Slavenā dzejnieka dzimšanas diena. Kas vieno Puškinu un Rīgu?

Krievu literatūras vēsturē Rīga ir bijusi bieži klātesoša. Tomēr visbagātīgāk mūsu pilsēta glabā tāda literatūras klasiķa piemiņu, kurš Rīgā nekad nav pat bijis. Atšķirībā no Krilova, kurš Rīgā pie ģenerālgubernatora strādāja par sekretāru, Gončarova, kas atpūtās Rīgas Jūrmalā, vai Pisareva, kas turpat Jūrmalā arī noslīka, Puškins Latvijas zemi savām acīm nekad nav skatījis. Taču, par spīti tam, Latvijas galvaspilsētā ir gan Puškina iela, gan Puškina piemineklis un pat skulptūra, kas veltīta viņa mīļotajai sievietei.


Uz granīta kolonnas uzstādītais Annas Petrovnas Kernas krūšutēls kopš 1990. gada grezno Sv. Pētera un Pāvila baznīcas jeb koncertzāles „Ave Sol” pagalmu Citadeles ielā. Tam līdzās novietota melna plāksne ar Aleksandra Puškina profilu un pirmo rindu no vispazīstamākā krievu mīlas dzejoļa un, iespējams, slavenākā krievu dzejoļa vispār: „Я помню чудное мгновенье...” („Man prātā laimes brīdis senais...”). Saskaņā ar kanonisko versiju šis dzejolis ir veltīts Annai Petrovnai Kernai, kura – atšķirībā no paša dzejnieka – ir bijusi mūsu pilsētas iemītniece un tieši uz šejieni atvedusi arī šī dzejoļa oriģinālu. Taču mīlas lietās, kā zināms, trešais dalībnieks vienmēr būs lieks. Tādēļ neviena Rīgas vieta nav saglabājusi atmiņu par cilvēku, kuram pateicoties Rīga vispār ir iekļuvusi „Puškina leģendā” un kura dēļ kādreizējā Citadele ar savu apkārtni ir pazīstamas kā Puškina mantojuma glabātājas. Minētajai personai vispār nav veicies ar savas piemiņas nodrošināšanu plašākās tautas aprindās.

Foto: Diāna Spiridovska

Cīnītājs ar sirmu galvu

1817. gada janvārī izcilais 52 gadus vecais ģenerālis Jermolajs Kerns, 1812. gada Tēvijas kara varonis, kurš bija drosmīgi cīnījies ar turkiem un lezgīniem, apprecēja Annu Pol¬toracku – tobrīd vien 16 gadus veco Poltavas muižnieka meitu un visā apkaimē izslavētu skaistuli. Jermolajs Kerns nāca no senas muižnieku dzimtas ar angļu saknēm, Suvorova vadībā cīnījies par Izmailu, Kaukāzā ticis ievainots un 1807. gadā demonstrējis izcilību cīņā ar pašu Napoleonu kaujā pie Heilsbergas. 1812. gada Tēvijas karā viņš tika gan pie ievainojuma, gan ģenerālmajora pakāpes un vairākiem ordeņiem. Tomēr nepateicīgo pēcteču atmiņā šī uzticamā un drošsirdīgā cilvēka vārds ir palicis vien, pateicoties Ermitāžas Kara galerijā izstādītajam portretam un – jo īpaši – vienam no viņa sievas neskaitāmajiem sānsoļiem.

„Viņu mīlēt nav iespējams, man pat nav dots tāds mierinājums, kā spēja viņu cienīt. Teikšu atklāti – es viņu gandrīz ienīstu.” Šādi skan visbiežāk citētā atsauksme par ģenerāli, kas atrodama Annas Kernas dienasgrāmatā. Jermolajs Kerns ir pieminēts arī Puškina literārajā mantojumā, turklāt tikpat neglaimojošā gaismā. „Kā klājas Jūsu laulātā drauga podagrai?” dzejnieks rakstīja Annai Kernai, kad abu mīlas romāns atradās pašā plaukumā. „Jūs, dievīgā, Dieva dēļ pacentieties izdarīt tā, lai viņš spēlētu kārtis un lai viņu piemeklētu podagras lēkme, podagras!” Tiesa, Jermolajs Kerns dažkārt tiek minēts arī kā prototips ģenerālim, pie kura par sievu izgāja un kuram uzticīga vēlējās būt Tatjana Larina, tomēr arī šo personāžu vairums atceras kā ne visai patīkamu večuku. Ne velti Puškins viņu ir attēlojis nedaudz vecāku par Oņeginu.

Foto: Diāna Spiridovska

Anna Poltoracka, tāpat kā Tatjana Larina, ar ģenerāli apprecējās ne jau mīlestības dēļ. Dižciltīgais, augstu sabiedrības stāvokli baudošais Kerns bija pietiekami izdevīga partija provinces muižnieka meitai, lai par jūtām tur nebūtu jādomā. Tomēr Annas dzīvē nebija pat mazumiņa no kņazienes Tatjanas upurēšanās un padevīgās uzticības. Ģenerāļa Kerna kundze ceturtdaļgadsimtu ilgās laulības laikā nomainīja desmitiem mīļāko un oficiāli atguva „brīvību” tikai 1841. gadā pēc Jermolaja nāves. Jau 1827. gada maijā Anna aizbrauca no Rīgas uz Pēterburgu, pametot vīru salmu atraitņa statusā.

