Vecrīga: astoņi saudzīgas attieksmes noteikumi

Šogad Reinholda Šmēlinga konferencē arhitekti un eksperti apsprieda pēdējā laikā īpaši aktuālu tēmu – „Vecrīgas reģenerācija: vai vecpilsētai būtu jāpielāgojas [laikam]?”. Vētrainus strīdus izraisa vairāki projekti, ko plānots realizēt galvaspilsētas sirdī, jo īpaši Okupācijas muzeja piebūve un viesnīcas jaunbūve Grēcinieku ielā 25.


„Nepieciešams pārdomāts, līdzsvarots un komplekss Vecrīgas attīstības redzējums,” ir pārliecināts galvenais arhitekts Gvido Princis. „Tāpēc arī esam nolēmuši atgādināt speciālistiem un sabiedrībai par šīs unikālās pilsētas daļas reģenerācijas projektu, ko jau 1983. gadā izstrādāja Latvijas Celtniecības zinātniskās pētniecības institūta Pilsētbūvniecības laboratorijas darbinieki. (Par to speciāli konferencei tika uzņemta dokumentālā filma.)”

Šis vairāk nekā 30 gadu vecais dokuments arī patlaban ir vienīgais Vecrīgas zinātniski pamatotais un kompleksais reģenerācijas plāns, un daudzas tā pozīcijas ir aktuālas joprojām. Viduslaiku kvartāliņos joprojām katru gadu parādās bezgaumīgi veidojumi, un šobrīd Vecrīgā dzīvo pat mazāk cilvēku nekā viduslaikos – divi tūkstoši divpadsmit tūkstošu vietā.

Varbūt tomēr jārespektē kolēģu secinājumi un ieteikumi, jo Vecrīga ir ne tikai rīdzinieku un Latvijas iedzīvotāju īpašums, bet arī UNESCO atzīts visas cilvēces kultūras mantojums!



 1. noteikums: pret vēsturisko apbūvi jāizturas saudzīgi

Pēc speciālistu atzinuma, agresīva Vecrīgas rekonstrukcija sākās pagājušā gadsimta 30. gados, kad daudzas vēsturiskās ēkas un pat veseli kvartāli, vācu kultūras pieminekļi, tika nolīdzināti līdz ar zemi, tostarp arī ēkas līdzās Rātslaukumam un Doma laukumam.

To vietā tika uzbūvēti jaunā laikmeta simboli: ministriju komplekss Smilšu ielā, universālveikals Audēju un Vaļņu ielas stūrī. Vēsturiski pastāvējušie nelielie zemesgabali šajā procesā tika apvienoti, kas savukārt negatīvi ietekmēja pilsētas plānojumu.

Pie karā cietušajām ēkām piepulcējās arī pēckara „veikumi” – tika nojauktas Rātsnama ansambļa drupas, „iztaisnota” Kaļķu iela. Pēc tam veikta pilsētas vēsturiskās daļas veidolam neatbilstoša Sarkano strēlnieku laukuma apbūve – uzcelta muzeja ēka un RTU laboratoriju korpuss, pirts „Varavīksne”, 3. vidusskola un citas ēkas. Vecrīga pamazām zaudēja savu veidolu…



2. noteikums: reģenerācija, nevis rekonstrukcija   

1976. gadā Latvijas Celtniecības zinātniskās pētniecības institūta Pilsētbūvniecības laboratorijas darbinieki Edgara Pučiņa vadībā uzsāka Vecrīgas reģenerācijas projekta izstrādi. Kolektīva uzdevums bija harmonizēt Vecrīgas veidolu, jo šo pilsētas daļu beidzot sāka uzlūkot kā kultūrvēsturisku pieminekli.

Septiņu gadu laikā zinātnieki veica Vecrīgas vispusīgu izpēti – arheoloģiskos pētījumus, ēku arhitektonisko un tehnisko izvērtējumu. „Tas bija sistemātisks un visaptverošs darbs, kāds nav veikts ne pirms tam, ne arī vēlāk,” atzīst arhitekte Vita Rinkeviča.

