Viduslaiku aptiekas Rīgā: farmaceitu kari, marcipāns un šaujampulveris

30. Augusts, 2017

Pirms neilga laika pie Rīgas domes ēkas tika atklāta piemiņas plāksne par godu pirmajai Rīgas aptiekai. Kā izrādās, šeit atradusies ne tikai mūsu pilsētas, bet visas Eiropas senākā aptieka.


Dzimšanas gads – 1357

Pirmie dziednieki senajā Rīgā bija mūki, un jau Livonijas Indriķa hronikā pieminēts kāds dziedējošais mūks vārdā Teodoriks. XIV gadsimtā pilsētā parādījās „dziednieciskie dārzi”, kuros mūki audzēja ārstniecības augus. Tieši šajā laikā – 1357. gadā – tad arī tika atklāta pirmā aptieka. Lai arī precīza aptiekas adrese nav zināma, vēlākos dokumentos minēts, ka tā atradusies netālu no rātsnama. Aptiekas farmaceita vārds bijis Gerlaks.

Rāte veselības ministrijas lomā

Aptieku darbība tika stingri kontrolēta. Viduslaikos veselības ministrijas lomu pildīja pilsētas rāte. Tā izīrēja telpas, atbrīvoja no nodokļiem un reglamentēja preču daudzumu, ko drīkstēja ievest bez muitas nodevām. Starp šīm medicīniskajām precēm ierindojās arī spirts un liķieri. Jā, jā, šie dzērieni kādreiz bija oficiāli atzīti par ārstnieciskiem – ne velti daudzās aptiekās bija vīna pagrabi, bet Rīgas melno balzamu jeb, kā to kādreiz sauca, „Kunces balzamu” iesākumā pārdeva tieši aptiekās. Laikraksts „Rigaischer Anzeiger” pat reklamēja šīs brīnumainās dziras „lieliskās ārstnieciskās īpašības”.   

Pirmā Rīgas aptieka atradās Rātsnama rajonā.
Foto: no autora kolekcijas

No spēļu kārtīm līdz šaujampulverim

Zāles un spirts gan nebija vienīgais farmaceitu rūpals. Farmaceiti arī vārīja ziepes, lēja sveces, pārdeva šaujampulveri, spēļu kārtis, tabaku, garšvielas, apgādāja pilsētniekus un rāti dažādiem rakstāmpiederumiem – papīru, pergamentu, tinti. Īpaši ražīgas aptiekāriem bija dienas, kad Rīgu apmeklēja augstdzimuši viesi un kronētas personas – rāte steidzās augstos ciemiņus lutināt ar dārgām dāvanām, kuras iepirka no aptiekām.

Galvenie farmaceitu ienaidnieki

Farmaceitiem netrūka arī nelabvēļu. Visvairāk viņus neieredzēja ārsti. Skaidra lieta – viņi taču aizviļ klientūru un izraksta paši savas zāles! „Zviedru laikos” strīdi nonāca gandrīz līdz dūru cīņām. 1670. gadā pilsētas galvenais ārsts ar ormanisku uzvārdu Fūrmanis uzrakstīja varas iestādēm sūdzību – aptiekāru patvaļai reiz jādara gals. Pēc 15 gadiem tika izdots priekšraksts, kas visiem aptiekāriem bija jāievēro. Viens no pirmajiem punktiem lika tiem strādāt vienīgi pilsētas ārsta uzraudzībā. Taču senlaiku aptiekārus tik viegli nevarēja salauzt. Viņi izkaulēja varas iestādēm priekšraksta papildinājumu, kas ļāva „izgatavot un izsniegt nekaitīgas zāles” nabadzīgiem ļaudīm, kuriem nepietiek naudas ārsta vizītei. 

Tādos traukos glabāja mikstūras.
Foto: no autora kolekcijas

Farmaceiti konfliktēja ne tikai ar ārstiem. Starp viņu sīvākajiem konkurentiem bija „pārtikas preču tirgotāji, bārddziņi un zemnieku sievas”, kas arī pārdeva zāles. Vairākus gadsimtus rāte neņēma vērā farmaceitu lūgumu aizliegt tirgot zāles, kam pagadās. Rīgai kļūstot par Krievijas impērijas sastāvdaļu, Baltijas aptiekāri ar savām prasībām nonāca līdz pat Katrīnai II. Viņu pacietības mēru bija izsmēlis tolaik modē nākušais marcipāns – visi, kam vien nebija slinkums, to ražoja, lai aizvilinātu pircējus. Cariene nevēlējās iegūt sev ienaidniekus un marcipāna izgatavošanas privilēģiju saglabāja gan pārtikas preču tirgotāji, gan aptiekāri.

