Ugunsgrēki Rīgā: cik reižu pilsēta ir degusi?

26. Septembris, 2017

Pirmie ugunsdrošības noteikumi Rīgā tika izdoti jau drīz pēc 1293. gada lielā ugusngrēka. Bet visā pilsētas pastāvēšanas laikā skrupulozie arhīvisti saskaitījuši 64 lielus ugunsgrēkus.


Aizjūras dedzinātāji

Katrai no ugunsnelaimēm ir savs īpašs stāsts. Tā, piemēram, 1677. gada maijā liesmas izcēlās gluži triviālas ļaunprātīgas dedzināšanas dēļ. Toreiz izdega viens no tagadējās Vecrīgas kvartāliem – no Smilšu ielas līdz Vecpilsētas ielai. Ļaunprāšiem drīz vien nāca uz pēdām, un tie izrādījās  divi iebraucēji. Vainīgos sodīja bargi – vienam nocirta galvu, ķermeni izbarojot putniem, bet otru sadedzināja. Nāves sods tika izpildīts tagadējās Stabu ielas rajonā.

Kļūmīgais zibens

1721. gada ugunsgrēkā vainojams zibens. Tas iespēra Svētā Pētera baznīcas tornī. Sagadīšanās dēļ tieši tobrīd Rīgā viesojās cars Pēteris I. No savas pils Palasta ielā ieraudzījis uguni, cars steidzās palīgā, taču tikt galā ar liesmām glābējiem neizdevās – tornis nodega līdz ar zemi. Tomēr nav ļaunuma bez labuma: jau nākamajā dienā monarhs izdeva pavēli par ugunsdzēsības dienesta reorganizāciju pilsētā, un no Rīgas garnizona zaldātu vidus tika atlasīta īpaša ugunsdzēsēju vienība. Bet ar citu pavēli monarhs piešķīra naudu baznīcas rekonstrukcijas darbiem, kurus bija iespējams uzsākt neilgi pēc ugunsgrēka. Jau pēc trim gadiem baznīcā atkal pulcējās draudzes locekļi.

Ak, šīs govis!

1812. gada ugunsgrēks izcēlās pārpratuma dēļ. Pilsētā tobrīd tika gaidīts franču uzbrukums, taču ienaidnieks līdz pilsētai tā arī neatnāca. Tā vietā pilsētas tuvumā ganījās govis. Tad nu novērotājs Svētā Pētera baznīcas tornī, ieraudzījis govju sacelto putekļu mākoni, noturēja to par ienaidnieka tuvošanos un tūlīt ziņoja augstākai priekšniecībai. Nekavējoties tika aizdedzinātas Maskavas un Pēterburgas priekšpilsētas. Īpaši smagi cieta tie pilsētnieki, kas dzīvoja aiz pilsētas mūra robežām, starp kuriem vairums bija latvieši un krievi. Nodega 8782 mājas, četras baznīcas, bez pajumtes palika 6882 cilvēki jeb 21 procents iedzīvotāju. Rīgas ģenerālgubernators Essens spriedumu sev izpildīja pats – viņš nošāvās.

Ugunsdzēsēju komandas Pirmā pasaules kara priekšvakarā savā depo Maskavas ielā.
Foto: no autora kolekcijas

Kas pirmais ieradās ugunsgrēka vietā?

Laikam ejot, nāca arī jauni veidi, kā cīnīties ar uguni. Bīskapa Alberta valdīšanā šis pienākums tika uzticēts tirgoņu brālībai. Tās statūtos bija noteikts, ka brālībai jātur gatavībā spaiņi un virves, bet ugunsgrēka gadījumā pirmajiem jāierodas notikuma vietā. XVI gadsimtā ugunsgrēku dzēšanu uzticēja profesionāļiem – brandmeistariem. Viņu pienākumos ietilpa arī ugunsgrēka izziņošana. Novērotāji dežurēja baznīcu torņos un, ieraugot ugunsnelaimi, zvanīja baznīcu zvanus. Par ugunsgrēka vietu pilsētnieki uzzināja pēc zvanu skaita: viena reize – deg vecpilsēta, divas – Pēterburgas priekšpilsēta, trīs – Maskavas forštate, četras – Pārdaugava.

