Stāsts par kādu mīlestību. Divu mākslinieku piemiņai

Rīgā neatradīsiet daudz tādu muzeju, kas būtu veltīti atsevišķām vēstures personībām. Viens no šādiem izņēmumiem pirms dažiem gadiem tika atvērts eksprezidentu apdzīvotajā Elizabetes ielas namā kā veltījums diviem Latvijas māksliniekiem – krievietei Aleksandrai Beļcovai un latvietim Romanam Sutam. Muzejs ir abu mākslinieku meitas Tatjanas Sutas dāvana pilsētai un piemiņa vecākiem. Pēc meitas nāves, saskaņā ar atstāto testamentu, šajā dzīvoklī tika atvērts viņas vecāku memoriālais muzejs, un šobrīd dzīvoklis jau ir kļuvis par Nacionālā mākslas muzeja filiāli.


Memoriālos muzejus var salīdzināt ar labām grāmatām. Tie ir lakoniski, aizraujoši, un tiem gandrīz vienmēr ir iespējams izsekot līdzi no viena gala līdz otram. Šajā muzejā ir vien dažas istabas – mākslinieku darbnīcas, viesistaba un istaba, kurā dzīvoja meita. Uz Beļcovas un Sutas dzīvokli Elizabetes ielas 57a piektajā stāvā, kur ģimene apmetās 1935. gadā, uzved senatnīgs lifts.

No Penzas līdz Parīzei

Mākslinieki iepazinās Penzā 1915. gadā. Abi tur bija devušies, lai mācītos vietējā mākslas skolā. Romans ar draugiem no Rīgas, Aleksandra – no pilsētiņas Čerņigovas guberņas apriņķī. Pēc diviem gadiem viņi devās uz Petrogradu – turpināt iesāktās studijas. Taču drīzumā viņu ceļi pašķīrās. Latviešu puisis atgriezās dzimtenē un iestājās 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonā, bet Aleksandra tika uzņemta slavenajā Augstākajā mākslinieciski tehniskajā darbnīcā (ВХУТЕМАС) – pie avangardista Natana Altmaņa. Vēstulēs Romans savu jauniegūto mīlestību uzstājīgi aicināja uz Rīgu, un viņa arī šeit ieradās – 1919. gada aprīlī, kad pilsētā vēl valdīja sarkanarmija, un Romans ar draugiem piedalījās Rīgas dekorēšanā 1. maija svinībām. Viens no Romana draugiem – gleznotājs vārdā Grosvalds – bija devies uz Parīzi, bet savu dzīvokli Teātra bulvārī ar skatu uz Operu nodevis jaunā pārīša rīcībā. Laulāties abi gan nesteidzās, jo Romana māte uzskatīja, ka dēlam nepieciešama praktiska sieva – kārtīga latviešu saimniece, nevis kāda pindzelmane. Taču Aleksandra šo kavēšanos neprecētas sievas statusā īpaši nepārdzīvoja – viņa bija skaista sieviete, un Rīgas saviesīgajā dzīvē viņai ne uz brīdi netrūka apbrīnotāju un apjūsmotāju.

Jautājums par laulības dzīvi strauji un negaidīti atrisinājās pēc trim gadiem, kad pie Romana iedrāzās viņa paziņa, kliedzot: „Skrien pie Beļcovas – Oto Skulme lūdz viņas roku!” Nākamajā dienā Romana māte no laikrakstu slejām uzzināja par dēla saderināšanos. Viņa dēlam neko nepārmeta – būdama saimniece mākslinieku aprindās iecienītai Rīgas centra kafejnīcai Pauluči bulvārī (tagadējā Merķeļa ielā), vīramāte pat atļāvās būt īpaši dāsna un uzdāvināja vedeklai baltas kāzu kurpes. Viņas kafejnīcu mākslinieki bija iedēvējuši par „Sukubu” – no vārdiem „supremātisms” un „kubisms”, un katru no telpām šajā vietā bija apgleznojis kāds Romana draugs – šis gods tika arī Aleksandrai, atvēlot viņai izgreznot kafejnīcas gaiteni.

