Vācu ģēnija ceļš caur Latviju

Šogad aprit 234 gadi kopš Rīgas pilsētas teātra atklāšanas. Īpaši teātra vajadzībām būvētais nams tiek uzskatīts par senāko teātra ēku mūsu pilsētā, bet diemžēl izrādes tur jau sen vairs netiek iestudētas, un tikpat sen ir izklīdis arī kādreizējais Rīgas vācu teātris, kas darbojās šajā ēkā. Taču pateicoties šim teātrim mūsu pilsētas vēsturē ir ierakstīts vārds, kas piederēja vienam no dižākajiem vācu komponistiem, kurš kā jauns kapelmeistars nepilnus divus gadus strādāja toreizējā Lielajā Ķēniņu ielā. 


Vēlāk šis kapeplmeistars kļuva par slavenu operu autoru, sacerot tādus darbus kā „Klīstošais holandietis”, „Tanheizers”, ciklu „Nībelunga gredzens” un virkni citu slavenu darbu. Šodien šī iela nes Riharda Vāgnera vārdu, un ielas 4. namā – bijušajā Rīgas pilsētas teātrī – atrodas Vāgnera zāle.

Klīstošais vācietis

Par neatņemamu pilsētas ainavas sastāvdaļu ir kļuvusi Rīgas vācu teātra vēlākā ēka, kurā kopš 1919. gada atrodas Nacionālā opera. Klasicisma stilā ieturētais baltais milzis Pilsētas kanāla krastā izslējās 19. gadsimta sešdesmito gadu sākumā. Toreiz gan nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka reiz te pastāvēs latviešu nacionālā opera – pirmā izrāde latviešu valodā bija skatāma 1868. gadā. Tolaik Rīga bija izteikti vāciska pilsēta, un Berlīnē izglītību ieguvušais arhitekts Ludvigs Bonštets radīja lepno, kolonnām rotāto celtni pilsētas pirmajam, vienīgajam un, saprotams, vācu teātrim.

Uz kanālmalu teātris 1863. gadā pārcēlās no Lielās Ķēniņu ielas, kuras 4. namā tas bija darbojies iepriekšējos astoņdesmit gadus. Memoriālā plāksne pie ēkas sienas pārsteidz ar iespaidīgu mūzikas slavenību sarakstu: Ferencs Lists, Klāra Vīka-Šūmane, Hektors Berliozs... Viņi visi aizpagājušā gadsimta 40. gados šeit ieradās, lai sniegtu koncertus nedaudz provinciālajā, tomēr gana lielajā un bagātajā kādreizējās Livonijas galvaspilsētā. Taču vēl pirms tam – 1837. gadā – šeit risinājās notikumi, kurus vēlāk atzīs par Rīgas pilsētas teātrim un pilsētas vēsturei īpaši svarīgākiem: lai ieņemtu galvenā kapelmeistara vietu, teātrī ieradās  24 gadus vecais Rihards Vāgners – ambiciozs, taču mazpazīstams komponists, kura radošo sasniegumu sarakstā līdz tam bija tikai viena iestudēta (un izgāzusies) opera.

Foto: Riga.lv

Rīgā viņš pavadīja divus gadus – līdz 1839. gada augustam. Tieši šeit viņš uzrakstīja operu „Rienci”, kas atnesa viņam slavu visā Eiropā, taču tas notika vien pēc 1842. pirmizrādes Drēzdenē. Ne Vāgnera ierašanās Rīgā, ne vēl jo vairāk viņa aizbraukšana nebija triumfāla. Lai arī šeit pavadītais laiks jaunajam diriģentam un komponistam bija visai auglīgs, taču dzīvi gandēja nesakārtotās privātās lietas, parādi un biežā pārcelšanās: vispirms no Vircburgas uz Magdeburgu, tad uz Kēnigsbergu, bet no turienes – vēl tālāk uz Austrumiem, līdz viņš attapās Rīgā. Arī šeit Vāgners ilgi neuzkavējās un pēc dažiem gadiem, kreditoru vajāts, devās prom uz neatgriešanos.

Topošā operas mākslas reformatora, kurš tiek vienlīdz pielūgts un ienīsts (nacistiskajā Vācijā viņš ieņēma kulta statusu, savukārt Izraēlā viņa darbi netiek atskaņoti joprojām) biogrāfijā svarīgu vietu ieņem daudzas pilsētas. Leipciga ir viņa dzimšanas vieta, Drēzdenē notikuši trīs operu pirmatskaņojumi, un tur viņš 1849. gadā piedalījās nemieros, kas saveda kopā ar Bakuņinu, Minhenē komponists izbaudīja Bavārijas karaļa dāsno labvēlību, Venēcijā komponēja „Tristanu un Izoldi” un vēlāk tur arī nomira, bet Baireitā, kur viņš ir apglabāts, Vāgners uzcēla opernamu, kurā līdz pat mūsdienām ik gadu notiek slavenais Vāgnera festivāls. Rīga šajā uzskaitījumā gan neieņem nevienu no centrālajām lomām, un arī pašā Latvijas galvaspilsētā vairs nav daudz vietu, kas atgādinātu par drūmo vācu ģēniju.

