Tošiko no Japānas par Rīgu: “Šeit cilvēki ir individuālāki un uzvedas tā, kā vēlas.”

5. Septembris, 2017

Ja tu esi rīdzinieks, tad tev ir grūti iedomāties, kā tas ir – redzēt Rīgu pirmo reizi. Bet kāda tā ir šķiet tiem, kuru dzimtā pilsēta atrodas Japānas dienvidos? Portāls Riga.lv parunāja ar Tošiki: mēs uzzinājām, kur japāņu jaunietis svinējis Līgo svētkus, vai Rīgā ir iespējams atrast īstus rīsus, un kas ir “eiropiešu neorganizētība”.


Es ierados Rīgā martā, ieguvu šeit darbu vietējā Japānas vēstniecībā. Pēc studiju beigšanas es vēlējos doties tieši uz Austrumeiropu un darba devējs man piedāvāja doties uz Latviju – šeit bija piemērots amats.

Pirms tam es gandrīz neko nezināju par Latviju. protams, es sapratu, kur tā atrodas un zināju nedaudz par šīs valsts vēsturi. Pirms ierašanās, man bija aptuvens priekšstats, lietas, kuras sagaidīju. Domāju, ka šeit būs daudz skaistu meiteņu – un tā ir taisnība. Vēl es domāju, ka šeit nav tik daudz cilvēku un dzīvošu ļoti mierīgi.

Es uz šejieni lidoju ar divām lidmašīnām – sākumā no Tokijas uz Frankfurti, pēc tam no turienes uz Rīgu. Uz lidostu man pakaļ atbrauca kolēģis, mēs papusdienojām un uzreiz devāmies uz ofisu. Bet ar Rīgu es sāku iepazīties pirmajās brīvdienās. Man uzreiz iepatikās vecpilsēta – tā ir ļoti skaista. Un ēdiens ir ļoti gards! Mēs devāmies uz Lido, uz pašu lielāko, ar vējdzirnavām, tur ir ļoti forši. Neatceros, ko es toreiz ēdu, bet bija garšīgi.  

Foto: No personīgā arhīva

Man garšo vietējais ēdiens. Šeit, protams, ir daudz japāņu restorānu, bet teikšu godīgi – tas nav īsts japāņu ēdiens. Bet tas nav nekas briesmīgs! Es šeit esmu tikai 4 mēnešus un ļoti neilgojos pēc japāņu virtuves, redzēsim, kā būs pēc gada.

Kad es pirmo reizi nogaršoju jūsu kvasu, biju sajūsmā. Man tas garšo pat daudz vairāk, nekā kola, dzeru to arī tagad. Taču man ļoti negaršo jūsu aukstā zupa, tā, kura ir rozā krāsā, nekādi to nevaru saprast. Bet viss pārējais ir vienkārši brīnišķīgs.

Arī Latvijas alus man garšo – jo īpaši tumšais. Godīgi sakot, alus šeit ir daudz labāks, nekā Japānā. Alu izmēģināju kopā ar kolēģiem, bārā “Ala” – tur ir ļoti klasiska, latviska atmosfēra. Bet tur ir ļoti daudz tūristu un angļu valoda tur ir dzirdama biežāk, nekā latviešu.

Protams, skumji, ka šeit nevaru atrast garšīgus rīsus. Pat tad, ja pērku neapstrādātus rīsus un vāru tos pats – tie nav japāņu. Var atrast vairāk vai mazāk kvalitatīvus rīsus labā tirdzniecības centrā, bet tie būs ļoti dārgi. Vispār, parasti produktus gatavošanai es pērku universālveikalos, bet man patīk doties arī uz Centrāltirgu.

Kopā ar kolēģiem biežu apmeklēju Rīgas kafejnīcas. Es vēl aizvien esmu mīļākās vietas meklējumos, vēl izpētu vietas. Domāju, kādreiz vajadzētu doties arī uz zooloģisko dārzu.

Pie manis uz šejieni ir atbraukuši vairāki draugi no Japānas, es viņiem izrādu pilsētu. Protams, mana ģimene skumst pēc manis, bet viņi zina, ar ko es gribu nodarboties un mani saprot, tāpēc viss ir kārtībā. Mans darbs Rīgā ir uz maksimums diviem gadiem, ja vēlos palikt Rīgā ilgāku laiku, man nāksies sev atrast citu darbu. Skatīsimies, kā būs.

Foto: No personīgā arhīva

Kad es šeit ierados, biju pārsteigts, ka tik daudz cilvēku Rīgā runā un saprot krievu valodu. Universitātes studiju laikā es uz gadu devos apmaiņas programmā uz Poliju, lai mācītos poļu valodu, tāpēc tagad nedaudz runāju poļu valodā, un tāpēc krievu valodā saprotu 10 procentus noteikti.

Latviešu valodu es mācos ikdienā, vēstniecībā, kur es strādāju, ir daudz latviešu darbinieku, tāpēc procesā es iegaumēju dažus vārdus. Domāju, ka valoda ir ļoti sarežģīta – gramatika pilnīgi nelīdzinās angļu valodai. Un, protams, arī japāņu valodai nē.