„Plāna pamatā bija pilnīgi jauna pieeja – rekonstrukcijas (tas ir, jaunas būvniecības) vietā tika piedāvāta reģenerācija, viduslaiku ansambļa atjaunošana,” stāsta arhitekte Vija Caune.

1983. gada 30. jūnijā plānu apstiprināja valsts vadība, kas noteica arī tā realizācijas termiņu – 25–30 gadi. Pēc 1991. gada dokuments formāli zaudēja savu nozīmi. Arī apstākļi mainījās – sākās denacionalizācija. Taču daudzi principi tika iekļauti Vecrīgas apbūves noteikumos 1993. gadā, kā arī Rīgas attīstības plānā 1995.–2000. gadam un 2006.–2018. gadam, un tā bija atzinība ieguldītā darba kvalitātei.

3. noteikums: svarīgi saglabāt nevis atsevišķas ēkas, bet pilsētu kopumā

Plānā tika akcentēta nepieciešamība atjaunot ne tikai atsevišķu ēku, bet visa pilsētas ansambļa kā vienota kompleksa pirmreizējo veidolu – tādu, kāds tas bija izveidojies astoņu gadsimtu garumā. (Tas saskan arī ar UNESCO prasību.) Ņemot vērā šo principu, tika atjaunots Rātslaukuma ansamblis ar Melngalvju namu kā galveno akcentu tajā.

„Melngalvju namu var saukt par piparkūku namiņu, cik tik uziet, taču kopējā ansamblī tas ieņem savu vietu,” uzskata Vija Caune.

Saskaņā ar 1983. gada plānu tika atjaunoti arī citi Vecrīgas vēsturiskie un kompozicionālie centri – Doma laukums, Pils laukums, Jēkaba laukums u. c. Veiksmīgs piemērs ir Tirgoņu ielas kvartāla dienvidu daļas vēsturiskā veidola atjaunošana.



4. noteikums: Vecrīga kā tikšanās vieta  

Saskaņā ar 1983. gada plānu Vecrīgā tika likvidētas noliktavas, darbnīcas, izformēti komunālie dzīvokļi un to vietā izveidotas iestādes un objekti, kas piesaista cilvēku interesi. Piemēram, Rātsnamā izvietota galvaspilsētas pašvaldība, Melngalvju namā – Strēlnieku muzeja otrā kārta, Reiterna namā – Latvijas Žurnālistu savienība, Sv. Pētera baznīcā – Rīgas pilsētbūvniecības attīstības centrs. Vecpilsētā tika atvērti muzeji: Fotogrāfijas muzejs, Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejs, izstāžu zāle „Arsenāls”. Ar nevienam nevajadzīgām lietām pieblīvēto caurstaigājamo pagalmu labirintu vietā izbūvēts viesnīcu komplekss „Konventa sēta”.

„Konventa sēta” – viens no veiksmīgākajiem reģenerācijas piemēriem. Kopā ar Skārņu ielas 4., 6. un 8.  māju  veido vislielāko restaurēto kvartālu.

„Taču līdz pat šim laikam Vecrīgas seno kvartālu izskats ir ļoti dažāds,” saka ceļu inženieris Aivars Treicis. „Viena lieta ir Līvu laukums, taču pavisam cita – Peitavas ielas rajons. Dažiem īpašniekiem nav naudas, lai savas mājas savestu kārtībā, taču tā nav tikai viņu privāta lieta, bet gan visas pilsētas problēma.” Pēc viņa domām, jānosaka, kuras ielas jāsakārto vispirms.

„Vecrīgu jāturpina veidot kā tikšanās vietu iedzīvotājiem, drošības un komforta teritoriju,” uzskata UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerāldirektore Dagnija Baltiņa.

5. noteikums: ievērot robežas

Reģenerācijas plāns paredzēja saglabāt Vecrīgas vēsturiskās robežas, kā arī neapbūvētos laukumus, kas atsedz skatu uz senāku apbūvi.

Veiksmīgi atjaunots ir viduslaiku nocietinājumu fragments ar Rāmera torni, Jēkaba kazarmu kvartāla apbūve ar bastiona daļu, ko izmanto transporta apakšzemes stāvvietas vajadzībām.

