Starp diviem krastiem: no plosta tilta līdz akmens tiltam

8. Septembris, 2015

Rīgas tiltus nevar pielīdzināt ne Pēterburgas, ne Venēcijas tiltiem, kur tie simtiem vien stiepjas pāri upēm un kanāliem. Taču arī mūsējiem ir pietiekami bagāta vēsture. Vai zinājāt, ka cara laikos abus Daugavas krastus plānoja savienot nevis ar tiltu, bet gan tuneli? Tam bija iecerēts atrasties vietā, kur patlaban atrodas Akmens tilts.


Mūžīgais jautājums: tuneli vai tiltu?



Šīs hidrobūves priekšvēsture aizsākās 18. gadsimtā, kad šeit atradās Plosta tilts. Toreiz tilts abus krastus savienoja tikai laikā no aprīļa līdz novembrim, bet, iestājoties ziemai, tiltu nojauca. Palēnām pilsēta pletās aizvien plašāka, un pagaidu tilta konstrukcija pilsētniekus vairs neapmierināja. 1887. gadā pilsētas dome izskatīja vairākus scenārijus Daugavas šķērsošanai, tostarp iespējamo tuneļa būvniecību. Aprēķinot iespējamās izmaksas, izrādījās, ka rakt tuneli būtu tikai par 12% dārgāk nekā uzcelt tiltu. Tunelis piedāvātu arī vairākas citas priekšrocības, piemēram, nebūtu vajadzības atdalīt tilta posmus, lai atbrīvotu ceļu kuģiem. Taču trūkumu šim projektam izrādījās vairāk. Krietni daudz izmaksātu šī tuneļa ekspluatācija – visu diennakti to nāktos izgaismot ar dārgiem petrolejas lukturiem. Ziemā tunelī būtu jāsaved sniegs, citādi pa to nevarētu pārvietoties ormaņu kamanas. Tādēļ tika nolemts būvēt tiltu, un pilsētas rāte par to 1887. gadā informēja arī pilsētas iedzīvotājus. Projekta izstrāde tika uzticēta pilsētas inženierim Ādolfam Ahtem.

Pirmais Pontonu tilts – ar peldvietu pa vidu

Jauno tiltu bija iecerēts būvēt no metāla pontoniem. Pasūtījumu vajadzēja izgatavot Rīgas un Pēterburgas fabrikās. Projektu realizēja pa posmiem – sākumā ar pontoniem aizstāja tikai dažus no Plosta tilta posmiem. Pēc diviem gadiem, kad šī tehnoloģija bija sevi pierādījusi kā drošu un uzticamu, pilsētas vara nolēma turpināt darbus, piešķirot nepieciešamos naudas līdzekļus. 1896. gada 27. maijā Pontonu tilts tika atklāts gājējiem un transportam. Tiltu balstīja 35 pontoni, tā garums bija 524 metri, platums – 14 metri.

Laikraksti vēstīja, ka jaunais tilts „paredzēts gājējiem un pajūgu transportam”. Transporta toreiz gan nebija īpaši daudz, tāpēc strādnieki uz darbu un atpakaļ no tā pār tiltu devās kājām. Senajās atklātnēs uz tilta vienmēr redzams daudz cilvēku.



Tilta vidū bija uzbūvēta peldvieta – ūdens Daugavā bija tīrs un upē varēja peldēt bez bailēm. Ieejas maksa peldētavā bija dažas kapeikas. Tur atradās arī koka zviļņi – tie bija paredzēti tiem, kas pēc ūdens procedūrām vēlējās pagozēties saules staros.

Gājēji tiltu izmantoja bez maksas, pārējiem par nokļūšanu otrā Daugavas krastā nācās maksāt. Nesējam ar ratiņiem pārkļūšana maksāja 5 kapeikas, važonis par tukšu vezumu, kurā iejūgts viens zirgs, – 6 kapeikas, par piekrautu vezumu – 10 kapeikas, par divu zirgu aizjūgu attiecīgi 10 un 20 kapeikas. No maksas par tilta lietošanu bija atbrīvots ugunsdzēsēju un militārais transports, mediķu karietes, policija un garīdzniecība. Iekasētā nauda tika izlietota tilta ekspluatācijai, kas nebūt nebija vienkārša. Lai labāk iztēlotos šīs būves sarežģītību, var paturēt prātā, ka no tilta nācās izņemt pontonu ikreiz, kad tam garām brauca kuģis... Pie kāda kolekcionāra es redzēju senu atklātni ar neparastu skatu: caur izņemto Pontonu tilta posmu velkonis cauri velk kuģi. Bet abās tilta pusēs stāv desmitiem šī notikuma vērotāju.