Tā tās svēra.
Foto: no autora kolekcijas

Lūgumraksts Zviedrijas karalim

Šķēršļi tika likti arī tiem, kas vēlējās atvērt jaunas aptiekas. Arhīvos saglabājies Balcera Volera 1671. gada lūgums Zviedrijas karalim, kurā viņš lūdz šādu atļauju. Atbilde tika saņemta tikai pēc vairākiem gadiem. Turklāt, Voleram par to nācās uzņemties arī goda pienākumu – ik gadu viņam bija pavēlēts Zviedrijas kara hospitāļiem piešķirt noteiktu daudzumu zāļu. Tajā pašā laikā pilsētas galvenais ārsts ziņoja viņa augstībai Zviedrijas karalim, ka „liels skaits aptieku drīzāk kaitē, nevis palīdz darbam, jo apgrūtina apgaitu veikšanu un pārbaudes”.

Ilgais ceļš līdz aptiekāra amatam

Viduslaikos iegūt farmaceita profesiju nebija viegli. Vispirms vajadzēja kļūt par farmaceita mācekli. Vecāki, kas savus bērnus nodeva meistaram palīgos, slēdza līgumu ar skolotāju. Viens no punktiem paredzēja, ka aptiekārs ne tikai apmāca, bet arī baro mācekli un dod viņam dzert. Pēc dažiem gadiem jauneklis iestājās skolā – tur vajadzēja ļoti labi zināt latīņu valodu. Pēc tam jau varēja iziet plašākā sabiedrībā – topošie farmacieti 7–10 gadus devās stažēties Eiropā: Vācijā, Dānijā, Zviedrijā, Anglijā, Francijā. Tikai pēc 15–17 gadiem farmaceits varēja atvērt pats savu aptieku. Pasaules apbraukāšana beidzās Katrīnas II laikā, kad no aptiekāriem tika pieprasīta universitātes izglītība. Rīdzinieki parasti studēja Derptas universitātē.   

Sena zāļu signatūra (recepte).
Foto: no autora kolekcijas

Borisa Godunova personiskais aptiekārs

Vietējie aptiekāri no seniem laikiem tikuši augstu vērtēti Krievijā. Viens no viņiem – Johans Gilke – bija uzaicināts par galma aptiekāru Borisam Godunovam. Rīgai kļūstot par Krievijas sastāvdaļu, daudzi Baltijas farmaceiti pārvācās turp – turienes iespējas nevarēja salīdzināt ar vietējām, un arī konkurence cita. Kā vēsta nostāsts, tad Katrīna II 1764. gadā bija ieradusies Rīgā, kad naktī viņai palicis slikti. Aizsūtīja pēc aptiekāra, kas viņai iedevis zāļu un saknīšu uzlējumu. Sāpes mitējušās, un tā imperatore uzzinājusi par brīnumaino Rīgas balzama spēku. Drīzumā tas parādījies arī galmā...

Ārsts no Grīziņkalna

Cara galmā cieņu baudīja ne tikai vietējie aptiekāri, bet arī ārsti. Sena Grīziņkalna vēstures lappuse saistīta nevis ar proletariātu, bet ar Krievijas tronim pietuvinātu cilvēku – Annas Joanovnas laika Krievijas impērijas galveno mediķi Johanu Fišeru.  Oficiāli viņu dēvēja par Leibmedikus jeb imperatores personisko ārstu. Johans Bernhards Fišers dzimis Lībekā. Mācījās viņš Vācijā, un 1705. gadā ieguvis medicīnas doktora grādu. 1710. gadā apmetās uz dzīvi Rīgā, kur viņa tēvs strādāja par garnizona ārstu. Darba netrūka arī dēlam – viņš ieguva pilsētas ārsta vietu. No 1725. gada viņš pastāvīgi konsultēja Annu Joanovnu – tobrīd Mītavā dzīvojošo Kurzemes hercogieni. Bet viņai iegūstot Krievijas troni, netika aizmirsts arī prasmīgais ārsts – Fišers tika uzaicināts uz galmu. 1735. gadā viņš kļuva par Medicīnas kancelejas galveno direktoru. Līdzgaitnieki rakstīja, ka atšķirībā no sava priekšgājēja, kas „kļuvis slavens ar denunciācijām un nekaunīgām zinātnisko darbu kompilācijām”, Fišers bijis liels sava aroda pratējs, prasmīgi apvienojis ārsta praksi ar administratīvo darbu. Daudzas lietas  Krievijas medicīnas attīstībā saistītas ar viņa vārdu. Pēc imperatores nāves Fišers krampjaini necīnījās par savu amatu un atgriezās Rīgā. Apmetās savā Aizkalnes muižiņā (Hinterbergen), tagadējās Pērnavas ielas rajonā. Toreiz tā bija nomaļa teritorija, ko veidoja milzu smilšu kāpas. Latvieši tās sauca par grīziņiem. No tām tad arī apkaime, bet vēlāk arī parks ieguvis savu nosaukumu – Grīziņkalns.

Iļja Dimenšteins