Uz Vērmanes dārzu pēc dziedināšanas

7. Augusts, 2015

Kādreiz uz parku devās gluži kā uz kūrortu – pēc malka dziedinoša ūdens.


Autors: Iļja Dimenšteins
Vērmanes dārzā atrodami divi obeliski, kuri glabā atmiņu par šī parka radītājiem. Viens no tiem izvietots pie ieejas dārzā no Merķeļa ielas puses, un lielākajai daļai rīdzinieku tas būs labi zināms. Šis piemineklis ir veltīts Annai Vērmanei, kura ziedoja ievērojamu naudas summu dārza izveidei. Otrs piemineklis gan ir krietni pieticīgāks un izpelnījies mazāku atpazīstamību. Šī piemiņas zīme ir atgādinājums par Filipo Pauluči – itāli, toreizējo Rīgas ģenerālgubernatoru, kura pārziņā atradās visa Vidzeme, Igaunija un Kurzeme. Šis ievērojamais itāļu kungs tad arī bija Vērmanes dārza izveides iniciators. Taču par spīti viņa kādreizējai godībai, uz piemiņas zīmes nav pat vārda - ir tikai datums...

19. gadsimta sākumā Rīgā bija tikai viens publiskais dārzs – Ķeizardārzs, kuru šodien pazīstam kā Viesturdārzu. Pilsēta tad atradās nocietinājuma mūra iekšpusē, tagadējās Vecrīgas robežās. Tas bija laiks, kad pavisam nesen bija sākuši veidoties pirmie kūrorti jūras piekrastē, bet Mežaparks vēl nebija iekārtots. Taču pilsētnieki vairs nevēlējās doties tālos ceļojumos, lai tikai varētu  atpūsties pie dabas krūts vai tīksmināties par strūklakām un ziedu smaržu. Tādēļ 1814. gadā pēc Filipo Pauluči iniciatīvas tika izveidota apstādījumu komiteja, kuras pienākumos ietilpa arī jaunu parku veidošana. Komitejas mērķis bija labdarība, un rīdzinieki šim labajam darbam nežēloja līdzekļus. Kad jaunam parkam tika nolūkots pārpurvojies zemesgabals aiz vecpilsētas vaļņiem, ievērojamā Rīgas tirgoņa atraitne Anna Vērmane parka ierīkošanai atvēlēja tam laikam ievērojamu naudas summu – 10 tūkstošus rubļu.

Parku atklāja 1817. gadā. Pagāja dažas desmitgades, un tas kļuva populārs arī ārpus Vidzemes guberņas robežām. 1833. gadā parkā atklāja “Mākslīgā minerālūdens iestādi”, kas bija viena no pirmajām šāda veida iestādēm Eiropā. Vērmanes dārza ūdens garšu atzinīgi novērtēja arī slavenais ķīmiķis Maikls Faradejs – viņš atzina, ka sastāva ziņā tas neatpaliek no dabīgā minerālūdens. Sākotnēji ūdeni varēja dzert uz vietas, no pulksten 6.00 līdz 8.00 rītā, vēlāk tas tika pildīts pudelēs pārdošanai. 1843. gadā tika piepildīti 15 tūkstoši „Vērmanes minerālūdens” pudeļu, savukārt 1863. gadā – jau 800 tūkstoši.



19. gadsimta beigās dārzs savu minerālūdens dzertuves statusu nomainīja pret kulturāli muzikālu ievirzi. Tas kļuva par vienu no tām pilsētas vietām, kas pilsētniekiem bez maksas piedāvāja baudīt pūtēju orķestru un simfoniskās mūzikas koncertus. Sākotnēji šeit uzstājās Rīgā izvietoto karaspēku orķestri. Taču palēnām rīdzinieku estētiskās prasības pieauga, un rātskungi, izdabājot publikas vēlmēm, uzstāties aicināja orķestrus arī no citām pilsētām. Piemēram, Preobraženskas leibgvardes pulka orķestris Rīgā koncertēja pat divus mēnešus. Uzstājās arī robežsargu orķestri no Polijas.

No pavasara līdz rudenim koncerti notika laikā starp plkst. 18.00 un 24.00. Dažreiz tika rīkotas benefices. Uz skatuves vienlaikus uzstājās līdz 150 mūziķiem – trīs vai četri kolektīvi. Benefiču noslēgumā ierasta bija krāšņa uguņošana. Pirotehniku pārraudzīja rīdzinieks Roberts Pirkets, kura darbnīca atradās vecpilsētā, Lielajā zirgu ielā. Kāda izmēģinājuma laikā šī darbnīca uzlidoja gaisā ar visu pirotehniķi, sev līdzi nāvē paraujot arī dažus nejaušus garāmgājējus.

Smalkā publika koncertos ieņēma tālākās rindas, bet tie, kas vienkāršāki un izveicīgāki, – priekšējās. Tādi bija kārtības sargātāju priekšraksti – vienkāršajai tautai jāatrodas vietās, kur to var modri uzraudzīt. Jāatzīst, ka šī publikas daļa visaktīvāk pauda savu prieku un pateicību māksliniekiem. Kā rakstīts tā laika avīzēs, savas emocijas pirmo rindu publika izteica ne tikai ar aplausiem, bet bieži vien arī skaļi kliedzot un svilpjot.

Pirms Pirmā pasaules kara parkā koncertēja rumāņu orķestri, kas tolaik atradās estrādes topu augšgalos. Uz afišām lieliem burtiem tika drukāts vijolnieka Kostika Mukileva – siržu lauzēja un Rīgas dāmu mīluļa – vārds. Parkā uzstājās arī cirka mākslinieki. Šos priekšnesumus gan varēja vērot tikai par maksu. Pilsētniekus īpaši sajūsmināja virvju dejotāju uzstāšanās. Lai publika varētu baudīt šos akrobātiskos brīnumus, dārzā tika uzstādīti divi augsti masti, starp kuriem pašā augšā novilka resnu virvi.  



