Stāvēt uz rokām 80 gadu vecumā: brīnišķīgs pedagogs dalās ar ilgdzīvošanas noslēpumiem

30. Maijs, 2017

Vai pastāv dzīve pēc došanās pensijā? Jā, un kā vēl! Unikālais rīdzinieks Vladimirs Malijs savos 80 gados ne tikai dodas uz darbu – viņš skolā pasniedz sporta stundas. Un vēl joprojām brīvi var nostāties uz rokām. Ar savu recepti, kā vecumdienās saglabāt možu garu un fizisko izturību, unikālais pedagogs padalījās ar portālu Riga.lv.


“Es gribēju būt pilots…”

Neliela auguma atlētiskais sirmgalvis mūs sagaida pie sporta zāles ieejas un uzreiz demonstrē savu skolēnu sasniegumus: “Lūk, redziet, šo tāllēkšanas rekordu jau daudzus gadus neviens skolēns nav varējis pārspēt. Bet šie ir mūsu futbolistu apbalvojumi: no neliela pulciņa mēs attīstījāmies un kļuvām par veselu futbola skolu,” ar lepnumu dalās sporta skolotājs, kuram pēc skata noteikti nevarētu dot 80 gadus.

Foto: No personīgā arhīva

Vladimirs Malijs ir uzaudzis Ukrainā, Dņepropetrovskas apgabalā. Tie bija smagi, pēckara laiki. Skolā, kurā viņš mācījies, no sporta disciplīnām bija pieejams tikai futbols un vieglatlētika. “Sākumā dzenāju bumbu,” atceras Vladimirs. “Un reiz, kaut gan mans tēv bija ļoti stingrs un praktiski nekur nelaida, es devos ar skolas futbola komandu makšķerēt… Atpakaļ atveda 11 cinka zārkus – mani draugi uzsprāga raktuvēs, kādu pēc kara nebija mazums. Man paveicās, es tiku cauri sveikā.”

Foto: No personīgā arhīva

Pie skolas trenējās staltie vieglatlēti un jaunais Vladimirs, kurš bija šim sportam piemērots, arī pakāpeniski ar to aizrāvās. “Man viņi šķita tik stalti, viņiem apkārt vienmēr riņķoja meitenes. Bet vieglatlētika ir disciplīna, kas pieprasa lielu atdevi un precizitāti. Ir svarīgs uzturs, režīms. Kad tu griezies uz rokām, tev jābūt vieglam kā pūciņai. Jo kaut neliela neprecizitāte nozīmē savainošanos. Un, protams, akrobātika – kur vēl tā var nodemonstrēt savu lokanību, veiklību un spēku?”

Foto: No personīgā arhīva

Visu jaunību Vladimirs sapņoja par debesīm, vēlējās kļūt par kara pilotu. Bet neizturēja veselības pārbaudi. Protams, ka viņš par to pārdzīvoja! Bet toreiz draugi viņu aģitēja braukt mācīties uz Rīgu. Viņš sekoja saviem draugiem un veiksme viņam uzsmaidīja: Vladimirs iestājās Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā, bet viņa draugi – nē.

“Ir jāprot spēlēt jebkura spēle”

“Spilgtākais notikums no studentu gadiem – kā mēs devāmies apgūt neskartās zemes. Vēl kā šodien atceros: uz Kazahstānu mūs nosūtīja “lopu vagonos” – braucām veselas 12 dienas. Karstums, neticams karstums. Vilcienu apturēja, lai tikai atvēsinātos blakus vilciena sliedēm plūstošajā upē. Ieradāmies (tas bija 1957. gads), bet tur bija neraža, bads. Tuvākie ciemati viens no otra bija 250 kilometru attālumā. Nekad neaizmirsīšu stepes ugunsgrēku: ja aizdegas zāle, uguns zibenīgi izplatās vairāku kilometru platībā. Briesmīgs skats,” atceras pedagogs.

Foto: No personīgā arhīva

Četru augstskolas gadu laikā Vladimirs kļuva par Sporta meistara kandidātu. Bet viņš jau atkal nesēdēja uz vietas un devas uz Moldovu, uz Ungheni – neparastu pilsētiņu uz Rumānijas robežas, kur uzreiz pēc ierašanās viņu pierunāja kļūt par skolas direktoru. Pēc pāris gadiem viņš atkal nejauši atgriezās Rīgā, un tā arī šeit palika, iekārtojoties darbā tikko atvērtajā Rīgas 53. vidusskolā. “Es nebiju domājis kļūt par skolotāju. Bet tā gadījās, ka sāku strādāt, un paliku. Jo es nebiju “šaura profila speciālists”, kādus tagad es skolās novēroju samērā bieži. Gadās tā, ka sporta skolotājs bērniem liek nodarboties ar vienu un to pašu sporta veidu papildus standarta programmai. Man galu galā patīk viss – volejbols, basketbols, futbols, vieglatlētika, vingrošana. Un saviem bēriem es arī esmu pasniedzis visu,” viņš saka.

