Vecāķu „vizītkarte”

9. Jūnijs, 2016

Ikviens kūrorts lepojas ar kādu īpaši atpazīstamu simbolu. Dzintaros tā ir koncertzāle, Ķemeros – kuģa veidolā projektētā viesnīca, bet Vecāķu atpazīstamākais simbols ir stacija. Tā ir vienīgā stacijas ēka dzelzceļa maršrutā Rīga–Skulte, kas saglabājusies vēl no pirmskara laikiem. Visas pārējās kara laikā tika sagrautas vai arī vēlāk pārbūvētas. 


Dzelzceļš ar Saeimas balsojumu

Rīgu un Vecāķus ar vilcienu satiksmi plānoja savienot jau 19.–20. gadsimta mijā. Projektēšanas darbus tolaik veica Krievijas Pirmā pievedceļu sabiedrība, un šī iecere arī noteikti tiktu īstenota, ja vien impēriju nebūtu pārsteidzis Pirmais pasaules karš.

Pie šī plāna bez liekas kavēšanās atgriezās neatkarīgās Latvijas valdība, un 1923. gadā inženierim Jānim Leimanim tika uzdots atsākt darbus. Dzelzceļa atzaru plānoja izbūvēt līdz pašai Rūjienai, kas atradās netālu no Igaunijas robežas. Būvniecībā tika plānots piesaistīt arī privātus līdzekļus, taču Ziemeļlatvijas  dzelzceļa biedrība, kas atbildēja par darbu norisi, triju gadu laikā tā arī nespēja atrast nevienu investoru. Tādēļ valdība visbeidzot nolēma dzelzceļu būvēt par valsts līdzekļiem, un šim mērķim Saeima 1928. gadā pieņēma īpašu likumu. Jau nākamajā gadā sākās dzelzsceļa būvniecība.

Vecāķi 20. gadsimta 50. gados.
Foto: no Ilonas Jahimovičas kolekcijas un Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja fondiem

Būvēt sliežu ceļu no Rīgas nebija nepieciešams, jo 1872. gadā jau bija atklāta dzelzceļa līnija līdz Mangaļiem. Jaunajām sliedēm bija paredzēts turpināties no Mangaļiem, stiepjoties 139,6 km garumā. Viens no pirmajiem būvnieku uzdevumiem bija tilta būve pār Mīlgrāvja caurteku. To paveica trīs gadu laikā, un 1933. gada augustā pār jauno tiltu devās pirmais vilciens. Toreiz tilts bija paredzēts gan dzelzceļa transportam, gan automašīnām. 26. oktobrī jaunā dzelzceļa līnija savienoja galvaspilsētu ar Vecāķiem un Carnikavu, bet vēl pēc 8 mēnešiem – ar Saulkrastiem. 1937. gadā ar vilcienu jau bija iespējams nokļūt līdz pašai Rūjienai.

Darbi ritēja visai sarežģītos apstākļos – Latviju bija skārusi pasaules ekonomiskā krīze. Darbos gan iesaistīja bezdarbniekus, taču arī viņi nebija gatavi strādāt gluži par velti. 1931. gadā būvnieki devās piketā pie Ministru kabineta, prasot samaksu. Līdzekļi algām tika atrasti, taču tos apgrieza citiem svarīgiem izdevumiem. Būvniecībā sāka izmantot vecas dzelzceļa sliedes, kas rekonstrukcijas darbu laikā bija demontētas citos dzelzceļa posmos. Mūra ēku vietā stacijas cēla no koka, turklāt izmantoja lietotus materiālus, ko ieguva nojaucot stacijas ēkas, piemēram, līnijā Daugavpils–Rītupe.

Anonīmais skaistums

Vecāķiem patiešām paveicās. Tur uzbūvēja skaistu un plašu stacijas ēku, kuras koka konstrukcijas pārklāja ar apmetumu. Ekonomija gan bija svarīga, taču vēl svarīgāk toreiz šķita nekrist kaunā kūrorta apmeklētāju priekšā.  Īpaši svarīgi tas bija tādēļ, ka Vecāķi tika reklamēti ārzemju reklāmas bukletos – 1935. gadā par šo kūrortu atrodams raksts bukletā „Brīnišķīgā Latvija”, kas vācu valodā izdots Leipcigā.

1933.gads – Vecāķu pagaidu stacijas ēka.
Foto: no Ilonas Jahimovičas kolekcijas un Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja fondiem

1933.gadā, kad tika atklāta vilcienu līnija, par pagaidu staciju izmantoja dzelzceļa vagoniņu. Stacijas ēku Vecāķos atklāja vien 1935. gada septembrī.