Labākie ugunsdzēsēju palīgi – skursteņslauķi

XVIII gadsimtā pilsētā bija vien 20 brandmeistaru, tādēļ tikt galā ar nopietniem ugunsgrēkiem tiem pietrūka spēku. Šis bija iemesls, kādēļ Pēteris I ugunsdzēsēju vienību izvēlēja tieši no kareivju vidus. Tikmēr arī pilsētas rāte nāca klajā ar saviem priekšlikumiem – 1738. gadā pilsētas kungi ugunsdzēsējiem palīgos norīkoja skursteņslauķus. Viņu pienākumos ietilpa četras reizes gadā dzīvojamās mājās un darbnīcās pārbaudīt dūmeņus. Skursteņslauķiem bija arī jāpiedalās ugunsgrēku dzēšanā, bet nepieciešamības gadījumā – jāsniedz liecība tiesā. Palīgs, kas paspēja ierasties ugunsgrēka vietā pirmais, no pilsētas kases saņēma atalgojumu.

Rīgas ugunsdzēsēju ekipāža 1922. gadā.
Foto: no autora kolekcijas

Ugunsdzēsēju komanda

Pētera I iedibinātā kārtība mainījās tikai pēc Krimas kara, kad militārās ugunsdzēsēju komandas pārgāja policijas pakļautībā. XIX gadsimta vidū Rīgā tika izveidotas četras šādas vienības. Palīgā profesionāļiem devās brīvprātīgie – 1865. gadā tikai izveidota pirmā brīvprātīgo ugunsdzēsēju komanda. Bet, kā aprakstījis tā laika aculiecinieks, ugunsdzēsības dienests tomēr bijis visai zemā līmenī. „Zemā atalgojuma dēļ par ugunsdzēsējiem strādāja apšaubāmi elementi, un ugunsdzēsēju bija maz. Ugunsgrēki notika bieži. Ja dega, tad uzreiz trīs četras mājas, bet bieži uguns iznīcināja visu ielu. Piemēram, no neliela ugunsgrēka Wolmarstrasse (tagadējā Valmieras ielā) uguns pārsviedās tālāk – pa Stabu un Bruņinieku ielu līdz pat Marijas ielai. Toreiz nodega apmēram 300 māju. Bieža parādība bija aizdedzināšana, lai saņemtu apdrošināšanas prēmiju. Nereti tas notika, ugunsdzēsēju vadībai ievērojot iecietīgu neitralitāti.”

Glābjam produktus!

Ugunsdzēsēju ikdienā netrūka arī pa kādam jautrākam brīdim – nereti, ieradušies notikuma vietā, ugunsdzēsēji vispirms glāba proviantu, kārtīgi pieēdās un tikai pēc tam ķērās pie dzēšanas. Tad nu māju īpašnieki paši sāka sponsorēt ugunsdzēsējus, maksājot tiem 25 rubļus. Pie šīs prēmijas gan varēja tikt tikai pēc tam, kad ugunsgrēks bija nodzēsts. Toties tad gan Rīgas brandmeistari par saņemto atalgojumu varēja ne tikai sātīgi paēst, bet arī kārtīgi iedzert.

Ugunsdzēsēju mašīna „Russo-Balt”.
Foto: no autora kolekcijas

Pirmie ugunsdzēsēju depo un automobiļi

XIX gadsimta 80. gados ugunsdzēsēji atjaunoja pilsētnieku uzticību. Šajā laikā sākās arī pirmo ugunsdzēsēju depo celtniecība, no kuriem daudzi darbojas līdz pat šai dienai. Maskavas, Akmeņu, Matīsa ielā, nedaudz vēlāk – Hanzas ielā. 

Pirmo ugunsdzēsēju automobili rīdzinieki ieraudzīja 1913. gadā. Tad bija ražots tepat pie mums – slavenajā rūpnīcā „Russo-Balt”. Pirmajā ugunsdzēsības automobilī varēja sasēsties 16 cilvēku – brandmeistars ar palīgiem, ugunsdzēsēji, kas strādāja ar cirvi, stobrveži un palīgi, krāna mašīnisti, atbildīgie par ūdens krānu, atbildīgais par ugunsdzēsēju šļūtenēm, taurētājs signālists un šoferis. Šo automobili Rīgas Motormuzejā var apskatīt arī mūsdienās. Pasaulē saglabājušies tikai divi leģendārie „Russo-Balt” modeļi – viens no tiem atrodas pie mums, bet otrs izstādīts Maskavas Politehniskajā muzejā.

Iļja Dimenšteins