Es Rīgā esmu bijis aukstajā gada laikā, tāpēc šeit gandrīz vispār nebija tūristu un bija ļoti klusi. Pat Vecrīga bija pilnīgi tukša, es par šo valsti nedaudz raizējos. Bet tagad pilsēta ir apdzīvota, vasarā šeit ir daudz cilvēku no visas pasaules.

Latvijas laika apstākļi mani apmierina. Esmu no Japānas dienvidu daļas, netālu no Nagasaki – pilsētas Saga, un, protams, klimats tur krietni atšķiras. Pie mums vasarās ir ļoti karsti, aptuveni +35 grādi, un augstā gaisa mitruma dēļ to ir ļoti grūti paciest. Šeit man ir patīkamāk: pat, kad temperatūra ir virs +30 grādiem, tas neatgādina cepeškrāsni, jo gaiss šeit ir sausāks, nekā pie mums Sagā.  

Brīvdienās es parasti ceļoju, un ne tikai pa Latviju. Rīgā ir mierīgi, bet es neteiktu, ka šeit ir garlaicīgi. Un runājot par aktivitāšu iespējām un pasākumiem, man ir svarīgāk tas, “ar ko” pavadīt laiku, nevis “kā” to darīt.

Vasarā daudzi devās atvaļinājumā, bet maijā un jūnijā es spēlēju volejbolu ar vietējiem puišiem, skolas sporta zālē un olimpiskajā centrā. Es pat sev atradu draugu no Latvijas, kurš lieliski runā japāņu valodā – viņš arī iepazīstināja mani ar saviem draugiem, kuri aizraujas ar volejbolu.

Cilvēki šeit nav tik atvērti, kā japāņi, bet vietējais “atvērtības” līmenis man kā reiz apmierina, tas ir aptuveni vidējs. Cilvēki ne vienmēr smaida, bet, kad rīdziniekiem pasaku kādu latviešu vai krievu valodas vārdu, viņu sejas uzreiz mainās! Man ļoti patīk šie brīži.

Vēl, salīdzinot ar japāņiem, latvieši ir spontānāki. Japāņi ļoti uztraucas par to, ko par viņiem domā citi, tāpēc viņu uzvedība ir tāda, kādu to no viņiem sagaida sabiedrība. Japānā sabiedrība ir svarīgāka par individualitāti – tāpēc ir svarīgi vienmēr sekot vispārpieņemtiem noteikumiem un nedrīkst darīt to, ko vēlies tu pats. Šeit cilvēki ir individuālāki un uzvedas tā, kā vēlas. Es sevi nesauktu par tipisku japāni, tāpēc šāda vide mani apmierina un es nedomāju, ka esmu stipri mainījies pēc pārcelšanās uz Rīgu. Šeit man ir ērti, nekāda stresa.

Foto: No personīgā arhīva

Es biju ļoti pārsteigts, kad uzzināju, ka valsts svētku laikā sabiedriskais transports Rīgā ir bez maksas – Japānā kaut ko tādu iztēloties ir grūti.

Šeit nav tik daudz jauniešu, kuri aizrautos ar japāņu kultūru – tagad arvien populārāka kļūst korejiešu kultūra. Japāņu, kaut arī salīdzinoši populāra, tomēr zaudē savas pozīcijas. Es tikos ar studentiem, kuri mācās japāņu valodu, un šeit zināšanu līmenis ir zemāks, nekā Polijā, kur es dzīvoju pirms tam.

Nesen Rīgā noritēja festivāls “Unicon”, bet es diemžēl nebiju pilsētā. Ļoti vēlējos tur doties. Varbūt nākamgad. Domāju, ka latvieši ir ļoti skaisti, skaistāki, nekā japāņi – tāpēc jūsu “cosplay” vajadzētu būt lieliskam. Saprotams, ka Japānā kostīmi ir daudz foršāki, bet anime seriālos ir daudz eiropiešu varoņu un japāņi viņus attēlo dīvaini, bet šeit viss ir ļoti dabiski.

Reizēm es uzņemu pie sevis mājās “kaučsērferus” un reiz pie manis uz Rīgu atbrauca meitene no Dānijas – tās kā reiz bija brīvdienas, tāpēc man bija laiks, lai izrādītu viņai pilsētu. Viņai ļoti patīk Japāna un viņa tur ir bijusi, vēlējās izmēģināt japāņu virtuvi Rīgā. Tā kā īstu japāņu restorānu šeit nav, mēs iegādājāmies produktus un sarīkojām japāņu ballīti mana kolēģa mājās.

Līgo svētkos es biju Latgalē, Krāslavā. Mēs kūrām ugunskurus, dzērām alu un ēdām sieru. Japānā garākajā vasaras dienā nekas tāds netiek darīts, bet arī mēs kuram ugunskurus, tāpēc Līgo svētkos es nesaskatīju neko dīvainu vai eksotisku. Domāju, ka tas tāpēc, ka pirms ierašanās Rīgā es gadu dzīvoju Polijā, tāpēc esmu pie daudz kā pieradis.

Ir viena liela atšķirība starp Japānu un Eiropas valstīm. Japāna ir ļoti organizēta, punktuāla valsts. Cilvēki dzīvo pēc noteikta grafika, stingri tam seko, bet te ir pavisam citādi. Sākumā man nepatika eiropiešu neorganizētība, bet tagad man tā patīk pat vairāk: domāju, ka tā cilvēki ir brīvāki.