Vilcienu vietā pār tiltu brauc tramvaji!

Rīgā pavisam bijuši trīs dzelzceļa tilti. Pirmā dzelzceļa tilta dzimšanas diena datēta ar 1872. gadu, otrais atklāts 1914. gadā, bet trešais, kas abus Daugavas krastus vieno līdz mūsdienām, uzbūvēts 1951. gadā. Katram no šiem tiltiem ir sava priekšvēsture un savs īpašais stāsts.




Pirmais tilts: Dzelzs jeb Bolderājas tilts

Pussagruvušie tilta balsti, kas paveras pa elektriskā vilciena logu, braucot Jūrmalas virzienā, ir vienīgās liecības no pirmā dzelzceļa tilta. Tā oficiālais nosaukums bija Dzelzs tilts, taču tautā to dēvēja par Bolderājas tiltu, jo tas pilsētas centru savienoja ar šo apkaimi. Tiltu atklāja tieši Jaungada dienā – 1873. gada 1. janvārī. Bolderājieši todien svinēja dubultus svētkus.

Dzelzceļa muzejā saglabājušies dokumenti, kas vēstī par tilta celtniecības gaitu. Tiltu projektēja brāļi inženieri Amands un Gustavs Strūves, bet darbus vadīja Rīgas politehniskā institūta profesors H. Besārs. Izmēģinājuma laikā gan viņš traģiski gāja bojā, nokrītot no tilta uz bruģa.

Tilta konstrukcijas galvenais elements bija amerikāņu arhitekta Tauna 1820. gadā no brusēm izveidotais bloks. Lielākas drošības dēļ to konstruēja no krusteniski savītiem metāla režģiem. Tiltu veidoja astoņi šādi vienlaidus bloki. Divus pēdējos posmus bija iespējams atbīdīt, lai atbrīvotu ceļu kuģiem. Pirmais galvaspilsētas tilts turējās uz 11 kaļķakmens balstiem, kuri bija apšūti ar Zviedrijā izgatavotām granīta plātnēm. Astoņi no balstiem bija uzbūvēti upē, trīs – krastā. Gājēju vajadzībām tilta abās pusēs bija izveidotas koka ietves 1,52 metru platumā. Ar kājām pa tiltu varēja pārvietoties bez maksas, bet zirgu transportam gan par šo prieku bija jāmaksā - pajūgam ar kravu upes šķērsošana izmaksāja 20 kapeikas. Kad pa tiltu brauca vilcieni, pilsētas satiksme zem tilta, kur šobrīd stiepjas 11. novembra krastmala, tika slēgta.    



Bojāeja un atdzimšana

Pirmo nopietno pārbaudījumu Dzelzs tiltam nācās izturēt 1917. gadā. Pilsētai tuvojās Vācu ķeizariskā armija, un Krievijas 12. armijas daļas uzspridzināja vairākus tilta posmus. Vācieši bojājumus ātri pielāpīja, uzspridzinātos metāla posmus aizstājot ar koka konstrukcijām. Taču tilta dienas jau bija skaitītas – 1920. gadā ugunsgrēka laikā šīs konstrukcijas nodega, un tilts atkal kļuva ekspluatācijai nederīgs.

Par tiltu atcerējās vien XX gadsimta 30. gados. Pirmskara Latvijas valdība nolēma tiltu izmantot sabiedriskā transporta vajadzībām, un dzelzceļa sliedes nomainīja ar tramvaja sliedēm. 1938. gada 5. novembrī satiksmes ministrs Bernhards Einbergs no jauna atklāja veco tiltu. Tam tika dots arī jauns nosaukums – Zemgales tilts.

Otrais tilts dod ceļu trešajam

Bet kā visus šos gadus Daugavu šķērsoja vilcieni? Pa trešo tiltu! 1914. gadā līdzās vecajam tiltam uzbūvēja vēl vienu, kurš bija starp pirmajiem tiltiem valstī, pār kuru stiepās divi sliežu ceļi. Tilta būvniecība ilga sešus gadus, un šī projekta autors bija inženieris P. Vozņesenskis. Tilta izmēģinājuma komisiju vadīja Rīgas krievu inženieru biedrības priekšsēdētājs A. Labutins.

Vēstures notikumi nesaudzēja arī jauno tiltu. To spridzināja veselas trīs reizes: 1917., 1941. un 1944. gadā. 1941. gadā spridzinātāji bija padomju armija, kad tā atkāpās no Rīgas, bet 1944. gadā – vācieši. Starp citu, vācu armija nesaudzēja arī Zemgales tiltu. Kopš tiem laikiem no tilta palikuši vien balsti, kas šobrīd apauguši ar bērziņiem. Savukārt 1914. gada tilts dzīvo vēl šodien, jo uz tā balstiem 1951. uzbūvēja jaunu tiltu. To projektēja Ļeņingradā, un šī tilta konstrukcija atdarina Somijas dzelzceļa tiltu pār Ņevu. No sava priekšteča tas mantojis ne tikai balstus, bet arī brušu blokus, kas būvniecībā palikuši neskarti.



Stacijas Rīga-1” un Rīga-2”

Dzelzceļa tiltu vēsturi grūti iztēloties bez pirmajām stacijām. Kādreiz pilsētas centrā bija divas dzelzceļa stacijas – „Dinaburgas” un „Tukuma”. Pirmo atklāja 1861. gadā, un tā atradās apmēram tajā vietā, kur šobrīd slejas galvenā dzelzceļa stacijas ēka. Otrā pietura bija izvietota 13. janvāra ielas rajonā, iepretim tagadējai autoostai.

