Tā Rīgā gaidīja jauno gadu

Ziemas prieki cara laikā, 20. gadsimta 20. un 30. gados un pēckara periodā. Vai dosieties līdz ar mums iztēles ceļojumā, lai brīdi pirms gadumijas palūkotos uz Rīgu, kāda tā bija pirms daudziem, daudziem gadiem? Mēs apmeklēsim Pārdaugavu un Maskavas forštati, iesim pastaigā pa parkiem un vizināsimies kamanās pa aizsalušo Daugavu. Šādā ceļojumā mūs aizvedīs senās atklātnes, laikraksti un vecākie Rīgas iedzīvotāji. Jums tikai jāiekārtojas ērtāk un jāļaujas iztēlei...


Ziemas prieki cara laikā, 20. gadsimta 20. un 30. gados un pēckara periodā.

Vai dosieties līdz ar mums iztēles ceļojumā, lai brīdi pirms gadumijas palūkotos uz Rīgu, kāda tā bija pirms daudziem, daudziem gadiem? Mēs apmeklēsim Pārdaugavu un Maskavas forštati, iesim pastaigā pa parkiem un vizināsimies kamanās pa aizsalušo Daugavu. Šādā ceļojumā mūs aizvedīs senās atklātnes, laikraksti un vecākie Rīgas iedzīvotāji. Jums tikai jāiekārtojas ērtāk un jāļaujas iztēlei...

Uz gadatirgu – kamanās!

1900. gads. Ziema. Jūs dzīvojat Pārdaugavā, netālu no upes, bet otrā krastā, pie Rātsnama, visā krāšņumā norit gadatirgus. Jautrība, rotaļas, viesmīlība. Gadatirgus ir vieta, kur var nobaudīt visgardākos Vjazmas prjaņikus ar Kijevas ievārījumu, nolūkot kažokādas un audumus, te var nopirkt tolaik populāro vieglo Maskavas katūnu un visapkārt ņirb visas iespējamās krāsas un faktūras. Šeit arī atradīsiet īpašo Jaungada literatūru – noplēšamos un uz galda turamos kalendārus, dziesmu grāmatas, sapņu tulkotājus… Ikviens pilsētnieks vēlas nokļūt gadatirgū, un visvienkāršāk to izdarīt „kamanu taksometrā”, kas kursē pa aizsalušo Daugavu līdz centram un atpakaļ.

Tieši pie krasta stāv lielas kamanas. Vietas pietiks gan jums, gan līdzbraucējiem, jo tās paredzētas trim cilvēkiem. Vedējs kamanas stumj uz slidām, turoties pie augstās aizmugures atzveltnes. Pats viņš ir no Klīversalas – no pavasara līdz rudenim pārvadā braucējus laivā, bet, līdzko upe aizsalst, stumj uz ledus kamanas. Tās ir lielas, plašas, ar augstu atzveltni, uz tām ir arī reģistrācijas numurs, kas saņemts pilsētas valdē.

Foto:

Ar kamanām kā transporta veidu var diezgan labi nopelnīt. Tiesa, pārāk augstu cenu arī nedrīkst likt – viss ir stingri reglamentēts. Ja braucat no centrālās krastmalas līdz Lielajai Klīversalai, būs jāšķiras no 5 kapeikām, bet līdz Āgenskalna līcim var tikt par 10 kapeikām. Jo vairāk pasažieru, jo lētāks brauciens. Piemēram, trīs braucēji līdz Klīversalai maksā 3 kapeikas katrs, līdz Āgenskalna līcim – vien 5 kapeikas.

Pieņemts ir arī pārvadātāju uzvedības kodekss. Viens no tā punktiem nosaka, ka pārvadātājs nedrīkst būt „manāmi piedzēries”. Dzert nav aizliegts, taču to darīt vajag mēreni, tikai siltuma nolūkā. Kurš gan citādi būtu ar mieru visu dienu traukties pa aizsalušo Daugavu caururbjošā vējā, ja viņam nebūs iespēja ik pa brītiņam sasildīties?

Kustība pa ledus ceļu neaprimst līdz pat vēlam vakaram. Te dežurē arī policisti. Un kā gan bez viņiem: te taču ir īsta satiksme,  kurā piedalās desmitiem kamanu.

Ceļabiedrs, kurš ir arī labs vēstures pazinējs, jums brauciena laikā izstāsta, ka šāda veida transports Rīgā parādījies 18. gadsimtā. Taču īpaši populārs tas kļuva 19. gadsimta 80. gados, kad Rīga zaudēja savu pilsētas cietokšņa statusu, un tas lika strauji attīstīties Pārdaugavai. Vietējie šādas kamanas bija iesaukuši par butēm.

