Skeitbordings ir brīvība: 4 Rīgas skeiteru stāsti un padomi iesācējiem

16. Oktobris, 2017

Rudenī Rīgas parki vēl ir ideāli piemēroti skeitbordingam. Ja jūs ar nepacietību vēlaties izmēģināt šo sporta veidu, lasiet tālāk! Portāls riga.lv parunāja ar Rīgas skeiteriem un uzzināja, kā pārvarēt bailes, ko klausās īsti skeiteri un cik gara Rīgas skeiteru sezona ir patiesībā.


Armands

Man ir 28 gadi, sāku nodarboties ar skeitbordingu 2001. gadā un tā arī nepārstāju – daru to jau 16 gadus. Tagad savu dzīvu esmu iekārtojis tā, lai būtu iespēja ar to nodarboties katru dienu.

Viss sākās, kad tēta māsa no Vācijas man atveda skrituļdēli, un es nopietni ar to aizrāvos. Ģimene sākumā nebija īpaši priecīga par manu aizraušanos, tēvs vēlējās mani redzēt kādā tradicionālākā sporta veidā, ar treneri. Tad arī viņš man varētu dot padomus, bet par skeitbordingu viņš neko daudz nezināja. Bet ar laiku, jo vairāk es ar to nodarbojos, jo vairāk izjutu atbalstu, tuvinieki saprata, ka man tas patīk un nekas cits nav nepieciešams. Sāku trenēties kopā ar kompāniju un kopā ar to nodarbojamies vēl aizvien, kaut gan jau esam pieauguši.

Jā, no vienas puses skeitbordings ir hobijs, bet es ar to nodarbojos katru dienu, tāpēc varu saukt to saukt par savu pamatnodarbošanos. Darbs tā, tikai, lai piepelnītos. Arī uz skrituļdēļa var nopelnīt, ir cilvēki, kuriem tas izdodas, arī Latvijā, bet tas ir ļoti grūti. Skeiteriem ir izaugsmes iespējas, bet pastāvīgi ir jādodas uz ārzemēm, lai sevi pierādītu.

Tas ir ekstrēms sports, kritienu ir daudz: traumas gadās pastāvīgi, atliek tikai pieļaut mazu kļūdu. Ir bijušas lauztas rokas, sastiepumi, bet nekas nopietnāks.

Jaunie skeiteri parasti ir pārgalvīgi, aizraujas ar ballītēm, un tamlīdzīgi. Bet ar laiku, kad saproti, ka vēlies turpināt nodarboties ar to, un saproti, ka šāds dzīvesveids tev ir piemērots, tad pret veselību ir jāattiecas uzmanīgāk.

Domāju, ka, ja ir vēlme pamēģināt, tad noteikti tas ir jāapdomā. Galvenais ir nepamest treniņus pie pirmajām grūtībām un neveiksmēm, jo tas patiešām ir šausmīgi grūti un katram padodas pa savam, kādam nepieciešams ilgāks laiks, kādam mazāks. Galvenais – virzieties uz priekšu!

Rūdolfs

Esmu dzimis Engurē, bet jau vairākus gadus dzīvoju Rīgā. Mana brāļa draugs nodarbojās ar skeitbordingu un man tas likās ļoti forši. Pamēģināju, patika, tā viss arī sākās.

Lai sāktu, ir nepieciešams skrituļdēlis un labi draugi līdzās – tas arī viss.

Mācījos es pats: protams, sākumā bija grūti uz dēļa saglabāt līdzsvaru, atrauties no zemes, apgūt pirmos trikus. Pirmais gads bija grūts, bet ļoti jautrs. Vecāki sākumā uztraucās, jo tas tomēr ir bīstams sports, bet pēc tam sāka pieņemt manu vaļasprieku kā kaut ko dabisku.

Ziemā, kad es vēl dzīvoju laukos, centos braukt uz Rīgu vai Tukumu, kur skeiteriem ir slēgtie laukumi. Tagad Rīgā viss ir daudz vienkāršāk.

Brīvajā laikā daru to katru dienu, mācību gada sākumā nesanāk tik bieži, bet vienalga cenšos uzkāpt uz dēļa pēc iespējas biežāk. Kad laika apstākļi atļauj, laba vieta skeiteriem ir pie Nacionālās bibliotēkas un Nacionālā mākslas muzeja. Bet pēc būtības viss Rīgas centrs ir ļoti laba vieta skeiteriem.

Riska sajūta vienmēr ir jūtama. Manuprāt, es augu, bet no tā kaut kā kļūst tikai bailīgāk, jo tu vairāk sāc domāt par to, ko tu dari.

