8. jūlija Rīgas domes sēdē deputātu vairākums atbalstīja frakcijas “Suverēnā vara/Apvienība Jaunlatvieši” virzītā kandidāta apstiprināšanu Rīgas Vēlēšanu komisijā (RVK). Formāli tas bija balsojums par vienu amatu. Taču pēc būtības — daudz nopietnāks jautājums: vai Latvijas drošības apdraudējuma apstākļos spējam novilkt skaidras politiskās robežas. Es un vairums manu kolēģu no frakcijas “Jaunā Vienotība” balsoja pret.
Neviena demokrātiska valsts nevar atļauties ignorēt politiskā spēka ideoloģiju un rīcību, ja tas pretendē uz papildu uzticību institūcijās, kas saistītas ar vēlēšanu procesa organizēšanu. Šajā gadījumā runa ir par partiju apvienību "Suverēnā vara/Apvienība Jaunlatvieši", kuras publiskā nostāja, līderu izteikumi un politiskā programma rada nopietnus jautājumus par tās izpratni un interesēm par Latvijas drošību un suverenitāti.
Partijas 15. Saeimas vēlēšanu programmā, piemēram, paredzēta atteikšanās no Latvijas iesaistes militārā un finansiālā atbalsta sniegšanā Ukrainai, krievu mācību valodas atgriešana skolās, aizsardzības budžeta pārdale citām vajadzībām un Valsts aizsardzības dienesta atcelšana(!).
Savukārt publiskajās debatēs partijas pārstāvji nav spējuši nepārprotami nosaukt Krieviju par agresorvalsti, pieļāvuši apgalvojumus par Ukrainu kā iespējamu "agresoru" pret Latviju, apšaubījuši sankciju efektivitāti un kritizējuši Latvijas drošības iestādes. Šie nav atsevišķi izteikumi – tie veido vienotu politisku kopainu.
To apliecina arī šīs frakcijas rīcība Rīgas domē. Lemjot par 100 000 eiro ziedojumu Ukrainas sabiedrības atbalstam, daļa deputātu balsoja pret, bet citi izvēlējās balsojumā nepiedalīties. Arī nebalsošana šādā situācijā ir politiska izvēle.
Šeit nav runa par atšķirīgiem uzskatiem par nodokļiem, budžetu vai pašvaldības prioritātēm. Runa ir par Latvijas valsts drošības pamatiem. Kara laikā nostāja pret Ukrainas atbalstu, priekšlikumi vājināt Latvijas aizsardzības spējas un retorika, kas sakrīt ar Kremļa interesēm, nav vienkārši "cits viedoklis". Tā ir politika, kas ir mērķēta vājināt Latvijas drošību.
Debatēs vairāki kolēģi pauda cerību, ka jaunais RVK kandidāts kādu dienu sapratīs, ka ir maldīgi ticējis "Suverēnajai varai", mainīs savus uzskatus un ieraudzīs patiesību. Es ļoti gribētu, lai tā notiktu. Ikviens cilvēks var mainīt savus uzskatus, un tas vienmēr ir apsveicami.
Tomēr, lemjot par valsts un pašvaldības institūciju uzticamību, mēs nevaram balstīt savus lēmumus cerībās vien. Mums jāvērtē cilvēku politiskā piederība, publiskā rīcība un idejas, ko viņi šodien pārstāv, nevis tas, ko viņi varbūt domās kādreiz nākotnē. Jo, ja šī atskārsme tomēr nepienāks, sekas būs jāuzņemas visai sabiedrībai.
Demokrātija nenozīmē pienākumu būt naiviem. Demokrātija dod ikvienam tiesības kandidēt, paust savu viedokli un piedalīties vēlēšanās. Taču demokrātijai ir arī tiesības un pienākums sevi aizstāvēt pret spēkiem, kuri sistemātiski grauj uzticēšanos valstij un tās institūcijām.
Valsts institūcijas drīkst kritizēt. Veselīga kritika palīdz valstij kļūt stiprākai. Taču pastāv arī cita veida kritika – tāda, kuras mērķis ir radīt neuzticēšanos valstij, vājināt sabiedrības pārliecību un sašķelt cilvēkus. Tieši šādu efektu cenšas panākt arī krievijas propaganda – ne uzreiz pārliecināt cilvēkus noticēt krievijai, bet panākt, lai viņi pārstāj ticēt savai valstij.
Tāpēc šajā gadījumā jautājums nebija tikai par vienu kandidātu. Tas bija jautājums par Latvijas demokrātijas noturību un spēju aizsargāt sevi. Mana pārliecība ir skaidra: partiju, kuras programma, publiskie izteikumi un politiskā rīcība mēģina kaitēt Latvijas drošībai, nedrīkst leģitimēt kā politisko spēku ar vienkārši “atšķirīgu viedokli”. Ir jānovelk līnija.