Tad arī mēs esam atbraukuši, un varam doties uz gadatirgu. Pareizo virzienu var nekļūdīgi noteikt pēc skaņas – tur spēlē neskaitāmas ermoņikas.

Foto:


Uguņošana un ķekatas

Senākos laikos Rīgā gadumijas uguņošana bija aizliegta, jo pilsētā bija pārāk daudz koka māju. Taču likums bieži vien netika ievērots – īpaši 20. gadsimta 20. gados, kad iedzīvotāju rokās bija nonācis daudz šaujamieroču. Ja reiz jāsvin jaunais gads, kādēļ tad gaisā neizšaut kādu zalvi?

Laikraksts „Segodņja” 1928. gadā vēsta, ka policists Katoļu ielā aizturējis kādu šāvēju. Pārsteidzošākais gan sekoja pēc tam: palīgā atsteigušies šāvēja biedri, kas mēģināja viņu atbrīvot, bet policists tos visus izklīdināja. Kopā tur bijuši 20 uzbrucēju... Lūk, kādi toreiz bija spēcīgi policisti!

Gaisā lidoja arī paštaisītas raķetes. 1927. gadā jau minētais laikraksts ziņoja, ka signālraķete caur logu ielidoja skolā Lielajā Maskavas ielā 141 un uzsprāga skolas pārziņa K. Perova istabā. Tā lidojusi no kājnieku pulku puses – tur naktī skanējuši arī citi raķešu radīti trokšņi.

Bet, ja kāds domā, ka centrā dzīvojošie bijuši kārtīgi un šaudīšanās notika vien Maskavas forštatē, tad viņš rūgti maldās. Laikraksts „Segodņja” ziņo, ka 1927. gadā par šaudīšanos Jaungada naktī centrā aizturēti 25 cilvēki! Gadu agrāk centrā konfiscēti veseli 12 brauniņi.

Maskavas forštate Jaungada naktī patiesībā bija visai mierīga vieta – vietējo iedzīvotāju  vairums piederēja vecticībniekiem un pareizticīgajiem, bet viņu galvenie svētki bija vēl tikai priekšā.

„Kā vienmēr Jaungada nakts pagāja ļoti klusu. Krievu publikai vispār nepatīk šie svētki... Tāpēc arī tikai nedaudzu namu logi bija spilgti izgaismoti, bet vairums māju grima tumsā,” rakstīts senajā laikrakstā.

Tuvāk Ziemassvētkiem ielās sastopamas ķekatnieku grupas, kas dodas pie paziņām. Tradicionāla bija zīlēšana, meklējot iespējamo precinieku. Lai to paveiktu, vajadzēja apstādināt kādu no garāmgājējiem un jautāt, kā viņu sauc. Tāds pats vārds būšot arī nākamajam dzīves draugam.

Foto:

1953. gada Jaungada spuldzītes

Jaunieši 20. gadsimta 50. gados Jaungadu pulcējās sagaidīt Viestura dārzā – toreiz tas bija viens no labākajiem pilsētas parkiem.

„Apmēram nedēļu pirms gadumijas virs Triumfa arkas iedegās spuldzītes, izgaismojot nākamā gadskaitļa ciparus: 1951, 1952, 1952... Mums tas bija kā signāls: tuvojas līksmība parkā,” atceras rīdzinieks Jurijs Narkevičs, kas toreiz mācījās skolā netālu no parka.

Uz mazā dīķa tika atklāta slidotava. Līdzās izvietoja svētku kioskus, kuros tirgoja saldumus un dāvaniņas. Reproduktors atskaņoja mūziku, bērni vizinājās poniju mugurās. Mūsdienās līdzīgā veidā svētki tiek svinēti Doma laukumā, Esplanādē un Līvu laukumā, bet toreiz – tikai Ķeizardārzā, kur koku alejās bija iekārts svētku apgaismojums. Slidu nomas šeit nebija, tādēļ katrs nāca ar savējām. Toreiz veikalos zābakus un slidas varēja iegādāties katru atsevišķi, un pēc tam sakniedēt kopā. To darīja slidu meistari „Dinamo” stadiona darbnīcā, kur slidas arī asināja.

Vēl viens rīdzinieks, 40. skolas absolvents, atceras, ka viņa klasesbiedriem bija trīs iemīļotas slidotavas – „Dinamo” (tagadējā „Skonto” vietā), slidotava Mežaparkā un „Daugava”, kas starp visām trim bija vispopulārākā. Slidotavas bija bezmaksas, maksāt vajadzēja tikai par slidu nomu, taču vairumam zēnu bija pašiem savas. Visaugstāk vērtēja tos, kuri slidotavā ieradās ar hokeja slidām – hokejs bija īsta vērtība mazo rīdzinieku acīs arī pagājušajā gadsimtā.