Stāsts par rīdzinieci, kura apceļojusi pasauli un atgriezusies dzimtajā pilsētā
Kā ceļošanu pa pasauli padarīt par savu darbu?

6. Februāris

Rīdziniece Vladlena Saveļjeva, kas strādā ar pseidonīmu VlaDiva, zina atbildi uz šo jautājumu – vairāk nekā četrus gadus viņa ir strādājusi uz kruīza kuģiem par bērnu animatori. Kā īstenot sapņus dzīvē, uzveikt jūras slimību, atrast draugus visā pasaulē un atgriezties Rīgā, jo šī pilsēta joprojām ir vismīļākā, – to portālam Rīga.lv pastāstīja VlaDiva.


Es vienmēr gribēju ceļot ...

...doties uz svešām valstīm, iepazīties ar citām kultūrām. Mana māsīca, kura ir vecāka par mani, strādāja uz kuģiem. Viņa brauca mājup un rādīja košas fotogrāfijas, kas vēl vairāk nostiprināja manī vēlmi ceļot. Es skatījos fotogrāfijas un domāju: lūk, tā ir izdevība – gan pelnīt naudu, gan redzēt pasauli, gan gūt jaunus iespaidus.

Es sapratu, ka atslēga tam visam ir angļu valoda. Bet mācījos parastā Rīgas skolā – Ļeva Tolstoja vidusskolā, vecākiem nebija naudas pasniedzējiem, tāpēc valodu mācījos pati.

Foto: No personīgā arhīva

Līdz 25 gadu vecumam biju sevis meklējumos, bet sapni par ceļošanu nepametu. Es reģistrējos aģentūrā, bet darba piedāvājumu nebija. Un tad pienāca vēstule, ka kāds amerikāņu uzņēmums komplektē darbinieku komandu darbam ar bērniem uz kruīza kuģiem. Man bija neliela darba pieredze, kā arī ģimenē auga mazāka māsa, turklāt es gribēju strādāt ar bērniem.

Foto: No personīgā arhīva

Pirmā diena uz lainera

Es ļoti labi atceros šo 2011. gada maija dienu. Ierados Barselonā un savā acu priekšā ieraudzīju milzīgu kuģi – lielāko pēc “Oasis of the Sea” – 4500 pasažieriem, no kuriem vairāk nekā 2000 bija bērni. Tā burtiski ir peldoša pilsēta, kurā ir absolūti viss. Sapnis piepildījās! Nākamajā dienā mēs jau atradāmies Marseļā, es paliku ostā, lai nodarbotos ar bērniem. Tāpēc man neizdevās papriecāties par Francijas skaistajām vietām.

Bet sajūsma manī nerima – tieši par šādu darbu es biju sapņojusi. Visu laiku rakstīju savai mammai: “Es pieskatu bērnus, mēs kopā skatāmies filmas, rotaļājamies, un man par to vēl maksā!”

Foto: No personīgā arhīva

Man ir paveicies, ka man nav jūras slimības un nav bail no slēgtām telpām. Mums taču ir jādzīvo nelielā kabīnē (trīs reiz četri metri), turklāt ne pa vienam. Toties ir pilna pansija, nav jāmaksā par dzīvošanu. Cilvēki, kas ir pieraduši pie greznības un labiem apstākļiem, šādā slēgtā dzīvē var izjust stresu. Bet es līdz tam biju dzīvojusi mazā istabā, kuru dalīju ar māsu, tāpēc dzīvē uz kuģa es saskatīju tikai priekšrocības.

Foto: No personīgā arhīva

Kuģis iemāca novērtēt laiku

Četros gados (to laikā es parakstīju 12 līgumus) es apskatīju pasauli, nopelnīju naudu, ieguvu tik daudz draugu un tādu pieredzi, ko es diez vai atrastu, strādājot uz sauszemes.

