„Zelta” pāri: īss ieskats laimīgā dzīvē

15. Augusts, 2016

Rīgas domei ir tradīcija – apsveikt pārus, kuri laulībā nodzīvojuši 50 un vairāk gadu.  Svinīgā ceremonija šogad noritēja kultūras pilī „Ziemeļblāzma” – ar dzīvo mūziku, cienastu un, pats galvenais, mīlestības atmosfērā. Portāla riga.lv žurnālisti nolēma no „zelta” pāriem uzzināt, kur slēpjas viņu laimīgās ģimenes dzīves noslēpums.


Laimdota un Anatolijs

Foto: Diāna Spiridovska

„Mēs iepazināmies dejās, izsakoties mūsdienu valodā – diskotēkā. Pusotru gadu draudzējāmies un pēc tam apprecējāmies. Vispār mēs kopā esam jau 52. gadu. Ir bijis visādi. Pirmie četri gadi bija ļoti laimīgi – piedzima bērni. Pēc tam vīrs devās uz Baikāla-Amūras maģistrāli un nedaudz izlaidās,” – smejas Laimdota. „Mēs viens otru ļoti mīlam. Vīrs manis dēļ ir mainījies. Mums ir brīnišķīgi bērni, dēls un meita,” – stāsta Laimdota. Pēc pāra vārdiem, ilgas kopdzīves noslēpums ir pacietība un mīlestība.

Makarijs un Ludmila

Foto: Diāna Spiridovska

„Ar Anatoliju mēs esam draugi no 16 gadu vecuma. Viņi apprecējās aprīlī, bet mēs – maijā,” – stāsta Makarijs. „Ģimenes draudzējas. Viņiem ir divi bērni, mums ir divi bērni. Tā arī dzīvē ejam kopā,” – stāsta Ludmila. Kas attiecas uz viņu iepazīšanās stāstu, viņi to sauc par mīlestību no pirmā acu skatiena. „Es atbraucu uz Rīgu no Maskavas pēc universitātes beigšanas – strādāt. Viņš atbrauca no armijas, meklēja vecu draudzeni, bet atrada mani. Mēs iepazināmies 8. martā un pavisam ātri – 7. maijā, apprecējāmies,” – stāsta Ludmila. „Un tā arī dzīvojam vēl aizvien, laimīgi, ka esam viens otram. Mūsu mīlestība no pirmā acu skatiena tā arī nekad nebeidzās,” – saka Makarijs.

Mirdza un Alvis

Foto: Diāna Spiridovska

Abi iepazinušies darbā. „Es atbraucu no armijas, iekārtojos darbā, tā arī iepazināmies. Mēs kopā arī strādājām,” – stāsta Alvis. „Mūsu laimes recepte slēpjas tajā, ka mēs esam tik dažādi... Viņš netraucē man, es netraucēju viņam. Mēs cienām viens otru, palīdzam, atbalstām... Protams, ir bijis visādi tik daudzu gadu laikā,”- stāsta Mirdza. „Mums ir divi bērni un pieci mazbērni. Mēs esam ļoti laimīgi cilvēki! Un vispār man šķiet, ka visi cilvēki ir laimīgi, tikai dzīvē gadās smagi brīži,” – saka Alvis.

Lidija un Aleksejs

Foto: Diāna Spiridovska

„Tas notika martā... Mana māsa nopirka biļetes uz teātri, lai mūs iepazīstinātu. Un es savu biļeti pazaudēju. Lidiju ielaida, bet man nācās pārliecināt. Tā arī mēs iepazināmies. Bet to biļeti mēs pēc tam atradām, tāpēc precīzi zinām savu iepazīšanās datumu – 28. marts,” – stāsta Aleksejs. „Esmācījos medicīnas institūtā, bet viņš bija jūrskolas kadets. Sākumā man viņš nepatika, es uzskatīju, ka esmu labāka... Taču pēc tam ievēroju – viņš nedzer, nepīpē, rūpējas, mīl,” – stāsta Lidija.

„Es strādāju Mežaparkā, viņš bieži nāca, nesa ogas un ziedus, ko pats bija salasījis... Es galu galā iemīlējos, kad Aleksejs man no prakses jūrā atveda man trīs konfektes „Sarkanā magone”, kuras pats neapēda... Tās ir tik neticamas rūpes un maigums!” – stāsta Lidija. Pie šiem vārdiem Aleksejs slepus noslauka asaras.

Papildinot viens otru, Lidija un Aleksejs saka, ka viņu laimes noslēpums ir patiesa, sirsnīga mīlestība un rūpes. „Mēs strīdamies, kliedzam viens uz otru, bet ne ļauni. Ar kaut ko tiekam skaidrībā, nav svarīgi, kuram bijusi taisnība. Protams, es biežāk uzvaru, viņš piekāpjas. Es bez viņa neesmu nekas,” – noslēdz Lidija.

Valentīna un Vitālijs

Foto: Diāna Spiridovska

„Kā mums izdevās tik daudz gadu nodzīvot kopā? Nevajag pazaudēt cilvēkus, kuriem galvā ir tādi paši tarakāni, kā jums,” – smejas Valentīna. „Dzīvē notiek visādi, paši zināt. Taču ir jāprot piedot, mīlēt, dot cilvēkam iespēju. Mēs sākām dzīvi no nulles, visu nopelnījām un sasniedzām paši. Divi bērni, mazbērni, ir pat arī mazmazbērns,” – stāsta Vitālijs. „Mēs esam ļoti laimīgi. Ja nebūtu, 50 gadus kopā mēs nenodzīvotu. Un dzīvosim vēl!,” – smejas Valentīna.

Vilena un Leonīds

Foto: Diāna Spiridovska

Šis pāris atzīmē nevis zelta, bet gan dimanta kāzas – 60 gadus kopā. „Strādājām skolā. Es vēl biju piektā kursa students, bet Vilena jau bija laborante, esmu divus gadus jaunāks, nekā viņa,” – stāsta Leonīds. „Tik ilgi nodzīvot kopā mums ir izdevies... Uz šādu jautājumu es atbildēšu tā: vai mēs kādreiz esam gribējuši šķirties? Nē, bet nogalināt viens otru – jā!” – smejas jubilāri. Savstarpējs atbalsts, cieņa, kopīgas intereses – tas viss ir kļuvis par pamatu tik ilgai un laimīgai laulībai.

Ludmila un Viktors

Foto: Diāna Spiridovska

Viņi iepazinās Rostovā. „Viktors dienēja, bet es tur dzīvoju. Es viņu nopirku par pusotru rubli – bija jāmaksā dzimtsarakstu nodaļā, jo viņam nebija naudas,” – smejas Ludmila. „Kad pienāca laiks aizbraukt, es nolēmu, ka nedrīkst atstāt, jāņem viņa līdzi,” – saka viņas vīrs. Viktora rūpes par Lumilu bija tā vērtas – no armijas tik viegli neaiziesi, nācās pie savas mīļotās aizbēgt ar apmānu. „Strīdēties mēs strīdējāmies, bez tā nav iespējams. Tāpēc jābūt pacietīgiem, vajadzīga beznosacījuma mīlestība, abiem jāskatās vienā virzienā. Mēs nekad viens otru nevainojam – piemēram, pie tā, ka nav naudas, agrāk vispār bijuši grūti laiki. Vienkārši apvienojam savas vēlmes ar iespējām,” – stāsta Ludmila.

Paziņojums par mājaslapas www.riga.lv sīkdatnēm ar norādēm uz mājaslapas sadaļu par sīkdatnēm, to pielietojumu un piekrišanas / piekrišanas atsaukšanas norādēm