Vecrīgā neuzbūvētais debesskrāpis

Pirms kara Rātslaukumā gatavojās celt jaunu domes ēku. Tie, kas pabijuši Stokholmā, būs ievērojuši turienes rātsnamu ar augsto torni. Līdzīgas struktūras, tikai vēl grandiozāku ēku bija paredzēts uzbūvēt arī Rīgā, Rātslaukumā. Diemžēl jaunā rātsnama celtniecība tā arī nekad neiesākās – šim plānam svītru pārvilka karš.


Kārļa Ulmaņa sapņi
 
Jaunajai Rīgas pilsētas pārvaldes ēkai vajadzēja dižoties ar augstu torni. Šīs idejas autors bija pats prezidents Kārlis Ulmanis, kurš vēlējās zem viena jumta savākt pa visu pilsētu izkaistītos departamentus. Projektu konkursu izsludināja 1935. gadā, un sākotnējā iecere paredzēja ēkai vietu pie kanāla – tagadējā „Rīgas ūdens” nama vietā. Šis projekts piederēja arhitektam Aleksandram Klinklāvam: viņš bija uzskicējis pārsteidzoši garu četrstāvu ēku, kas stieptos no Basteja tiltiņa līdz pat Krišjāņa Valdemāra bulvārim. Taču šī vērienīgā iecere prasītu nojaukt divas pašvaldības ēkas – gāzes fabriku (tagad „Rīgas ūdens”) un 3. vidusskolu (tagad pamatskola „Rīdze”). Tad nu Kārlis Ulmanis atrada jaunajam pilsētas pārvaldes namam citu vietu – Rātslaukumā. Diemžēl uzreiz jāatzīmē, ka arī šī izvēle nebija pati veiksmīgākā.  
 
Vietas izvēli noteica prezidenta neapmierinātība ar viduslaiku vācu arhitektūru, kas tobrīd pārliecinoši dominēja vecpilsētā. Ulmanis vēlējās simboliski norādīt, kam tagad pieder Rīgas atslēgas, tādēļ Vecrīgā sāka nojaukt vecos namus un to vietā būvēt jaunas monumentālas ministriju un valsts iestāžu ēkas. Viens no šī perioda spilgtākajiem lieciniekiem ir kvartāls Smilšu ielā. Līdzīgā veidā arī iecerētajam pilsētas pārvaldes namam būtu jāatstāj ēnā Melngalvju nams un Rātsnams. Jaunajā konkursā 1937. gadā uzvarēja pazīstamā arhitekta Sergeja Antonova projekts. Komplekss bija iecerēts patiešām vērienīgs – no Daugavas krastmalas puses nams slietos 12 stāvu augstumā, un vēl 7 stāvi tam tiktu pievienoti no Rātsnama puses. Skicēs redzams, ka galveno ieeju bija plānots balstīt ar četrām kolonnām, virs kurām tiktu izbūvēts plašs balkons – svinīgos brīžos tautai uzrunu no turienes teiktu pats prezidents. Taču arī šis projekts pilnībā neapmierināja Ulmaņa ambīcijas – tam nebija torņu kā Stokholmas un Oslo domes namiem. Projektu papildināja, un par tā spilgtāko elementu kļuva 140 metru augsts tornis un arka pār Svērtuves ielu. Cauri šai arkai bija paredzēts braukt pilsētas transportam. 



Darbi varēja sākties, būvbedre jau bija izrakta, pilsētas galva Roberts Liepiņš ziņoja, ka pavisam drīz tiks likts pamatakmens, taču... sākās karš, un monumentāli arhitektūras projekti vairs ne tuvu nebija pilsētas prioritāte. Būvbedri nācās vienkārši aizbērt.
 
Lai arī projekts netika realizēts, tomēr būvnieki bija paspējuši nojaukt vairākus desmitus vecpilsētas namu Rātslaukumā un tam piegulošajās ielās. Starp tiem gadījās arī pa kādai ievērojamai celtnei, piemēram, tirgotāju Kamarinu nams un biedrības “Resurs” ēka.