Kuģis māca cienīt laiku, tas disciplinē. Cilvēku dzīves ritms uz sauszemes un uz kuģa ir ļoti atšķirīgs. Uz kuģa jūs strādājat 12 stundas dienā, septiņas dienas nedēļā, sešus mēnešus bez pārtraukuma. Jūsu dzīve ir darbs.

Bet vienlaikus jūs varat atrast laiku, lai izklaidētos, atpūstos, sportotu, iepirktos. Tāpēc šeit, uz sauszemes, kad cilvēki runā par laika trūkumu, man šķiet, ka viņi mazliet liekuļo.

Foto: No personīgā arhīva

Bērni bez “gadžetiem”

Bērniem uz kruīza kuģiem ir unikālas programmas. Kuģu īpašnieki iegulda daudz naudas bērnu klubu attīstībā, iegādājoties jaunāko aprīkojumu (sākumā mums nebija visjaunākā X-Box, bet pēc tam bija pat tie) un krāsainus tērpus, detalizēti izstrādājot izklaides programmas. Jo laimīgi bērni nozīmē arī laimīgus vecākus. Mums ir ieplānota katra minūte. Bet personīgie “gadžeti” ir aizliegti: bērni mācās sazināties, tas ir, veido sociālās prasmes, kas tiek zaudētas viedtālruņu un spēļu konsoļu dēļ. Un, jā, bija arī tādi vecāki, kas bija sašutuši, ka viņu atvasēm netiek ļauts „atpūsties planšetdatorā”.

Bija gadījumi, kad vecāki izturējās ļoti bezatbildīgi. Ir bijis tā, ka esmu izmisumā, apzinoties, ka neko nevaru mainīt. Uz kuģa ir bērnu auklītes, pie kurām var atstāt bērnu uz pāris stundām vai par papildu samaksu – uz ilgāku laiku. Bet ne uz visu nakti, jo šajās telpās nav, kur gulēt, nav segu un spilvenu.

Bet bija gadījumi, ka vecāki aizmirsa tur savus bērnus. Tēti un mammas devās uz kazino, dzēra ... Un reizēm viņi vispār neatcerējās, ka viņiem ir bērni. Bija gadījumi, ka bērni nāca man klāt un jautāja: "Vai mamma mani atkal aizmirsa?"

Foto: No personīgā arhīva

Haizivis un tornado

Darba ritms uz kuģa ir šāds: mājās tu esi vienu mēnesi un pēc tam atkal pusgads uz kuģa. Pa to laiku tu pazaudē savus kontaktus un paziņas. Esmu apmeklējusi daudzas pilsētas, un tās visas ir skaistas un brīnišķīgas. Bet manas mājas ir šeit. Es mīlu Rīgu, man tā ir visskaistākā. Un es vienmēr zināju, ka gribu atgriezties savā pilsētā.

…Un es atgriezos, strādāju Cepuru muzejā, vadīju pasākumus kvesta istabā. Bet jutu, ka mani atkal vilina kuģi, un es aizbraucu...

Foto: No personīgā arhīva

Mūsu kuģis kursēja starp Bahamu salām, bet ne tām, uz kurām dodas dārgie kruīza kuģi un kur ir grezni restorāni un ekskluzīvas modernas viesnīcas. Mēs pietauvojāmies brīvajā ostā kopā ar kravas kuģiem. Nekādas romantikas. Līdzās tikai nomaļš vietējais tirdziņš un pludmale ar haizivīm. Man pat bija savas draudzenes haizivis, ar kurām sasveicinājos, ierodoties ostā, − tās piepeldēja līdz rifiem. Un vēl es atradu tuvumā labu pludmali, kur reizēm peldēju kopā ar haizivīm. Es domāju – ja apēdīs, apēdīs, tātad tāds liktenis.  

