Tatāri Rīgā: austrumu tradīcijas ziemeļu pilsētā

3. Maijs, 2017

“Labdien, mani sauc Munirs,” starojoši smaidot saka vīrietis, pēc kura ārējā izskata nekad nevarētu pateikt, ka viņš ir tīrasiņu tatārs. Munirs sagaida portāla riga.lv žurnālistus sava dēla Ruslana mājās. Svētdienās ģimene sapulcējas uz tējas dzeršanu. 


Munira ģimene sastāv no sešiem cilvēkiem – tajā ir pats Munirs, viņa sieva Tagira, dēls Ruslans ar sievu Nelliju un viņu meitām – Aliju un Emīliju. Meitenes ir tērptas svētku tērpos. “Kad uzzinājām, ka mūs fotogrāfēs, uzreiz likām sagatavot tērpus,” smejas Nellija. “Meitām ļoti patīk foto sesijas,” viņa stāsta.

Munirs un Tagira aicina pie galda – mājīgi kūpoša tējkanna, sausie augļi, mājās gatavoti “žagariņi” un tatāru nacionālais ēdiens – čak čak. Nelielas miltu lodītes, kas apceptas fritierī, pārlietas ar medu, un apkaisītas ar valriekstiem.

“Es neesmu īpaša nacionālās virtuves speciāliste. Ja godīgi, man ne ļoti patīk stāvēt pie plīts, un tam īpaši arī nav laika – strādāju. Bet čak čak es pagatavoju īpaši jums,” smejas Tagira. Deserts ir neticami gards – jautājumus nākas uzdot ar pilnu muti.

Foto: Riga.lv

Neprecēto tatāru saraksts

Krimas tatāriete Tagira un Munirs no laukiem pie Penzas iepazinās Rīgā. “Mani vecāki uzstāja, ka ir jāprecas. Pietiekot būt vecpuisim. Es sastādīju sarakstu – jā, uz papīra uzrakstīju vārdus ar neprecētām tatāru meitenēm, kuras tobrīd dzīvoja Rīgā. Parādīju sarakstu tēvam un viņš teica, ka jāprecas ar Tagiru,” savu stāstu par to, kā iepazinies ar sievu, stāsta Munirs.

“Vairākus gadus dzīvoju ar vecmāmiņu Aliju laukos. Un, kad devos uz skolu Rīgā, pusi no vārdiem runāju tatāru valodā,” smejas Ruslans. Bet skolā viņu neviens neapcēla. “Lai tikai pamēģina, es galu galā uzaugu laukos, vecmāmiņas virtuvē uzkrājis spēkus. Neviens arī nav pat mēģinājis mani kaut kā aizskart,” ar smaidu uz lūpām savām bērnības atmiņām dalās Ruslans.

Foto: Riga.lv

Stāsts par to, kā iepazinās viņā vecāki, ir interesants, bet arī tas, kā viņš ir iepazinies ar Nelliju, ir samērā neparasts stāsts.

“Nellija ir mūsu ģimenes draugu meita. Es viņu pazīstu, kopš viņa bija pavisam maza, un mani viņa sauca par tēvoci Dimu. Vārdi mums ir sarežģīti, tāpēc bērniem mēs vārdus vienkāršojām un bijām tēvocis Dima un tante Taņa,” stāsta Munirs. Reiz viņi ar Tagiru ieradās uz draugu jubileju, kur bija Nellija ar savu mammu. “Mēs palūdzām Ruslanam mums atbraukt pakaļ, kad viņš ieradās, mēs negribējām doties prom, un mēs aizsūtījām Nelliju viņu pierunāt uzkāpt augšā. Līdz tam viņi nebija pazīstami, kaut kā nebija sanācis būt vienuviet,” stāsta Tagira.

Nellija nokāpa lejā, ieraudzīja Ruslanu un iemīlējās. “Viņš sēdēja mašīnā un ar nopietnu seju smēķēja. Tumšs, zaļām acīm, skaists. Es uzreiz “pazudu”,” stāsta Nellija. Ruslans mulsi smaida, kamēr sieva atceras šo stāstu. Uz jautājumu, vai viņam patika Nellija, viņš apstiprinoši pamāj. “Mēs runājām visu vakaru. Bet pēc tam Munirs pienāca un teica, ka man jāpaņem Ruslana telefona numurs. Un tā es kļuvu par mūsu attiecību iniciatori. Ruslans vienkārši ir ļoti pieticīgs,” stāsta Nellija.

Musulmaņu tradīcijas mūsdienu Rīgā

Gan Munirs un Tagira, gan Ruslans un Nellija, kas ir pareizticīgā kristiete, piedalījās nikas ceremonijā, kas ir musulmaņu kāzas. “Mulla jautāja, vai es ticu Dievam. Es atbildēju, ka jā. Tad viņš teica, ka dod svētību mūsu laulībai, jo Dievs visiem ir viens,” stāsta Nellija. “Baltu kleitu es nikā nevilku. Viss bija daudz vienkāršāk – mulla ieradās mājās, es biju mājas apģērbā. Bet beigās vienkārši pasaka – viss, jūs esat vīrs un sieva,” stāsta Nellija. Protams, ceremonija dzimtsarakstu nodaļā ir bijusi abiem pāriem.

Foto: Riga.lv

Mēs godinām gan tatāru, gan musulmaņu tradīcijas. Atzīmējam svētkus, tiekamies ar tatāriem un baškīriem. Tas ļauj izjust piederības sajūtu savu senču kultūrai, bet tajā pašā laikā mēs esam pilnībā integrējušies Latvijas sabiedrībā. 

Bieži gadās, ka citās valstīs dzīvojošie mazākumtautību cilvēki par savām saknēm neko nezina, bet tajā pašā laikā nav pilnībā iejutušies apkārtējā vidē. Vispār tas ir ļoti interesanti un patīkami, apvienot savas tradīcijas,” stāsta Ruslans. 

Emīlija un Alija mācās parastā skolā, tatāru valoda viņas vēl nepārvalda ļoti labi, bet ar savu izcelsmi viņas ļoti lepojas un reizēm to izmanto ļoti meitenīgi. “Skolā uzraksta kaut ko nepareizi, un saka: ai, nu, mēs taču esam tatāri,” smejas Nellija.

Reizi divos gados ģimene dodas uz laukiem pie Penzas. “Tur ne ļoti daudz runā krieviski, galvenā saziņas valoda ir tatāru. Gribot negribot ir jāzina kaut vai pamati, lai saprastu, par ko cilvēki runā. Jau nedaudz esmu iemācījusies,” stāsta Nellija.

Foto: Riga.lv