Pēc ekspertu domām, kā svešķermenis, kas kropļo vēsturisko vecpilsētas siluetu, izskatās lielmēroga viesnīcas ēka 13. janvāra ielā.



6. noteikums: lēmumi par Vecrīgas apbūvi jāpieņem pārdomāti, nevis emocionāli

„Sabiedrība bieži nespēj vienoties par prioritātēm. Diemžēl pat Strēlnieku laukums, neraugoties uz tā cienījamo vecumu, tiek uztverts kā politiska vai tranzīta vieta,” saka arhitekte Ilze Miķelsone.  
Līvu laukumu arhitekte Velta Holcmane nosaukusi par zaudēto iespēju vietu. 2013. gadā pēc privāto investoru iniciatīvas tika izsludināts konkurss par tā labiekārtošanu un, kā šķita, tika atrasti pieņemami risinājumi. Taču Rīgas vēsturiskā centra saglābšanas un attīstības padome atzina konkursu par juridiski nepamatotu. „Tas liecina par to, ka intrigas turpinās un pat labas idejas ir grūti realizēt,” saka Velta Holcmane.



7. noteikums: jaunajām celtnēm jāiekļaujas senajā apbūvē, nekontrastējot ar to

Pārlieku liela vēstures pieminekļu pielūgšana pārvērš pilsētu muzejā, taču, no otras puses, jaunie projekti nedrīkst nomākt vēsturisko apbūvi ar savu apjomu, augstumu un ekstravaganci formu ziņā. Nedrīkst pieļaut, ka viesnīca, banka vai biroju ēka dominētu vēsturiskajā ansamblī. Tā uzskata Dagnija Baltiņa. Vecrīga nav vieta, kur veikt egoistiski ekonomiskus eksperimentus. Tādām vajadzībām ir gana daudz brīvu vietu citās galvaspilsētas apkaimēs. „Reģenerācijas pamats ir partnerība, nevis konfrontācija. Jaunajiem projektiem senajā apbūvē jāiekļaujas harmoniski, neradot kontrastu,” saka UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerāldirektore.

Veiksmīgi piemēri – gājējiem paredzētais posms no Torņa ielas (no Smilšu līdz Jēkaba ielai), Torņa ielas 9. un 13. māja (samazināts stāvu skaits, ēka ir ieguvusi vēsturiskajai videi atbilstošu izskatu), māja Peldu ielā 15 (atbilst laikmetam), Biržas ēka un ēka uz Kaļķu ielas.

Diemžēl Vecrīgā uzbūvēts ne mazums objektu, kas vērtējami neviennozīmīgi. Pēc ekspertu domām, tāda ir arī Rātsnama ēka – hibrīds, kas sevī apvieno moderno arhitektūru un vēsturisko formu atdarinājumu.

Vēsturisko ainavu bojā tirdzniecības kompleksa „Galerija Centrs” apbūve, kas aizņem divus kvartālus, pārsedzot Rīdzenes ielas telpu. Kā svešķermenis uztverama arī viesnīca „Rolands” ar tās stikloto fasādi.

Ne visai veiksmīgi apbūvēta Vecrīgas dienvidu daļa, kur pēc kara bija palicis daudz brīvu vietu. Runa ir par projektu „Rīdzenes rezidence” (2007), kas realizēts pirts „Varavīksne” vietā. Nav pārliecības arī par viesnīcas „Mariott” (2010), kā arī viesnīcas, kas atrodas kvartālā starp Minsterejas ielu, 11. novembra krastmalu un Mārstaļu ielu (2011–2013), projektu atbilstību vēsturiskajam veidolam. Tā domā arhitektūras speciālists Artis Zvirgzdiņš.



8. noteikums: Vecrīgai jāsaglabā savs veidols

Šaurajās Vecrīgas ieliņās jāsaglabā neatkārtojamā pagājušo laiku atmosfēra, kura katrā cilvēkā raisa sajūsmu un bijību pret to kultūras mantojumu, kas līdz mūsu dienām saglabājies cauri gadsimtiem. Tieši tajā ir visa reģenerācijas plāna jēga, par ko īstajā brīdī atgādinājis Rīgas galvenā arhitekta birojs.