Tipiska skeiteru ballīte ir laba kompānija, skrituļdēļi, visdrīzāk viss notiek ārā un fonā ir laba mūzika. Vienkārši pamēģiniet! Ja patiks, būs lieliska pieredze un labi draugi. Bet no dzīves ir jāsaņem bauda.

Fricis

Ar skeitbordingu nodarbojos jau 10 gadus, ļoti šajā kultūrā esmu iesakņojies. Nevaru un nevēlos no tā atteikties – ļoti patīk tajā visā būt iekšā. Viss sākās ar labu laika pavadīšanu kopā ar draugiem, pie mājas. Principā, pat jau agrāk, ar manu mammu: kad man bija astoņi gadi, viņa mani pierakstīja snovbordinga skolai, ar laiku parādījās arī skrituļdēlis. Pat nemaz nevaru izvēlēties, kurš no abiem man tagad patīk vairāk.

Grūti izdomāt, kad man vispār kaut kas sāka sanākt. Droši vien viena gada laikā, tad es sapratu, ka skeitbordings ir tas, kas man ir nepieciešams. Līdz tam nebiju mēģinājis nevienu sporta veidu. 

Īstu skeiteri var noteikt pēc tā, kā viņš skatās uz dēli. Bet galvenā skeiteru garderobes detaļa ir apavi. Apaviem jābūt ar plakanu zoli un mūsu aprindās stilīgiem. Piemēram, “Vans”… Jā, es to daru tikai ar “Vans”.

Bet aukstā vai lietainā laikā man patīk palikt mājās un pagatavot kaut ko garšīgu, skatīties video par skeirbordingu un zīmēt.

Ideālā skeiteru ballīte manās acīs ir daudz skeiteru, daudz, daudz labu joku un lieliska mūzika. Galvenokārt mēs klausāmies hiphopu, fanku, roku: atkarīgs no tā, kā aizvadīta diena un kāda kompānija ir ieradusies.

Iesācējiem es gribētu pateikt: nevajag baidīties no tā, ka skeitbordings ir grūts. Ar laiku jūs sapratīsiet arī to, cik tas ir foršs un cik atvērta ir šī pasaule skeiteriem. Skeitbordings ir brīvība. Tev nav visu laiku jāatrodas vienā un tajā pašā sporta zālē, tu vari atrasties, kur vien vēlies un labi pavadīt laiku svaigā gaisā.

Mēs dzīvojam tikai vienu reizi, tāpēc turpinām ar to nodarboties! Galvenais ir nepadoties.

Artūrs Nesaule

Ar skrituļdēli braucu aptuveni 8 gadus. Mans klasesbiedrs bija Andrejs Mikrobs, Grīziņkalna parka leģenda, un vēl es spēlēju datorspēli Tony Hawk (datorspēle – skeitbordinga simulators, Riga.lv red.), tā pakāpeniski iedvesmojos arī es pats.

Tuvinieki manu nodarbošanos ar skeitbordingu atbalstīja. Tā tas strādā – ja tu ļoti, ļoti kaut ko vēlies, cilvēki būs tavā pusē. Jā, skeitbordings ir ekstrēms sporta veids, bet tava drošība ir atkarīga tikai no tā, cik nopietni tu pret to attiecies.

Es cenšos ar dēli braukt katru dienu. Skeitbordingā tu pastāvīgi trenējies, uzlabo savas prasmes un iemācies jaunus trikus – principā tu nekad nepārstāj mācīties. Pirms mana pirmā trika man nebija bail – drīzāk jutu izlēmību, stipru vēlmi to izdarīt. Un es mēģināju, līdz man izdevās.

Nav instrukcijas, kas vienmēr strādās: reizēm ir labāk nedomāt vispārīgi, bet pāris nākamos soļus apdomāt gan ir vērts. Viss ir atkarīgs no tevis, galvenais ir nenobīties un pamēģināt, nekas slikts notikt nevar. Ļoti palīdz cilvēki, kas ir blakus, mēs motivējam viens otru un iedvesmojamies, kopā apspriežam trikus un tehniku.

Mana mīļākā skeitošanas vieta noteikti ir pie Nacionālās bibliotēkas, tas ir oficiālais Baltijas “skeita spots”.

Ir svarīgi atrast sevī vēlmi to darīt – tas ir pats galvenais. Kaut gan Rīgā tagad ir ļoti mūsdienīgi skeitparki, sākt es ieteiktu tieši ar ielām, tāpat, kā sākām mēs visi. Brauciet katru dienu: tā ir gan tikšanās ar draugiem, gan nodarbošanās ar to, kas pašam patīk, kas nozīmē, ka tas vienmēr dod prieku un iespēju atpūsties no ikdienas.