Slavenā Rīgas mēra mazmazdēls Rodins Redklifs: Džordžs Armitsteds Rīgai atdeva savu sirdi

9. Novembris

Par godu slavenākā Rīgas mēra Džordža Armitsteda 170 gadu jubilejai, Rīgas Jūgendstila centra muzejs sadarbībā ar Rīgas domi rīkojis pasākumu ciklu, kas veltīts slavenajam rīdziniekam. Rīga.lv tikās ar Armitsteda mazmazdēlu: mēs parunājām ar Rodinu Redklifu par cilvēku, kurš Rīgu ir padarījis tādu, kādu to redzam šodien.


Džordža Armitsteda vadīšanas laikā – no 1901. līdz 1912. gadam – Rīga piedzīvoja īstu uzplaukumu. Mans vecvectēvs Rīgai atdeva visu, ko vien varēja – un tas ir svarīgi, rūpējoties par visdažādāko sociālo grupu pilsētniekiem. Mērs Armitsteds daudz uzmanības pievērsis nabadzīgo cilvēku problēmām pilsētā, rūpējās par tiem, kuri dzīvoja smagos apstākļos. Tika ieviesta bezmaksas izglītība bērniem no nabadzīgām ģimenēm, atklāts pilsētas centrs bezpajumtniekiem. Bet no 1901. gada rīdziniekiem uz darbu nokļūt bija vieglāk, jo bija iespējams izmantot jauno tramvaju.

Džordžs Armitsteds bija ieinteresēts latviešu piesaistīšanai varai, rūpējoties par latviešu identitāti par spīti tam, ka Latvija bija Krievijas impērijas sastāvdaļa. Tajā pašā laikā manam vectēvam, dzīvojot Rīgā, bija vācu un īru saknes, krievi viņu sauca par Georgiju Ivanoviču. Viņš bija precējies ar vācieti un viņš uzskatīja, ka daļēji ir krievs. Bet es domāju, ka galvenokārt viņš jutās kā eiropietis, nevis vienkārši rīdzinieks. Bet, protams, viņa sirds piederēja Rīgai – tieši šī pilsēta viņu par to, ar ko viņš ir iegājis vēsturē.

Domāju, ka galvenais Rīgai, tās attīstībai un uzplaukumam, ir pilsētas vēstures atcerēšanās. Rīgai ir kristīgas saknes, un ir svarīgi atgriezties pie savām saknēm, kultūras un tradīcijām. Un vēl ir jāatceras, ka nākotne ir atkarīga no kultūru mijiedarbības un starptautiskās tirdzniecības attīstības, atšķirību un daudzveidības pieņemšanas sabiedrībā.

Man šķiet, ka mēra Armitsteda panākumu atslēga slēpās viņa garīgajās, cilvēciskajās vērtībās: viņš nepievērsa uzmanību savai apdāvinātībai un neuzskatīja sevi par izņēmumu. Džordžs Armitsteds apzinājās, ka viņš pieder elitei, izmanto privilēģijas, apzinājās, ka viņa dzīve ir ļoti labvēlīga, bet zināja, ka tieši tāpēc viņam ir jādod atpakaļ tas, ko viņš saņem – pēc iespējas vairāk.

Es pats Rīgā pirmo reizi ierados 1997. gadā. Galvenā atšķirība starp 90. gadu Rīgu un mūsdienu Rīgu, ir vēlme iekļauties Eiropā. Tas izpaužas jaunceltņu stilā un tajā, ka Latvija 2015. gadā bija Eiropas Savienības Padomes prezidējošā valsts, kā arī pašlaik Rīgā tiek rīkoti dažādi šāda veida pasākumi. Tas ir ļoti svarīgi, jo šīs lietas atspoguļojas politisko, biznesa, kultūras un sporta kontaktu veidošanā.

Rīgā mums galvenais ir draugi. Lielu daļu laika mēs veltam tieši tam, lai tiktos ar mums svarīgiem cilvēkiem. Un, protams, vienmēr gribas apskatīt pašu pilsētu, novērtēt, kā tā ir mainījusies 20 gadu laikā. Ļoti gribas apskatīt jūgendstila arhitektūru, pastaigāt pa Elizabetes ielu.

Mana paaudze un jaunākā Armitstedu dzimtas paaudze savā ziņā ir kā augļu koka sēklas – mēs turpinām dzimtu un turpinām cildenus darbus. Mana vecvectēva vārdā nosauktais fonds darbojas visā pasaulē kultūras, mākslas, izglītības, biznesa jomās, nodarbojamies ar labdarību.

Mans uzvārds jums atgādina par Danielu Redklifu, kurš filmā attēlo Hariju Poteru, vai ne? Daudzi man ir jautājuši, vai esmu saticis Hariju Poteru, bet patiesībā nē. Redklifu dzimta ir ļoti liela, tā nāk no Devonas grāfistes, Ziemeļjorkšīras un no Anglijas ziemeļiem. Citiem vāŗdiem skaot, man ir samērā slavens tēvocis, Lords Redklifs, viņš bija 20. gadsimta jaunākais lords. Mans tēvs piedalījās cietumu reformā un nodarbojās ar Lielbritānijas amatpersonu pārvietošanu pēc Otrā pasaules kara. Daudzējādā ziņā es sevi nesu sava tēva garu un centienus.


“11 gadus, 6 mēnešus un 10 dienas pilsētai bija īsts saimnieks,” tā par Džordžu Armitstedu runāja žurnālisti un vienkāršie pilsētnieki. Viņš vadīja pilsētu no 1901. līdz 1912. gadam, un šis laiks Rīgai bijis ekonomiska un kulturāla uzplaukuma periods.

autors nav zināms
Foto: Džordžs Armitsteds

1904. gadā pieņemts Rīgas Būvkodekss, kas nodrošinājis uzplaukumu šajā jomā un Rīga kļuvusi par jūgendstila galvaspilsētu. Noteikumi paredzēja, ka ceturtdaļa būvniecības tēriņu ir jānovirza ēkas izrotāšanai, kas nodrošinājis dekoratīvās un lietišķās mākslas attīstību un unikālu skulpturālo fasāžu, čuguna režģu un oriģinālu interjeru rašanos. Šajā laikā Rīgā aktīvi bijuši tādi slaveni arhitekti kā Mihails Eizenšteins, Eižens Laube, Konstantīns Pēkšēns, Pauls Mendelštams, Vilhelms Bokslafs, un citi.

No 1903. līdz 1907. gadam Rīgā tika uzbūvētas aptuveni 680 mājas – tas ir sava veida pilsētplānošanas rekords tajā laikā.

Daudz tika paveikts tipveida slimnīcu un skolu ēku būvniecības jomā. 1910. gadā tika pieņemts īpašs plāns ēku pielāgošanai izglītības iestāžu vajadzībām. Trīs gadu laikā tika uzbūvētas 14 tipveida celtnes. Armitsteda vadības laikā tika atvērta Rīgas 1. un 2. slimnīca.

Tieši Džordžs Armitsteds uzsāka tā saucamā pilsētas dārza, tagad pazīstamu kā Mežaparka, izveidi. Armitsteds arī veicināja pirmā Ziemeļeiropas teritorijā atvērtā zooloģiskā dārza izveidi. Tieši ar to ir slavens mūsu Rīgas Zooloģiskais dārzs.