„Arhīvos nekur nav atrodams arhitekta vārds,” stāsta Latvijas dzelzceļa vēstures   pētnieks Toms Altbergs. „Dzelzceļš staciju būvēja par saviem līdzekļiem, tāpēc uzskatīja, ka arhitekta vārdu norādīt nav obligāti. Protams, ja vien viņš nebija pasaules mēroga slavenība.”

Pirmskara satiksme uz kūrortu

Līdz karam šajā dzelzceļa līnijā kursēja ne vien pasažieru vagoni, bet arī piena vilcieni, kas pārvadāja sviestu, un pasta ekspreši. Laikraksts „Rīts” 1938. gadā ziņo, ka „piena piegādes ziņā pirmo vietu ieņem Carnikava, no kurienes janvārī uz Rīgu nosūtītas 1782 piena kannas…”.

Pirmajos gados gala pietura vilcienam bija Saulkrastos vai Rūjienā, vēlāk arī Vecāķos. Personīgajā arhīvā glabājas 1938. gada vilcienu kustības saraksts Rīga–Vecāķi vasaras sezonai. Darbdienās kursēja septiņi vilcieni, brīvdienās un svētku dienās – desmit. Pirmais vilciens uz kūrortu devās plkst. 6.13, pēdējais – plkst. 23.20. No Vecāķiem darbdienās agrais vilciens Rīgas virzienā kursēja plkst. 6.38, pēdējais – plkst. 22.11, bet brīvdienās – plkst. 23.56.

Brauciens bija tikpat garš kā mūsdienās – 32 līdz 34 minūtes –, lai arī tolaik kursēja lokomotīves, nevis elektriskie vilcieni. Varbūt tas tādēļ, ka vilciens apstājās retāk? Izrādās, pieturu skaits mūsdienās ir palielinājies tikai par vienu, klāt nākot Vecdaugavai. Toreiz gan vilciens reizi dienā nepieturēja Sarkandaugavā un Dzirnupē (tagadējais nosaukums – Mangaļi), taču pasažieri šajos vilcienos ieekonomēja tikai vienu minūti brauciena laika.

Dažām stacijām 1938. gadā bija citi nosaukumi. Tagadējo Ziemeļblāzmu sauca par Rīnūžiem, Mangaļus – par Dzirnupi, Brasu – par Braslu. Ziemeļblāzmas nosaukums parādījās 1939. gadā, kad to nodēvēja par piemiņu rūpniekam un mecenātam Augusta Dombrovskim. Tieši viņam par savu atdzimšanu var pateikties Vecmīlgrāvis.

„Vācu” laika biļete.
Foto: no Ilonas Jahimovičas kolekcijas un Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja fondiem

1944.gadā daļu no dzelzceļa līnijas iznīcināja Vērmahta armija. Vilcienu kustība uz Vecāķiem un Carnikavu tika atjaunota 1948. gadā, bet pēc desmit gadiem līniju elektrificēja.

Pirmā Ziemeļblāzmas dzelzceļa stacija nav saglabājusies. Tāpat kā Saulkrastu stacijas ēku, to atkāpjoties sagrāva Vērmahta armija. Atmiņas par to glabā vien senās fotogrāfijas un atklātnes. Vienīgi Vecāķu stacijas ēka saglabājusi savu pirmreizējo veidolu un joprojām pelnīti bauda kūrorta vizītkartes godu.  

„Meistars un Margarita” Vecāķos

Drīzumā stacijas ēkā, bijušajā kafejnīcā, tiks atvērts kūrorta vēstures muzejs. Pie muzeja izveides ķērusies Vecāķu biedrība, kuru vada pazīstamā žurnāliste Ilona Jahimoviča.  

Vecāķi 20. gadsimta 70. gados.
Foto: no Ilonas Jahimovičas kolekcijas un Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja fondiem

„Jau sen meklēju fotogrāfijas vai atklātnes, kurās būtu redzams Vecāķu kinoteātris „Vasara”. Perestroikas laikā tā nosaukums bija „Meistars un Margarita”. Fotogrāfijas nav saglabājušās ne vietējo iedzīvotāju albumos, ne arhīvos. Mēs turpinām meklēt un būsim pateicīgi ikvienam, kas palīdzēs aizpildīt šo robu. Priecāsimies ne tikai par fotogrāfijām, bet par jebkādiem dokumentiem, kas ļautu labāk izzināt kūrorta vēsturi. Ar mums iespējams sazināties elektroniski pa e-pastu: vecakubiedriba@gmail.com,” aicina Vecāķu biedrības vadītāja.

Iļja Dimenšteins