Zviedru vārti uz citu vēsturi

Rīgas vēsture ir kā piedzīvojumu romāns, ko caurvij negaidīti un krasi sižeta pavērsieni. Savas vairāk nekā astoņus gadsimtus ilgajā pastāvēšanas laikā mūsu pilsēta piedzīvojusi statusa, valstiskās piederības un nacionālā sastāva izmaiņas tik daudz reižu, ka ir grūti neaizrauties ar minējumiem alternatīvu vēsturisko romānu autoru garā: kā būtu, ja kādā no izšķirošajiem brīžiem notikumi būtu pavērsušies citādāk? Kāda tad Rīga būtu kļuvusi tagad – 21. gadsimta sākumā?


Meklējot šādus izšķirošus brīžus jeb krustceles, var dziļi iegrimt aizvadītajos gadsimtos. Taču, jo nesenāks ir aplūkojamais laikmets, jo vieglāk ir saprast, kādu vēl iespēju liktenis tajā bija sagatavojis Rīgai. To, cik ļoti tā vai cita neīstenotā nākotne nelīdzinās mūsu tagadnei.

Piemēram, Rīga deviņdesmit gadu garumā bija otrā lielākā un nozīmīgākā pilsēta Zviedrijas lielvalstī, kura bija kareivīga, bagāta uzvarām un pastāvīgi paplašināja savu dzīves telpu. Ne vairs tās impērijas, ne tās pilsētas…

Bet viss varēja būt pavisam citādāk! Vai arī – nevarēja...?

Tas bija dižens laikmets...

Vispazīstamākās pēdas, ko zviedri ir atstājuši Rīgā, protams, ir Zviedru vārti. Tie ir vienīgie pilsētas vārti, kas saglabājušies līdz mūsdienām, un savulaik tie uz nakti tika slēgti ciet. 17. gadsimta beigās tie tika izlauzti dzīvojamajā mājā, un laika gaitā ir apauguši ar leģendām. Vispopulārākā no tām vēsta, ka sienā ir iemūrēta kāda jauna rīdziniece, kura bija ļāvusies grēcīgai mīlas dēkai. Bez vikingu dalības tas, protams, nav noticis – meičas mīļotais esot bijis zviedru kareivis. Kaut arī šis stāsts, visticamāk, ir izdomāts, tajā ir mājiens uz vārtiem blakus esošajām Jēkaba kazarmām, kas sākotnēji bija būvētas no koka un toreiz, zviedru laikā, kalpoja okupācijas garnizona vajadzībām. Līdz to uzbūvēšanai pienākums nodrošināt armijniekus ar pajumti un ēdienu bija pašiem rīdziniekiem, ko viņi uztvēra kā pazemojumu. Iepriekšējie okupanti – poļi – savu garnizonu turēja ārpus pilsētas robežām.

Karojot par to, kuram tiks kundzība Baltijā, Polijai Rīgu – kopā ar visu Livoniju – atņēma slavenais karalis Gustavs II Ādolfs, dēvēts arī par Sniega karali un Ziemeļu lauvu. Tieši viņš bija tas, kura ambīciju dēļ kaunpilni nogrima karaliskās ģimenes vārdā nosauktais zviedru karaflotes burinieks „Vāsa” (kas tagad pārveidots par muzeju un ir galvenais apskates objekts Stokholmā), taču Zviedrija piedzīvoja arī daudzas iespaidīgas uzvaras. 1621. gadā pēc kārtējā pārrunu raunda ar Rīgas aizstāvjiem Gustavs Ādolfs ieveda savus sarunu biedrus zem pilsētas vaļņiem izraktā pazemes ejā un parādīja tur novietotās pulvera mucas. Aizstāvju iebildumi noplaka. Un Rīga uz gandrīz gadsimtu nokļuva zviedru varā.

Un tieši šis gadsimts mūsu tagadējiem rietumu kaimiņiem izrādījās visbagātākais uzvarām visā vēsturē.

Zviedru valodā tam ir pat īpašs vārds – stormakstiden jeb lielvaras laiks. Šīs lielvaras pakļautībā bija Brēmene un Ščecina, tai (tiesa, neilgi) bija kolonijas gan tagadējā ASV štata Delavēras, gan Āfrikas valsts Ganas teritorijā. Šī lielvara bija pirmā visā pasaulē, kura laida apgrozībā papīra naudu un nodibināja visvecāko no pašreiz pastāvošajām valsts bankām.

Un šīs lielvaras otrā nozīmīgākā pilsēta – uzreiz aiz tās galvaspilsētas Stokholmas – bija Rīga.

1648. gadā, noslēdzot Vestfālenes miera līgumu, beidzās Trīsdesmit gadu karš. Vestfālenes sistēma 17. gadsimtā bija tas pats, kas Jaltas 20. gadsimtā. Trīsdesmitgadu karā, tāpat kā Otrajā pasaules karā, bija iesaistīta gandrīz visa Eiropa, un tā rezultātā tikai izveidota jauna pasaules kārtība. Par vienu no tās sargātājiem un „beneficiāriem” kļuva Zviedrija.

Kāds tikai statuss Rīgai nav bijis astoņsimt gadu laikā – tā ir bijusi gan impērijas province, gan provinciālas valsts galvaspilsēta. Taču Eiropas lielvalsts otrās pilsētas statuss tai ir bijis tikai zviedru laikos.