Pauluči bulvārī bija kafejnīca „Sukubs”.
Foto: no autora kolekcijas

Kāzas, protams, tika svinētas „Sukubā”, un par lieciniekiem pieaicināja Raini un Austru Ozoliņu-Krauzi. Neiztika arī bez skandāla – nākamais Brīvības pieminekļa tēvs Kārlis Zāle, kas bija slavens ar savu nevaldāmo raksturu, ieņēma kādu glāzīti par daudz un sāka skaidrot attiecības ar saviem cunftes brāļiem. Jūtot briestam kautiņu, Rainis ar kompāniju steigšus pameta ballīti. Vienā no muzeja istabām redzamas pirmskara atklātnes ar Parīzes un Berlīnes skatiem – tā ir piemiņa no jaunā pāra kāzu ceļojuma pa Eiropas galvaspilsētām. 1923. gada maijā Parīzē viņiem piedzima meitiņa Tatjana.

Brīvības bulvāris XX gadsimta 20., 30. gados
Foto: no autora kolekcijas

„Romans bija cerējis, ka Aleksandra dzemdēs Berlīnē,” stāsta kolekcijas kuratore. „Taču bērns piedzima divus mēnešus pirms laika – Parīzē, kas bija nesalīdzināmi dārgāka nekā Vācijas galvaspilsēta. Viņiem gan ļoti paveicās, jo netālu no viesnīcas atradās hospitālis, kur Aleksandru uzņēma bez maksas. Pēc meitiņas piedzimšanas viņa vēl mēnesi tur atradās pilnā ārstu apgādībā. Tieši ārsts arī kļuva par jaundzimušās mazulītes krusttēvu, un deva viņai vārdu Taņa.”

XX gadsimta 20.–30. gadi. Radošais pacēlums.

Vienā no istabām, kur agrāk bija iekārtota Romana darbnīca, apskatāmas gandrīz divdesmit gleznas. Pie vienas sienas izvietotas viņa sievas Aleksandras gleznotās, pie otras – paša Romana darbi. Tie tapuši XX gadsimta 20. un 30. gados, un šos vērtīgos darbus muzeja istabā nemitīga uzrauga videokameras. Arī mūsdienās abu mākslinieku darbiem netrūkst apbrīnotāju gan Latvijā, gan ārvalstīs – pirms dažiem gadiem viena no Aleksandras gleznām Rīgā tika izsolē pārdota par 58 000 latiem. Senatnīgā skapī izvietoti Romana un Aleksandras apgleznotie porcelāna šķīvji un vāzes. Kādu laiku mākslinieki darbojās porcelāna apgleznošanas darbnīcā „Baltars”, Lāčplēša ielā 23, bet vēlāk Romans kā mākslinieks strādājis arī Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikā. 1925. gadā starptautiskajā izstādē Parīzē viņu šķīvji tika apbalvoti ar zelta un bronzas medaļām, bet galveno balvu (Grand Prix) viņi ieguva 30. gados – tajā pat izstādē, kur pirmo reizi apskatei tika piedāvāta Veras Muhinas skulptūra „Strādnieks un kolhozniece”.

Brīvības un Karlīnes ielas (tagadējās Miera ielas) stūris.
Foto: no autora kolekcijas

