Tramvaja vadītāja, kas glābj kaķēnus un ezīšus

27. Oktobris, 2016

Inta Auzenbaha tramvaju vada vairāk nekā 17 gadus. Kāpēc bezpajumtnieki baidās no ziliem cimdiem, kur steidzas vadītāji, kāpēc velosipēdistiem būtu jāiemācās satiksmes noteikumi, kādos laika apstākļos viņai vislabāk patīk vadīt tramvaju – par to visu Inta pastāstīja intervijā portālam riga.lv


Vecmāmiņa man prasīja, par ko vēlos kļūt. Ko parasti bērni uz to atbild? Dziedātāja, kosmonauts... Taču es viņai teicu: „Vadīšu taksometru vai tramvaju”. Ar taksi nesanāca (smejas).

Vadīt vieglo automobili man ne pārāk patīk. Dodu priekšroku tam, ka ved mani, es atpūšos. Braucienu man pietiek darbā.

Kāds pasažieris vienmēr iekāpa sliktā garastāvoklī. Es vienmēr domāju, kāpēc viņš vienmēr ir tāds drūms. Tajos gados mums pašiem bija jāpārdod biļetes. Un tā, kādu rītu es viņam pārdevu biļeti, novēlēju jauku dienu un pasmaidīju. Trešajā reizē viņš jau iekāpa ar smaidu.

Reiz pasažieris sajauca tramvaju numurus un sāka ļoti kliegt uz konduktoru. Es tajā brīdī biju nostrādājusi tikai trīs gadus, taču sapratu, ka ir jāiejaucas. Izkāpu no kabīnes, piegāju pie viņa un ar smaidu sacīju, ka viņš ir iekāpis nepareizajā tramvajā. Piedāvāju izkāpt, nedaudz paiet uz priekšu un pārsēsties. Vīrietis nomierinājās, pateica paldies un izkāpa ar smaidu.

Foto: Diāna Spiridovska

Man 6. maršrutā ir kāds cilvēks ar invaliditātes apliecību. Viņš vienkārši braukā apkārt. Var redzēt, ka vēlas sasildīties, kaut kā pavadīt laiku, gadās, ka viņš dienā izbrauc vairākus apļus. Es viņu ārā nedzenu – viņš taču nevienam netraucē.

Man ir zili medicīniskie cimdi. Kad salonā iekāpj bezpajumtnieks, kas ož tā, ka acīs sariešas asaras, es izkāpju no kabīnes, uzvelku zilos cimdus, un viņi visi uzreiz izklīst. Es nezinu, kāpēc viņi tik ļoti no tiem baidās.

Pasažieri, protams, raksta sūdzības. Ir nepatīkami, kad cilvēki iesniedz sūdzības bez iemesla. Ja tu ar visu savu sirdi un dvēseli esi šajā darbā... Ir bijis gadījums, kad salūza terminālis un dispečers lika doties uz depo. Es izgāju salonā un to pateicu pasažieriem. Taču atnāca sūdzība, ka es neko neesmu paskaidrojusi... Ir tie, kas raksta sūdzības, lai kādam nodarītu pāri. Un viņiem šķiet, ka tā paliks vieglāk...

Foto: Diāna Spiridovska

Agrāk es domāju, ka mēs, vadītāji, esam roboti, kurus neviens nepamana. Taču izrādās, ka mūs redz un atceras. Bija gadījums, kad man bija slimības lapa, bet, kad atgriezos, divas vecmāmiņas – pasažieres nopriecājās – sacīja, ka es labi vadot tramvaju.

Kad es braucu ar 10. maršruta tramvaju, man galvā skan latviešu dziesma „10. tramvajs”.

Braukt uz riņķi nav garlaicīgi. Tāpēc, ka nav laika, kad garlaikoties! Tramvaja vadītājs kontrolē situāciju uz ceļa un salonā, tam nepieciešama koncentrēšanās un uzmanība. Pasažieriem varbūt apnīk braukt vienā un tajā pašā maršrutā, aiz loga viens un tas pats skats. Man tas nav brauciens uz darbu vai mājās, man tas ir darbs.

Agrāk bija mazāk mašīnu un tramvajus cienīja. Jo mēs braucam pa sliedēm, nekur nevaram pagriezties. Ir sastopami automobiļi, kas stāv uz sliedēm, ignorē signālus... Interesanti, ja viņš stāv uz sliedēm un pārkāpj noteikumus – cik daudz laika viņš ieekonomē? Cilvēki vispār mūsdienās ļoti steidzas, kā vāveres ritenī.

Foto: Diāna Spiridovska

Kas attiecas uz velosipēdistiem... Tad viņus visus obligātā kārtībā būtu jānosūta nokārtot tiesības. Kā var izbraukt priekšā braucošam tramvajam, vēl piedevām, vedot bērnu? Gadās arī tā.

Man ir hobijs – modelēšana. Veidoju vilcienu, mājiņu, dzīvnieku maketus, nodarbojos ar to tikai trīs gadus, taču man tas ļoti patīk! Man patīk staigāt gar jūru, tas nomierina. Nevaru nodzīvot ilgi bez meža – bērnībā vecmāmiņa dzīvoja tieši mežmalā. Ar draugiem būvējām sniega mājas – toreiz bija daudz sniega. Mežs man patīk jebkurā gadalaikā.

Man patīk, kad krīt lielas sniegpārsliņas, es priecājos kā bērns - tas ir tik skaisti! Pavasarī braukt agri no rītiem, kad ir maz mašīnu un maz pasažieru – ir laiks, lai izbaudītu skaistumu.

Vecus cilvēkus un grūtnieces aizvien retāk palaiž apsēsties. Es skatos uz bērniem, kas iekāpj salonā – viņi spļaudās, kliedz, nevienam nepaklausa. Vienkārši briesmīgi.

Paši „inteliģentākie” maršruti ir 11. un 6. tramvajs. Domāju, tas ir tāpēc, ka Juglā ir daudz jaunceltņu, kurās dzīvo strādājošie, veiksmīgie cilvēki. Savukārt Mežaparks – tur vienmēr bijis daudz inteliģentu cilvēku.

Es glābju kaķēnus un ezīšus. Brauc, skaties, uz sliedēm sēž ezītis, tā bieži notiek Juglā. Ja tas nav ezītis, tad kaķēns vai vārnulēns. Kā gan es viņu varētu sabraukt? Izkāpju, nolieku zālītē, braucu tālāk. Man patīk visi dzīvnieki, ne tikai manis pašas suns un zivtiņas.