Pirmā stacija savienoja Rīgu ar Dinaburgu, tagadējo Daugavpili, tāpēc arī tās nosaukumā ielika Dinaburgas vārdu. Tukuma staciju uzbūvēja 1873. gadā, un četrus gadus vilcieni no tās kursēja tikai līdz Bolderājai, kamēr tika izbūvētas sliedes arī uz Rīgas Jūrmalu. Vēlākos laikos vilcieni no Tukuma stacijas kursēja līdz pat Berlīnei.

Kolekcijā ir atrodama interesanta atklātne ar šīs stacijas skatu. Stacijas priekšā laukuma nebija. Nokāpjot pa kāpnēm no uzbēruma, pasažieri uzreiz nokļuva tā laika vieglo kravas „takšu” jeb ormaņu pieturā. Vienkāršā tautas daļa gan devās kājām uz tramvaja pieturu. Kādā senā dzelzceļa rokasgrāmatā par staciju rakstīts: „Tā ir gara akmens ēka, kurā atrodama uzgaidāmā zāle pirmās klases pasažieriem, uzglabāšanas kameras, telegrāfs un bufete”. No stacijas noliktavas varēja nosūtīt arī pasta sūtījumus.

Tukuma stacijas mūžs gan nebija ilgs – to slēdza pirms Pirmā pasaules kara, un pasažieri turpmāk ceļoja tikai caur Dinaburgas staciju. Starp citu, šo staciju arī iepriekš sauca par „Rīga-1”, savukārt Tukuma staciju – „Rīga-2”.

Rīgas vēstures muzejā glabājas sudraba lāpstiņa, kuru tālajā 1858. gadā izmantoja pilsētas ģenerālgubernators Aleksandrs Suvorovs, izcilā karavadoņa mazdēls, lai galvenās stacijas pamatos svinīgi ieklātu pirmo javas kārtu. Dinaburgas stacija savu sākotnējo veidolu saglabāja gandrīz veselu gadsimtu – veco ēku nojauca vien 1957. gadā, un tās vietā uzcēla jaunu. Pēc neatkarības atjaunošanas arī šī ēka tika rekonstruēta. 

Un vagoni nesmēķētājiem

Gan dzelzceļa attīstības sākotnē, gan XX gadsimta 30. gados visi vilcienu vagoni bija nodalīti vairākās klasēs. Šāda kārtība bija ne tikai tālajos, bet arī vietējos maršrutos. Vagonu klases atšķīrās ar komforta līmeni un cenu. Piemēram, 1930. gadā brauciens no Rīgas līdz Bulduriem 3. klases vagonā maksāja 70 santīmu, savukārt otrās klases vagonā – 1,05 latus. Bija arī īpašie vagoni nesmēķētājiem, bet pasažieriem ar dzīvniekiem – sākot no vistām līdz kaķiem un suņiem – nācās braukt piekabinātā apsildāmā preču vagonā ar sēdekļiem.

Piepilsētas maršrutos ierasta lieta bija pārpildīti vilcieni. 1911. gada 22. maijā laikrakstā „Rižskij Vestņik” rakstīts: „Rīgas–Orlas dzelzceļš maršrutā iekļāvis papildu vilcienus līdz Majorenhofai (Majoriem) un Dubbelnai (Dubultiem). Tā mērķis – mazināt publikas plūsmu atpakaļceļā vakara vilcienos, kas pārpildīti līdz galējai robežai. Beidzot dzelzceļa valde sākusi kaut nedaudz rūpēties par šīs daudz cietušās līnijas pasažieru ērtībām…”



Vilcienu vagonus izgatavoja Rīgā

Toreiz gan pasažieru, gan preču vilcienu vagonus izgatavoja Rīgā. 1869. gadā tagadējā Valmieras (toreiz – Wolmar) ielā tika uzbūvēta Krievu-Baltijas vagonu rūpnīcu „Russo-Balt”. Drīzumā tā kļuva par lielāko uzņēmumu Krievijā. Pirms Pirmā pasaules kara tur ražoja ne tikai pasažieru un preču vilcienu vagonus, bet arī automašīnas un lidmašīnas. Taču pats pirmais pasūtījums bija 500 vagoni, kurus 1869. gadā saražoja Rīgas–Dinaburgas dzelzceļa vajadzībām.

Rīgas vagonu augsto kvalitāti apliecina fakts, ka 1913. gadā mūsu pilsētā uzbūvēja salonveida vagonu cara ģimenei. Tiesa, to būvēja nevis rūpnīcā „Russo-Balt”, bet gan vagonbūves uzņēmumā „Fenikss”, kas XX gadsimta 20. gados tika pārdēvēts par rūpnīcu „Vairogs”, bet pēc kara – par labi pazīstamo RVR.

30. gados Latvijai gan nācās iepirkt importa vagonus un lokomotīves, taču pilnīgi novārtā nepalika arī pašmāju ražošana – šeit uzbūvēja dīzeļvilcienu, trīs pašgājēju vagonus ar motoriem un 15 vilcienus. Arī dzelzceļa tīkls tika pagarināts par 839 km. Vispopulārāko pirmskara līniju vidū bija dzelzceļa līnija Rīga–Vecāķi–Saulkrasti, kas galvaspilsētas iedzīvotājiem ļāva piedzīvot veselus divus jūras kūrortus vienā braucienā.  

Iļja Dimenšteins

Fotogrāfijās:
Pirmo dzelzceļa tiltu sauca par Dzelzs tiltu.
Otrā tilta atklāšana 1914. gadā.
Uzspridzinātie tilta posmi 1917. gadā.
Dinaburgas stacija atradās tagadējās Centrālās stacijas vietā.
Tukuma stacija pašreizējā 13. janvāra ielā.

Atklātnes no autora kolekcijas.