Ilgus gadus parks bija vienīgā vieta, no kurienes Rīgas debesīs pacēlās gaisa baloni. 1889.gada vasarā lidojumus demonstrēja pasaules mēroga slavenība –  Šarls Lerū no Amerikas. Paceļoties gaisa balonā, viņš izpildīja akrobātiskus trikus uz balonam piestiprinātas trapeces, un pēc tam ar izpletni nolaidās uz zemes. Pēc uzstāšanās Rīgā gaisa kuģotājs devās uz Tallinu. Vienā no uzstāšanās reizēm stipra vēja pūsma balonu iepūta jūrā un romantiskais amerikānis gāja bojā. Pirms dažiem gadiem Tallinā, Piritā,  viņa piemiņai tika atklāts piemineklis jūras krastā…

Rīgas debesīs reiz pacēlās arī Pēteris Šmidts – tas pats leitnants, kurš 1905. gadā vadīja sacelšanos uz kuģa „Očakov”. Šodien vien retais militārās vēstures entuziasts atceras, ka savu karjeru Pēteris Šmidts uzsāka kā aeronauts. Pacelties gaisā virs Vērmanes dārza viņš mēģināja 1890. gada 27. maijā, uzstājoties ar pseidonīmu Leons Aers. Lidojums bija neveiksmīgs – izpletnis nokrita, Aers guva traumas, taču par laimi tās nebija dzīvībai bīstamas. „Aera kungs savainoja seju un roku,” nākamajā dienā ziņoja laikraksts „Rižskij Vestņik”. 

20. gadsimta 20. un 30. gados parks bija populārs ar savu kinoteātri un restorānu. Kinoteātrī „Metropole” uzstājās slavenais krievu šansonu izpildītājs Aleksandrs Vertinskis, kas pēc Oktobra revolūcijas bija pametis padomju Krieviju. Restorāns atradās tagadējā Ministru kabineta vietā – Mazajā Vērmanes dārzā. Tāds arī bija restorāna nosaukums „Mazais Vērmanes dārzs”. Tur pulcējās visa Rīgas elite – deputāti, uzņēmēji, valdības pārstāvji. Restorāna pastāvīgie viesi bija valsts kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis un Rīgas pilsētas galva (1921–1928) Alfrēds Andersons.

Pēckara laika parks daudzu rīdzinieku atmiņās saistās ar šaha atribūtiku. Nereti tur varēja satikt pat pasaules čempionu Mihailu Tālu. Stāsta, ka reiz viņš sacenties ar šaha meistaru Israelu Zilberu, un apkārt pulcējušies desmitiem ziņkārīgo. Šie ļaudis ne vien vēroja spēles, bet arī dalījās stāstos par un ap šahu, turklāt ikvienu šahistu gājienu pavadīja joki, smiekli un leģendām apvīti pastāsti. Tā nebūt nav nejaušība, ka pieminekli Mihailam Tālam uzstādīja tieši viņa iemīļotajā parkā.  
   


Citu varu laikā parkam bija arī cits nosaukums – Kirova parks, kā tas tika nodēvēts pēc kara. Taču Latvijas neatkarība parkam atgrieza arī vēsturisko identitāti, un Kirova parks atkal kļuva par Vērmanes dārzu.

Parka dibinātāja savu lolojumu baudīja vēl desmit gadu. Anna Vērmane nomira 1827. gadā un novēlēja, lai parks vienmēr būtu pieejams ikvienam pilsētniekam. Latvijā pirmie Vērmaņi – vairāki brāļi – 17. gadsimtā ieradās no Vācijas. Dzimtas galva nonāca Kurzemē. Viņš bija brīvdomīgs cilvēks, kurš neklausīja bīskapu un par to nonāca Sāremā salā. Pret citiem Vērmaņiem, tostarp Kristianu Vērmani, liktenis bija labvēlīgāks. Viņš apprecēja cienījama Rīgas tirgoņa meitu Annu Ģertrūdi Ēbeli. Ar viņas vārdu tad arī saistīta pilsētas populārākā parka dzimšana. Vērmaņu pēcnācējus liktenis izmētājis pa dažādiem nostūriem, un daudzi no viņiem ierakstījuši savus vārdus pasaules vēsturē. 1918. gadā Vērmaņu pēcnācējs sers Henrijs Armitsteds, kurš bija Marijas fon Vērmanes un visiem zināmā Rīgas mēra brālēna Džordža Armitsteda dēls, veica pārdrošu mēģinājumu izpestīt  cara ģimeni no ieslodzījuma Jekaterinburgā... Starp citu, Vērmaņu dzimtas atzars turpina plaukt vēl šodien. Anglijā dzīvo sera Henrija mazmazdēls Timotijs Redklifs.   

Savukārt Vērmanes dārza melnā bezvārda obeliska vēsture ir šāda. Pieminekli gribēja uzstādīt jau Filipo Pauluči dzīves laikā, taču viņš pret to kategoriski iebilda un noteica, lai arī pēc nāves viņa vārds netiktu gravēts nekādos monumentos. Tomēr rīdzinieki izcilā gubernatora piemiņu vienalga vēlējās godināt, tadēļ pēc viņa nāves uzstādīja obelisku Mazajā Vērmanes dārzā. Pieminekli atjaunoja jau tad, kad parks bija atguvis savu Vērmanes dārza vārdu.

 Fotogrāfijās: Vērmanes dārzs cara laikā. Un XX gadsimta 30. gados. Atklātnes no autora kolekcijas.