Foto: No personīgā arhīva

Starp citu, skolā Vladimirs Malijs ir nostrādājis ne daudz, ne maz – 57 gadus! Jau ilgus gadus viņš strādā par sporta skolotāja Rīgas Rīnūžu vidusskolā: daudzus tagadējos vecākus, kuri pavada savas atvases uz skolu, viņš atceras vēl kā bērnus savās sporta stundās. Savā kabinetā viņš rūpīgi glabā visus pateicības rakstus, kuri saņemti kopš šīs mācību iestādes dibināšanas sākuma. Bet šopavasar pedagogs atzīmēja savu 80 gadu jubileju. Arī skolā.

Foto: No personīgā arhīva

Mūsdienu “sports” – spaidīt datorpeli ar diviem pirkstiem

Pēc Vladimira Malija vāŗdiem, bērni “toreiz un tagad” ir kā diena un nakts. “Vēl pirms sešiem gadiem jaunieši bija citādi. Ar katru gadu viņi arvien variak “slimo ar ierīcēm”. Viņi ir jāpierunā, lai nodarbotos ar sportu. Viņi iesaistās un nodarbojas ar sportu tikai tad, ja tiek iesaistīti vecāki. Paši, kā tas bija ar mums, gandrīz vispār ar to neaizraujas. Ar meitenēm arī ir grūtāk: viņas vienmēr bijis nepieciešams motivēt. Bet, ja meitenēm nepievērš uzmanību, tad sporta stundās redzam šādu ainu: puiši spēlē, bet meitenes uz soliņiem atpūšas. Tāpēc es atbalstu to, ka meitenēm un zēniem ar sportu jānodarbojas kopā,” saka skolotājs.

Foto: No personīgā arhīva

Kas diktē populāro sporta veidu modi skolā? Izrādās, ka mēs, pieaugušie, nevis filmu tēli vai slaveni sportisti. Tikko skolā tiek atvērti sporta pulciņi, tā uzreiz pieaug noteikto sporta veidu popularitāte. Ja skolā ir baseins, tas nozīmē, ka jaunieši sāks peldēt. Ja blakus ir stadions, tad attīstīsies vieglatlētika, ja ir tikai sporta zāle, tad futbols vai basketbols, bet, ja slidotava, tad hokejs, daiļslidošana, utt. 

Foto: No personīgā arhīva

Pēc pieredzējušā pedagoga vārdiem ideālajā variantā sporta stundām skolās būtu jābūt vairāk. “Kas gan ir divas stundas nedēļā 30 cilvēkiem vienlaicīgi? Ja jaunieši nekur citur ar sportu nenodarbojas, tad tas ir ļoti maz. Ir taču valstis, kurās sporta stundas notiek katru dienu. Un mums uz to ir jātiecas. Vieglatlētika, peldēšana – tas ir ļoti svarīgi fiziskajai attīstībai. Beidzot skolu, bērnam jābūt elementārām iemaņām visos populārajos sporta veidos. Tās noderēs, kaut vai tas ir tikai pludmales volejbols vai badmintons,” pārliecināti saka pasniedzējs.

Foto: No personīgā arhīva

Iegūt zināšanas no dabas

Universālas receptes, kā kļūt par ilgdzīvotāju, turklāt būt labā fiziskā formā, nav. Valdimirs Malijs ir pārliecināts: viss ir atkarīgs no gēniem un rakstura. Bet, ja cilvēks kaut ko vēlas, nenolaiž rokas, viņš ar sevi var iesākt daudz ko. Un tieši agrā vecumā ir “jāiegulda laiks, jāorganizē, jāmotivē sevi”.

Foto: No personīgā arhīva

“Vai es ievēroju pareizu uzturu? Es tā vis neteiktu. No rīta vienmēr ēdu sviestmaizi, divas vārītas olas, dzeru tēju. Un, aiziet, aktīvā dzīvē! Jau vairāk kā desmit gadus man ir hobijs – nodarbojos ar dārzkopību. Dobes, divas siltumnīcas, līdzens zāliens. Nav laika garlaikoties. Es par gurķiem un tomātiem rūpējos kā par kaprīzām sievietēm. Vairākas reizes nedēļā ierodos skolā. Te mani gaida desmitā klase, kuriem es pasniedzu no piektās klases,” saka Vladimirs.

Un tomēr trenerim ir viens svarīgs padoms, kuru mūsdienu jaunatne ļoti bieži neņem vērā: nevajag steigties. “Pat no rīta. Nevajag kā zaldātam armijā strauji izlēkt no gultas un skriet. Pamācieties no dzīvniekiem – vajag pamosties, lēni un mierīgi izstaipīties, un tikai tad sākt dienu,” saka jubilārs.

Paziņojums par mājaslapas www.riga.lv sīkdatnēm ar norādēm uz mājaslapas sadaļu par sīkdatnēm, to pielietojumu un piekrišanas / piekrišanas atsaukšanas norādēm