Lībekas tilts: filmas „Rīgas sargi” varonis

Atšķirībā no Plosta tilta Pontonu tiltu bija iespējams izmantot gandrīz visu gadu - to novāca vien ledus iešanas laikā. Kad pilsētai 1915. gadā tuvojās vācieši, pontonus izjauca, lai pa ūdens ceļu nogādātu Igaunijā. Diemžēl ceļā sākās vētra un konstrukcijas tika izmētātas pa piekrasti. 1917. gadā Rīgā ienākusī Vācijas ķeizariskā armija iepriekšējā tilta vietā uzbūvēja jaunu koka tiltu, piešķirot tam Lībekas vārdu. Šim tiltam, salīdzinājumā ar visiem pārējiem tiltiem, kas kādreiz savienojuši abus upes krasu, liktenis bija atvēlējis visīsāko mūžu. Tilts, kurš balstījās uz koka pāļiem, savienoja Grēcinieku ielu Vecrīgā ar Akmens ielu Pārdaugavā. Tas labi redzams kolekcijas atklātnē. Vēl diezgan nesen iznākušajā filmā „Rīgas sargi” pilsētas aizstāvji uzspridzina tiltu, lai kavētu bermontiešu virzīšanos uz priekšu. Realitātē tomēr notikumi risinājās citādi: Rīgas aizstāvji izjauca tikai vienu tilta posmu. Vēlāk to atjaunoja, un tilts kalpoja līdz pat nelaimīgajam 1924. gada pavasarim.

„Mēs ar vecākiem dzīvojām netālu, Kuģu ielā,” man stāstīja kāda sirma rīdziniece, vārdā Felicita Laipniece. „Katru pavasari ar citiem bērniem skrējām uz tilta. Tas bija neaizmirstams skats – lūkoties, kā upē iet ledus. Bet ledus arī sagrāva tiltu. Tas tika samīcīts kā papīra kuģītis.”



Otrais Pontonu tilts: ceļojums pa upi

Sagrautā Lībekas tilta vietā nākamajā gadā uzbūvēja jaunu – otro Pontonu tiltu. Pontonus būvēja Liepājā, Kara ostā. Pontonu tilts salīdzinājumā ar Lībekas tiltu iemūžināts daudzās atklātnēs. To projektēja inženieris no Bolderājas Ivans Kočugovs. Daudz piedzīvojušais rīdzinieks Nikolajs Ivaņenko man reiz pastāstīja, ka pirms kara viņš kopā ar vecmāmiņu bieži viesojies pie projektētāja. Šī tilta makets dzīvoklī stāvējis redzamā vietā.



1944. gadā vācieši uzspridzināja tiltu, taču jau pēc gada pa to atkal tika atklāta satiksme – padomju armija tiltu atjaunoja. 1957. gadā Pontonu tiltu pārvietoja uz rajonu, kur šobrīd atrodas tagadējais Vanšu tilts, bet tā vietā tika uzbūvēts granītā un metālā tērptais Oktobra jeb tagadējais Akmens tilts. Pēc vēl dažām desmitgadēm, 1981. gadā, pār Daugavu pacēlās Vanšu tilts, bet Pontonu tiltu aizsūtīja “pensijā”. To izjauca un pārvietoja uz Āgenskalna līci, pretī Preses namam. Taču seniora darba mūžs ar to nebeidzās – pagājušā gadsimta 80. gadu vidū tas pa ūdeni tika nogādāts Ļeņingradā. Vecais tilts palīdzēja pēterburdziešiem aizsargdambja izveidē, kļūstot par visgarāko mūsu pilsētas tiltu. Kādreiz Pēterburgā tika gatavoti pontoni Rīgas tiltam, nu Rīgai bija pienākusi izdevība šādā veidā par to atlīdzināt.

20. gs. 90. gados uzvējoja ideja uz AB dambja, pretī viesnīcai Radisson SAS, uzstādīt vienu saglabājušos tilta pontonu kā piemiņu par šo unikālo būvi un tās veidotājiem. Žēl, ka par to vēlāk tika piemirsts. Tagad Pārdaugavā būtu unikāls apskates objekts – daudz interesantāks nekā dažādas „gaismas pilis”. Un miljons reižu lētāks.

Iļja Dimenšteins

Fotogrāfijās: Pontonu tilts līdz Pirmajam pasaules karam (trīs atklātnes).
Lībekas tilts – koka tilts, ko uzbūvēja 1917. gadā. 
1924. gadā ledus iešanas laikā sagruva Lībekas tilts.
Jaunais pontonu tilts 1934. gadā. Pa to jau kursēja autobusi.
Visas atklātnes no Iļjas Dimenšteina kolekcijas.