Man līgums bija uz sešiem mēnešiem, bet tas negaidīti beidzās viesuļvētras dēļ. Mūsu kuģis bija notikumu epicentrā. Kad tika saņemts ziņojums par viesuļvētru “Marija” (tas bija 2017. gada septembrī), visi masveidā pameta Palmbīču, pameta darbu, mājas, automašīnas. Principā šajā reģionā cilvēki vienmēr ir gatavi tornado, bet šī viesuļvētra solījās būt ļoti postoša. Cilvēki teica: “Lūk, redzi, to divstāvu māju? To pilnībā sagraus. Es negaidīšu. Es ņemu savu ģimeni, pametu darbu un dodos prom.” Praktiski visa pilsēta devās prom.

Visi mūsu pasažieri izkāpa krastā, bet mēs stāvējām reidā. Es katram gadījumam sakrāmēju somu, saliku medikamentus, gulēju kajītē un gaidīju. Bet mūsu ukraiņu kapteinis pieņēma lēmumu doties jūrā un apiet viesuļvētru. Mēs apbraucām tornado. Tomēr, kamēr bijām jūrā, mēs nezinājām, kas notiek uz sauszemes, jo nebija nekādu sakaru. Mēs devāmies atpakaļ, nezinot, vai no pilsētas vēl kaut kas ir palicis pāri.

Izrādījās, ka viesuļvētra, kas vispirms virzījās uz Maiami, pēkšņi mainīja virzienu un pagriezās uz ziemeļiem. “Marija” pārgāja pāri Virdžīnām un pilnībā tās iznīcināja. Bet šīs salas tik tikko sāka atgūties no iepriekšējās viesuļvētras! Tās bija manas divas mīļākās Virdžīnu salas ar neatverami skaistu dabu un pludmalēm. Kad mēs atgriezāmies ostā, valdība lūdza kuģi piedalīties salu atjaunošanas programmā.

Foto: No personīgā arhīva

Bērni – mani mīļākie skolēni

Atgriežoties Rīgā, es gribēju kādu laiku atpūsties, bet katram gadījumam pieteicos valodu skolā, kur iepriekš biju strādājusi par pasniedzēju. Un tajā pašā dienā man paziņo, ka sākas Kembridžas kursi angļu valodas skolotājiem. Tāpēc atpūsties man neiznāca, bet es saņēmu sertifikātu un tagad es pasniedzēja. Mani mīļākie skolēni ir bērni. Mācības notiek spēļu formā, bet pilnībā angliski. Un es kā skolotāja cenšos radīt draudzīgu un pozitīvu atmosfēru.

Foto: No personīgā arhīva

Piedalīšos konkursā!

Es pamanījusi, ka Rīgā ir daudz dažādu pasākumu bērniem – ir attīstības skolas, atklātie klubi, notiek izrādes. Bet pusaudžiem vecumā no 12 līdz 18 gadiem izklaides aktivitāšu ir daudz mazāk. Un, lūk, viņi klīst pa tirdzniecības centriem ar mobilajiem telefoniem, izdzer “maķītī” pa kolai, ēd burgerus un tā pavada laiku.

Valodu skolas audzēkņiem es organizēju vairākus pasākumus, kā  es to darīju uz kuģa. Un sapratu, ka bērniem tas ir nepieciešams un interesē. Tagad man ir plāns rīkot liela mēroga deju pasākumu visiem pilsētas iedzīvotājiem. Un, ja tas izdosies, padarīt to par tradīciju. Un vēl domāju par izklaides pasākumu organizēšanu bērniem angļu valodā, protams, ar izglītojošo momentu.

Foto: No personīgā arhīva

Uzzināju, ka no Rīgas domes var saņemt finansējumu, lai īstenotu jauniešu idejas un organizētu kultūras pasākumus, un nolēmu izmantot šo iespēju. Teikšu tā – nav grūti piedalīties konkursos. Galvenais ir izdomāt ideju un saprast, kā to īstenot. Un es nolēmu, ka 2019. gadā ir jārīkojas!

Foto: No personīgā arhīva