Rīgā ģenerālis kopš 1823. gada septembra kalpoja par kara komandantu. Šeit viņš kopā ar sievu apmetās vietējā cietoksnī – pilsētas Citadelē, kuras nosaukumu pēcāk pārņēma arī Citadeles iela un banka „Citadele”. Cietoksnis, ko 17. gadsimtā kā pilsētas nocietinājumu svarīgāko daļu bija izveidojuši zviedri, atradās tieši tajā vietā, ko arī mūsdienās pazīstam kā Citadeles ielu. Vēlākos laikos komandanta māja tika nojaukta, lai varētu uzbūvēt „agrorūpniecības” augstceltni, taču ir izdevies saglabāt blakus esošo baznīcu, kuru savulaik apmeklēja arī ģenerālis ar sievu. Sv. Pētera un Pāvila baznīca ir mūsu pilsētas vecākais pareizticīgo dievnams, kurš tagadējā veidolā tika pabeigts 1786. gadā. Tieši šīs baznīcas pagalmā mājvietu tagad ir atradusi Annai Kernai un Aleksandram Puškinam veltītā skulptūru kompozīcija.

Dažus simtus metru tālāk, Kronvalda bulvāra pretējā pusē, kopš 2009. gada atrodas arī īpaši Puškinam veltīts piemineklis – 1899. gadā minētais bulvāris par godu dzejnieka simtgadei pat ieguva Puškina bulvāra nosaukumu, ko nesa turpmākos divdesmit gadus.

Foto: Diāna Spiridovska

Ironiski, ka tieši tajās vietās, kur četrus gadus dzīvoja un kalpoja ģenerālis Kerns, ir iemūžināta ģenerāļa neuzticīgā sieva un viņas mīļākais, kuram nekādas citas saistības ar Rīgu nav.

Mums prātā „laimes brīdis senais”...

Starp citu, mūsu pilsēta reiz gandrīz vai tika pie memoriālās plāksnītes, kas varētu nest uzrakstu: „Šeit dzīvoja Puškins.” Ir saglabājušās liecības, ka nežēlastībā kritušais dzejnieks, kurš tika izsūtīts uz Mihailovsku, cerēja saņemt atļauju izceļošanai uz Rīgu – iespējams, lai no šejienes bēgtu tālāk uz Eiropu. Šeit tika sameklēts ārsts, kuram būtu bijis „jāārstē” dzejnieks no neesošas vēnu slimības. Puškina vēstulēs pieminētais „ārsts ķirurgs Rulands” ir Heinriks Kristofs Matiass Rulands, Rīgas garnizona ārsts, kurš sākotnēji apkalpoja ģenerāli Kernu. Iespējams, ar paša ģenerāļa līdzdalību, Puškinam šo sabiedroto sameklēja Praskovja Osipova, kura bija Annas Kernas krustmāte un Trigorskas muižas īpašniece. Šī muiža, kopā ar kaimiņos esošo Mihailovsku, mūsdienās ietilpst Puškina muzeja rezervātā. Tieši turp tad arī Anna Kerna devās 1825. gada jūnijā, kad Puškins atradās Mihailovskas izsūtījumā.

Foto: Diāna Spiridovska

Ar dzejnieku viņa bija iepazinusies jau pirms sešiem gadiem Pēterburgā, bet romāns starp abiem uzplauka 1825. gada vasarā, kad Anna no Trigorskas devās atpakaļ pie vīra uz Rīgu. Puškins atdeva viņai daļu no „Jevgēņija Oņegina” manuskripta, kurā bija ievietots „Laimes brīža” dzejoļa oriģināls. Vismaz tā šo epizodi apraksta pati Anna Kerna. Kaut arī atšķirīgu viedokļu pārstāvji cenšas pierādīt, ka „skaidrās dailes ģēnijs” patiesībā nemaz neesot Anna, viņos neviens īsti negrib klausīties. Diženai dzejnieka mīlai ir nepieciešams objekts, tādēļ Puškina un Annas Kernas stāsts jau sen ir ierakstīts literatūras kanonos, par faktiem īpaši nesatraucoties.

Un nav jau arī tik svarīgi, kā viss norisinājies reālajā dzīvē. Tajā dzīvē, kurā Puškins uz Rīgu tā arī neatbrauca, un līdz pat savai nāvei netika pie brauciena uz ārzemēm. Dzīvē, kurā viņa romāns ar Annu Kernu ir tikai viena epizode abu raibajās mīlas dzīves biogrāfijās. Dzīvē, kurā Anna pārdzīvoja Puškinu par veseliem četrdesmit diviem gadiem, bet ģenerāli Kernu – par trīsdesmit astoņiem. Reālajā dzīvē viņa 42 gadu vecumā apprecējās ar savu otrās pakāpes brālēnu Aleksandru Markovu-Vinogradski, kurš bija par viņu tieši divus gadu desmitus jaunāks. Viņi abi nomira vienā gadā (Anna, kurai tobrīd bija 79 gadi, nodzīvoja par 4 mēnešiem ilgāk nekā viņas vīrs) turklāt abi krita nožēlojamā nabadzībā.

Šos faktus, kas nešķiet ne īpaši jautri, ne romantiski, mācēs teikt vien pētnieki. Toties ikvienam, kurš kaut ko vēlas zināt par krievu dzeju, būtu jāiegaumē vismaz pirmā rinda no dzejoļa „Man prātā laimes brīdis senais”. Tas ir viens no gaišākajiem un vieglākajiem tekstiem, ja ne visas pasaules, tad vismaz krievu lirikā pavisam noteikti.

Protams, šīs nemirstīgās rindas apliecina ne jau mīlestības, bet gan literatūras nemirstību un visvarenību. Tāpēc nav nemaz tik dīvaini, ka Rīga joprojām padevīgi atminas dzejnieku, kurš ar savu klātbūtni mūsu pilsētu nekad tā arī netika pagodinājis.