Rātsnamu un Melngalvju namu Ulmaņa arhitekti nebija plānojuši pārbūvēt, taču šīs ēkas nesaudzēja karš. Jau 1941. gada 29. jūnijā artilērijas apšaudes laikā Rātsnams izdega pilnībā, bet no Melngalvju nama saglabājās vien atsevišķi fragmenti. Jau drīz pēc kara tika apspriesta ideja atjaunot šo ēku, taču šī doma neguva atbalstu – tobrīd svarīgāk šķita atjaunot sagrauto pilsētas komunālo saimniecību, uzņēmumus, dzīvojamo fondu. Tā nu 1948. gada 23. maijā Melngalvju nama drupas uzspridzināja, aprokot visas vēsturiskās vērtības.



Kas apraka Melngalvju namu?

Jaunākos vēstures izdevumos var lasīt, ka Melngalvju namu apracis Baltijas kara apgabala maršals Ivans Bagramjans – tas bijis viņš, kas devis pavēli spridzināt atlikušo ēkas daļu. Patiesībā maršals tikai izpildīja Latvijas KP CK vadības norādes, ko deva pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš.

Patieso Melngalvju nama vēsturi man izstāstīja ilggadējais Latvijas PSR kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs. Pēc viņa stāstītā, garām bijušā arhitektūras pieminekļa drupām pēckara gados uz Jūrmalu pastāvīgi braukuši padomju Latvijas vadītāji – Jānis Kalnbērziņš, Vilis Lācis, Augusts Kirhenšteins. Jānis Kalnbērziņš, kurš toreiz bija LKP CK pirmais sekretārs, ne reizi vien pilsētas galvam Arnoldam Deglavam prasījis iznīcināt Melngalvju nama paliekas, lai drupas nerēgotos acu priekšā. Taču tam iebilda Augusts Kirhenšteins – LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs, zinātnieks un akadēmiķis. Viņš uzskatīja, ka Melngalvju namu vēl iespējams atjaunot, saglabājot neskartās ēkas daļas. Arnolds Deglavs atradies kā starp divām krustugunīm. Beigu beigās Jānim Kalnbērziņam apnika šī vilcināšanās: viņš izsauca maršalu Bagramjanu, pavēlēja uzspridzināt drupas un attīrīt laukumu. Maršals, saprotams, nekavējās izpildīt pirmā sekretāra pavēli.

„Par to nerakstīja, taču es labi zināju, kā tas notika patiesībā,” stāstīja Vladimirs Kaupužs. „1948. gadā Konservatorijā mācījos kopā ar Augusta Kirhenšteina brāļa meitu, kuru Kirhenšteins pēc brāļa nāves Staļina nometnēs bija paņēmis dzīvot pie sevis. Bieži viesojos viņu mājās, un tur arī dzirdēju šo stāstu. Vēlāk par to man stāstīja arī Arnolds Deglavs, ar kuru biju draugos.”



Rātslaukuma atdzimšana

1960. gadā līdzās bijušajam Melngalvju namam sāka būvēt Latviešu sarkano strēlnieku muzeju, kuru šobrīd pazīstam kā Okupācijas muzeju. Daļu jaunā muzeja bija paredzēts būvēt uz Melngalvju nama pamatiem. Taču vairāki arhitekti pretojās šādai iecerei un viņu iebildumi atrada saprātīgās ausis. Pamati tika nosargāti, un mūsdienās būvētā Melngalvju nama kopija ir celta uz vēsturiskajiem pamatiem. Atdzimšanu piedzīvoja arī Rātsnams. Bet prezidenta Kārļa Ulmaņa monumentālā vīzija ar varenajiem torņiem tā arī palikusi vien arhīvos glabātās skicēs un fotogrāfijās.

Kā visaugstākā pirmskara Rīgas sabiedriskā celtne vēsturē iegājusi ēka Dzirnavu un Baznīcas ielas stūrī. Tā uzcelta 1926. gadā, un vēlāk tikusi papildināta. Pirmskara debesskrāpī atradās tipogrāfija „Rota”, laikrakstu „Segodņja” un „Segodņja Večerom” redakcijas. Ēkas augstums bija 32,5 metri. Starp citu, šo milzeni projektējis mums jau pazīstamais Sergejs Antonovs. 

Iļja Dimenšteins

Attēlos:
Rātslaukums 20. gs. 30. gados. 
Melngalvju nams 20. gs. 30. gados.
Pilsētas mērijas projekts ar torni un arku.
Būvdarbu sākums.