Viens no muzeja eksponātiem gan Romanu un Aleksandru ir izspēlējis ļaunu joku. Tas ir milzīgs koferis, kurā no Ņujorkas tika vesta viņu šķīvju kolekcija. XX gadsimta 30. gados, krīzes laikā, lai nedaudz uzlabotu savu finansiālo situāciju, „Baltars” noorganizēja ceļojošo šķīvju izstādi pa Ameriku. Kad izstādes tūre bija noslēgusies, Romans kolekcijas iepakošanu uzticēja savam radiniekam. Rada gabals pret uzticēto darbu izturējās pagalam nevērīgi, un Rīgā 300 mākslas priekšmetu vietā ieradās vien māla lauskas. Tas gan ne tuvu nav vienīgais dramatiskais notikums abu mākslinieku dzīves ceļos. 30. gados Aleksandrai tika atklāta tuberkuloze. Lai neaplipinātu tuviniekus, pāris bija spiests dzīvot šķirti un sazināties bija iespējams vien caur vēstulēm. Pēc ārstu ieteikuma Aleksandra devās uz Francijas dienvidiem, kur apmetās nelielā ciematiņā Vansā. Finansiāli māklsiniecei palīdzēja viņas kāzu lieciniece Austra Ozoliņa-Krauze. Ārsti Aleksandrai piedāvāja veikt operāciju, lai izņemtu vienu plaušu. Pirms operācijas Austra, kas bija kopā ar Aleksandru devusies ceļojumā, uzzināja kādu vietējo leģendu. Apkārtnē esot kalns, kurā izcirsts krusts. Ja uz tā uzraksta slimnieka vārdu, viņš tiekot dziedināts. Austra izdarīja visu kā sacīts leģendā, un Aleksandra pēc operācijas izveseļojās.

1935. gadā ģimene atkal apvienojās. Tad arī viņi pārcēlās uz dzīvokli, kur šobrīd atvērts muzejs, Elizabetes ielā 57a.

Karš un represijas  

Vienā no istabām izvietots monitors, kur redzami kadri no pirmskara latviešu filmas „Kaugurieši”. Filmas uzņemšanā piedalījās arī Romans – 1939. gadā viņš kļuva par Rīgas kinostudijas galveno mākslinieku. Pēc diviem gadiem, kara laikā, kinostudiju evakuēja uz Gruziju. Turp devās arī Romans, bet māte ar meitu palika Rīgā. Tikai 50. gadu vidū viņas uzzināja par tēva un vīra likteni. 1944. gadā Sutu arestēja Gruzijas NKVD. Apsūdzībā teikts, ka viņa darbnīcas darbinieki izmantojuši viltotas maizes kartītes, bet par iegūto naudu gatavojušies izgatavot lielgabalus diversijas veikšanai pret padomju varu. 1944. gada 14. jūlijā Tbilisi Romans tika nošauts.

Stacija XX gadsimta 20., 30. gados
Foto: no autora kolekcijas

Neilgi pirms aresta Romans bija saņēmis ielūgumu no Mihaila Romma, kuram bija iepatikušās filmas „Nenotveramais Jans”, „Džurgaja vairogs” un „Melnajos kalnos”. Viņš Romanu aicināja ciemos pie sevis.

Aleksandra savu vīru pārdzīvoja vēl 37 gadus. Viņa aizgāja no dzīves 1981. gadā, būdama 90 gadus vecus. Viņas darbi bija skatāmi gandrīz visās lielajās padomju laikā rīkotajās izstādēs. Māksliniece gleznoja savu aprindu ļaudis – gleznotājus, baletdejotājus. Aleksandra Beļcova labi zināja aizkulišu dzīvi, jo viņas meita Taņa bija balerīna. Tatjana (viņa nomira 2004. gadā) bieži uz dzīvokli veda savus draugus un paziņas, stāstīja tiem par saviem vecākiem. Var droši apgalvot, ka arī tolaik šeit valdīja muzejiska atmosfēra. Bet pirms dažiem gadiem memoriālais dzīvoklis ieguva oficiālu statusu. Šis muzejs ir piemineklis diviem izciliem gleznotājiem – krievietei Aleksandrai Beļcovai un latvietim Romanam Sutam. Piemineklis no viņu meitas un mūsu pilsētas. Bet viņu mīlestība dzīvo pāri laikiem. Tieši par tādu mīlestību slavenais dzejnieks un rakstnieks Bulats Okudžava reiz rakstīja: „Bet jaunais huzārs, Amēlijā iemīlējies, jau atkal viņas priekšā stāv, ceļos nometies...”

Iļja Dimenšteins