Foto: Riga.lv

Nav saglabājies ne krievu tirgotāja Bodrova nams, kas atradās tagadējā Dzirnavu ielā un kur Vāgners ar savu nesen apņemto sievu īrēja dzīvokli – kā apgalvo mūsu novadpētnieki, jaunais pāris tur esot ticis apzagts. Šo divstāvu koka savrupnamu nojauca jau 19. gadsimta beigās, kad Pēterburgas priekšpilsētas teritoriju sāka apbūvēt ar mums labi pazīstamajiem, lielajiem un greznajiem īres namiem. Tāpat ir izgaisušas pēdas, ko atstājis bohēmas klubs „Jeruzaleme”,  kas esot atradies Pārdaugavā, netālu no Arkādijas parka, un kuru komponists esot īpaši iecienījis.

Arī Vāgnera zāle šobrīd nepilda tai paredzētās funkcijas un izskatās visai nolaista. Atliek vien iztēloties, kā reiz tajā kūsāja dzīve, kad tālā 1782. gada rudens vakarā Rīgas pilsētas teātris šeit pirmoreiz pulcēja publiku, lai izrādītu Lesinga lugu „Emīlija Galoti” un baletu „Dejas svētki”.

Foto: Riga.lv

Skaisti dzīvot neaizliegsi

Atļauju Rīgā rīkot regulāras izrādes 1742. gadā no carienes Elizabetes Petrovnas pirmais saņēma kāds vācu komediants Zigmunds. 18. gadsimta 60. gados šeit izveidojās arī pirmā pastāvīgā trupa, kas uzstājās necilā koka namā netālu no tagadējā Kronvalda parka. Taču 1772. gadā teātri savā finansiālajā aizgādībā ņēma valsts padomnieks, bagātnieks un mecenāts, viens no pilsētas un visas Vidzemes ietekmīgākajiem vīriem barons Oto Hermanis fon Fītinghofs. Viņš tad arī finansēja mūra ēkas celtniecību Lielajā Ķēniņu ielā, netālu no savas mājas.

Foto: Riga.lv

Rīgas pilsētas teātrī varēja redzēt visus skatuves žanrus – drāmas, operas, baletus un vodeviļas, kuru dēļ teātrī bija arī kapelmeistara amats. Tieši šo amatu tad arī 1837. gadā ieņēma Vāgners. Divos Rīgā pavadītajos gados nākamais klasiķis paspēja paveikt daudz: uzvest vairāk nekā divdesmit operu, diriģēt regulāri notiekošos koncertus Melngalvju namā un sacerēt operu „Rienci” pēc angļu rakstnieka Bulvera-Litona nesen izdotā vēsturiskā romāna motīviem. Tolaik operu sižetiem tika izmantotas populāras grāmatas, līdzīgi kā mūsdienās tās izmanto filmu ekranizācijai – ar šo darbu Vāgners gatavojās drīzumā piedzīvot triumfu kā komponists. Daži Rīgas patrioti apgalvo, ka tieši šejienes teātra zālē Vāgners smēlies idejas vēlākajam Baireitas operteātrim. Taču viņš nespēja uzlabot ne savu, ne teātra finanšu stāvokli, strīdējās ar teātra direktoru un nevarēja atkauties no kārtējiem kreditoru uzbrukumiem, tādēļ steigā pameta Rīgu. Apstākļi, kādos Vāgners bēga no Baltijas, bieži tiek attainoti dēku un piedzīvojumu romānu stilistikā.

Tomēr no sevis neaizbēgsi: pat vairākas desmitgades vēlāk, būdams jau slavens komponists, viņš ne reizi vien atradās tikai soļa attālumā no parādu cietuma. Honorāri tika tērēti greznumlietu iegādei, nauda kusa kā sniegs, bet kreditori kļuva aizvien niknāki. 1864. gada maijā Štutgartē Vāgners jau gatavojās tapt arestēts, taču policistu vietā pie komponista ieradās Bavārijas karaļa Ludviga II privātsekretārs. Karalis, kurš bija neprātīgs komponista pielūdzējs, nolēma pilnībā segt sava elka vērienīgos izdevumus no saviem, tātad, Bavārijas valsts kases līdzekļiem. Vēl vairāk valsts līdzekļu tika iztērēts slavenās Neišvānšteinas pils būvniecībai netālu no Fisenes, kur karalis ļāva vaļu savām Vāgneriskajām fantāzijām.

Foto: Riga.lv

Bet Rīga „Parsifāla” radītāja biogrāfijā vairs neatgriezās. Vien viņa klātbūtnes aura mūsu pilsētā ir mūžīgi klātesoša. Tā ir jaušama viņa operās, kas šeit regulāri iestudētas gan komponista dzīves laikā, gan nacistu mīlulim ne tik labvēlīgajos padomju gados. Par to atgādina iela, kas kopš 1987. gada nes viņa vārdu, un Vāgnera zāle, par kuru mūsdienās ir pārvērties daudzreiz pārbūvētais un pārveidotais teātris, kurā viņš reiz strādāja.

Bet no vāciskās Rīgas mūsu pilsētā jau sen nekas daudz nav palicis – vien senās ēkas, šaurās ieliņas un daži pazīstami vārdi, kurus nes plāksnītes ar ielu nosaukumiem.

Aleksejs Jevdokimovs