kaut ko tādu, ar ko mūsu senči lepotos. Vienam tas būs darbs, audzinot bērnus, citam palīdzība kaimiņam, vēl kādam drosme aizstāvēt savu pārliecību vai uzņemties atbildību par savu pilsētu un valsti.

Šodien, svinot Latvijas dzimšanas dienu, es gribu mums visiem novēlēt vairāk ticības sev, vairāk prieka par citu panākumiem un vairāk drosmes īstenot savas ieceres.

Un, kā dziedam mūsu himnā, laid mums tur laimē diet!

Daudz laimes, Latvija!

Saistītas tēmas

Aktualitātes:
Rīgas domē