1645. gadā uz Rīgu no Tērbatas tika pārcelta Vidzemes ģenerālgubernatora rezidence. „Šeit, kad te jaunas ostas būs, it visi karogi sveiks mūs...” Un tieši tā arī notika – gadsimta vidū mūsu pilsētas ostā piestāja pa piecsimt kuģiem gadā. Skandināvu impērija, ieguvusi savā valdījumā vismaz vienu jūru – Baltijas, pārvērta Rīgu varenā cietoksnī. Ģenerālgubernatora Ērika Dālberga, kurš bija talantīgs fortifikācijas būvju inženieris, vadībā tika uzbūvēta bastionu un ravelīnu sistēma, izrakts jauns aizsarggrāvis un uzcelta citadele.

Tā slējās otrpus Rīgas pilij, tagadējās K. Valdemāra ielas pusē, un vienīgais, kas tagad par to atgādina, ir bankas „Citadele” nosaukums. No bastioniem ir saglabājies Bastejkalns, bet 19. gadsimtā nolīdzināto nocietinājuma vaļņu kontūru iezīmē Bulvāru loks. Savukārt aizsarggrāvis ir pārtapis Pilsētas kanālā.

Viss, kas tagad Rīgā vēl ir redzams no zviedriem, ir vārti, kā arī tos fotografējošie tūristi, kas ir ieradušies šeit ar igauņu prāmi un pēc pamatīgas iepirkšanās Andrejsalas alkoholisko dzērienu outletā vakarā dodas atpakaļ uz Stokholmu.

Pa citu ceļu uz to pašu vietu

Protams, mūsdienās ir grūti iedomāties Rīgu kā Zviedrijai piederīgu pilsētu. Tikpat grūti, kā iedomāties to, ka neitrālā divsimt gadu ne ar vienu nekarojusī Zviedrija, kurā valda liberālisms, feminisms un tolerance, reiz ir bijusi kareivīga impērija, kas sagrāba kaimiņzemes un vēlējās diktēt savu gribu visai Eiropai. Tomēr tieši tādēļ tik ļoti intriģē doma par to, ka gan šīs valsts, gan mūsu pilsētas vēsture, tāpat kā daudzu citu valstu un pilsētu gadījumā, varēja veidoties citādi. Doma, ka principā visu izšķīra tīra nejaušība un militāra veiksme.

Kas būtu, ja Ziemeļu karš Kārlim XII būtu beidzies tikpat veiksmīgi, kā tas bija sācies?
Kas būtu, ja 1709. gadā sakāvi Poltavas kaujā būtu piedzīvojuši nevis zviedri, bet krievi un poēmu „Poltava” pēc tam būtu sacerējis nevis Puškins, bet gan, piemēram, kāds Pērs Daniels Amadejs Aterbrūms?

Kas būtu, ja cars Alekseja dēls Pēteris 1710. gadā nebūtu spējis ieņemt Rīgu tāpat, kā to 1656. gadā nespēja izdarīt viņa tēvs Aleksejs?

Mūsu pilsētai bija sagatavots talismana liktenis. Zviedru lielvaras uzvaras gājiens iezīmējās ar Rīgas iekarošanu un beidzās ar tās zaudēšanu. Pēteris ieņēma Livonijas galvaspilsētu tā paša Ziemeļu kara laikā, kas pārvilka krustu Zviedrijas impērijai un izveda vēstures arēnā Krievijas impēriju. Taču arī šī impērija gāja bojā, kad tā zaudēja Rīgu – Pirmā pasaules kara laikā.

Starp citu, tagad arī pašā Zviedrijā ir pieņemts uzskatīt, ka zaudējums Ziemeļu karā tai nāca par labu, jo tagadējā zviedru nācija tā zeļot un plaukstot tieši tādēļ, ka savulaik atteicās no impēriskajiem centieniem. Šī tēze ir strīdīga, taču to uzskatāmi apstiprina Krievijas kā uzvarētājas piemērs, kur viss notika tieši pretēji.

Tātad alternatīvajā realitātē, kurā Rīga būtu palikusi zviedru varā, Krievija sāktos no Tveras un beigtos pie Rjazaņas un visā pasaulē būtu slavena ar pārticību, miermīlību un iecietību pret seksuālajām minoritātēm. To nopietni biedētu nezināmi objekti – iespējams, zviedru zemūdenes – Seligera ezerā. Milzīgā, nesakārtotā Zviedrija pēc ieraduma radītu bailes kaimiņos un mokoši skaidrotu attiecības ar savu neseno imperiālo pagātni. Savukārt Latvijā būtu pieņemts likums, kas paredzētu atbildību par zviedru okupācijas noliegšanu, un liegta grupas ABBA veterānu ierašanās Jūrmalas festivālā „Zviedru vilnis”.

Bet, ja nopietni, tad vēsture apliecina, ka visas impērijas agri vai vēlu sabrūk – neatkarīgi no sava politiskās un tehnoloģiskās attīstības līmeņa. Tā kā, visticamāk, arī alternatīvajā 2016. gadā pastāvētu gan Latvijas valsts, gan Rīga kā tās galvaspilsēta. Iespējams, ka tā vairāk līdzinātos Stokholmai nekā tagadējā Rīga, taču ej nu sazini, kāda tad būtu Stokholma.

Pat tad, ja mūsu pilsēta tajās vai citās vēstures krustcelēs nogrieztos pa citu ceļu, diezin vai tās tālākajā maršrutā būtu bijis daudz mazāk strauju pagriezienu, kritumu un kāpumu. Tāds nu ir tās liktenis.

Aleksejs Jevdokimovs