Zīmīgā dienā, Vilhelmos, uz ēkas fasādes Kazarmu ielā 6 tika atklāta izcilā latviešu gleznotāja, mākslas pedagoga un muzeju darbinieka Vilhelma Purvīša (1872–1945) piemiņas plāksne. Tā iezīmē vietu, kas saistīta ar mazāk zināmu, taču nozīmīgu posmu mākslinieka dzīvē.
Piemiņas plāksne, kas veidota, sadarbojoties Rīgas pieminekļu aģentūrai un Brasas iedzīvotāju biedrībai, ir cieņas apliecinājums Vilhelmam Purvītim ne tikai kā izcilam gleznotājam un latviešu ainavas skolas pamatlicējam, bet arī kā nozīmīgai personībai Latvijas muzeju un kultūras vēsturē.
“Ar savu dzīvi mākslinieks iemiesoja filmu sižeta cienīgu 19. gadsimta beigu - 20. gadsimta sākuma skaistumu – izcils ainavists, pedagogs, Latvijas Mākslas akadēmijas pirmais rektors, Rīgas pilsētas (mūsdienās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja) direktors. Mīlēts, cienīts un novērtēts. Un vienlaikus - cik netaisnīgi ir tas, ka kāds, kurš mums parādīja kā un kādus var redzēt Latvijas gadalaikus, savu pēdējo ziemu nesagaidīja Latvijā. Un arī Latvijas vairs nebija. Nams pie kura mēs stāvam, bija pēdējā Vilhema Purvīša un viņa sievas Karolīnas un audžumeitas Marionas dzīvesvieta Rīgā, kurā Purvītis mitinājās no 1940. līdz 1944. gadam, piedzīvot vēl pēdējos miera brīžus,” saka Rīgas pieminekļu aģentūras direktore Agnese Strautiņa.
Piemiņas plāksnes autore ir stikla māksliniece Anda Munkevica. Viņas skatījumā stikls iemieso gaismu, kas vērojams arī Purvīša darbos. Netraucēts un neskarts, stikls ir mūžīgs.
Nav plaši zināms fakts, ka netālu no Lielajiem kapiem, Kazarmu ielas 6. nama 5. dzīvoklī Vilhelms Purvītis dzīvoja no 1941. gada rudens līdz 1944. gada rudenim, gleznoja un strādāja kopā ar saviem skolniekiem. Dažas dienas pirms padomju armijas atkārtotas ienākšanas Rīgā gleznotājs nolēma doties bēgļu gaitās un savas atlikušās gleznas nosūtīt uz Vāciju, bet 1944. gadā okupācijas armiju cīņu rezultātā Jelgavā gāja bojā Purvīša dzīves laikā rūpīgi atlasītā un krātā savu, kā arī laikabiedru un studentu gleznu kolekcija. Kopā ar ģimeni mākslinieks devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur mira 1945. gada 14. janvārī. Pirms vairākiem gadiem Kazarmu ielas ēkas pagrabā atrasti gleznotāja skolnieku darbi, bet to turpmākais liktenis gan nav zināms.
Nozīmīga Vilhelma Purvīša aktīvās dzīves daļa bija saistīta ar Rīgas pilsētas mākslas muzeju, kura direktora amatā viņš strādāja vairāk nekā 20 gadus. Par muzeja direktoru V. Purvītis kļuva sarežģītajā 1919. gadā. Viņš būtiski ietekmēja muzeja attīstību, pārvēršot to no samērā šaurai pilsoniskai videi domātas kultūras iestādes par vērienīgu un nozīmīgu kultūras institūciju neatkarīgās Latvijas valsts un Rīgas kultūrvidē. V. Purvītis muzeja direktora amatu zaudēja 1940. gada 1. jūlijā, sākoties padomju okupācijai. Nacistiskās okupācijas laikā muzejs atkal nonāca pilsētas pārziņā, un V. Purvītis tika atkārtoti iecelts par tā direktoru, amatā paliekot līdz savai aizbraukšanai uz Vāciju 1944. gada rudenī.
Informāciju sagatavoja: Antra Gabre, Rīgas pašvaldības Ārējās komunikācijas nodaļas projektu koordinatore, e-pasts: antra.gabre@riga.lv
