Skats no malas: Marks no Izraēlas par Rīgu

26. Aprīlis, 2017

Lielākā daļa rīdzinieku ir tik ļoti pieraduši pie savas pilsētas, ka ne vienmēr pamana tās īpatnības un pārmaiņas tajā. Tieši tāpēc vienmēr ir interesanti, ko tad par Rīgu domā tie, kuri šeit ir ieradušies pirmo reizi? Portāls riga.lv parunāja ar viesi no Izraēlas un uzzināja, kāpēc Marks izvēlējās Rīgu, kāda ir Rīgas jaunatne un kas viņu vēl aizvien nespēj beigt pārsteigt.


Beidzās armijas dienests un manā priekšā bija bezgalīgi daudz iespēju – vesels iespēju okeāns. Un tā nu es sāku meklēt – ko un kā darīt tālāk? Es galu gala visu šo gadu laikā esmu pieradis pie tā, ka ar kaut ko noteikti ir jānodarbojas.

Foto: No personīgā arhīva

Bet pēc tam pie apvāršņa kaut kā parādījās Rīga. Sāku skatīties bildes, lasīt par pilsētu un sapratu – kaut kas tā īsti nav skaidrs. Tiesa, pēc bildēm tā uzreiz nevar saprast, kāda ir pilsēta: tāda kā pēcpadomju, bet jau eiropeiska.

Izvēle bija par labu Rīgai vairāku iemeslu dēļ. Galvenokārt tāpēc, ka es meklēju pēc iespējas lētākas mācības ar labu līmeni, kas atbilst Eiropas standartiem, lai iestātos medicīnas fakultātē. Un vēl es šajā pilsētā saskatīju tādu kā rozīnīti. Apskatīju fotogrāfijas, pilsētu, cilvēkus, un sapratu – te notiek kaut kas tāds, kas ne vienmēr ir pamanāms no pirmā acu uzmetiena.

Pašlaik es mācos Rīgas Stradiņa universitātē otrajā kursā. Pilsēta man tagad ir daudz saprotamāka – un tas gan piesaista, gan atgrūž. Galu galā, jo vairāk mīli, jo spēcīgākas emocijas, bet, gan pozitīvas, gan negatīvas.

Foto: No personīgā arhīva

Es redzu, ka šeit ir ļoti daudz “sava”, īpašā, vietējā – un tieši tādā ziņā, ka ir daudz vietu, uz kurām dodas tikai “savējie”, kur ir vietējā ballīte. Redzams, ka jaunā paaudze, kas ir 20-30 gadus veci, iedegas par savu pilsētu, ieliek tajā savu dvēseli un saprot – viss, ko viņi ieguldīs tagad, paliks nākamajām paaudzēm.

Rozīnīte šeit ir visā – tajā, kā izpaužas jaunas kafejnīcas, tajā, kā par savu vārdu, vietu un nosaukumu cīnās mūzika, tajā, kādi mazi un lieli pasākumi šeit notiek.

No negatīvajām lietām – tā ir pelēcība. Uz ielas ir auksti, arī cilvēki paši ir samērā auksti – iespējams tieši mūžīgi slikto laika apstākļu dēļ rīdzinieki nav paši atvērtākie cilvēki. Šeit cilvēkiem nepietiek saules, un diez vai vitamīni var aizpildīt šo trūkumu. Kā mediķis es varu pastāstīt ļoti daudz par saules ietekmi uz cilvēkiem, bet viss ir ļoti vienkārši: ja tu izej no mājas un tev acīs spīd saule, tu pasmaidi. Bet, kad saules nav – gadās, ka jābēg no sniega un vēja, jāsaģērbjas siltāk, acis ir vērstas pret zemi, cenšoties pēc iespējas saglabāt enerģiju. Tiesa, Rīgā ir tie, kuriem pietiek iekšējā siltuma. Šādi cilvēki pamostas un zina; šodien man jādodas un jānes sava gaisma.

Foto: No personīgā arhīva

Šeit nedaudz vairāk nākas sēdēt mājās, nekā pavadīt laiku ārā, bet agrāk manā dzīvē viss bija tieši otrādi. Bet pie tā pierodi, tāpat kā pie daudzām apģērba kārtām, pieņem to kā standartu. Tam, ka tu pavadi ļoti daudz laika savās mājās, arī ir savi plusi – dzīvojot Rīgā gadu, esmu ļoti izmainījies, esmu sācis pavadīt daudz vairāk laika ar sevi. Un tas dod iespēju pārskatīt savus ideālus, pašam sevi.

Foto: No personīgā arhīva

Bet jaunatne šeit ir ļoti spilgta, krāsaina un dažāda.

Foto: No personīgā arhīva

Tas, kas mani pārsteidz, ir tas, ka rīdzinieki ir pieraduši svētkos pamest pilsētu, tā vietā, lai dotu tai spēku! Jūs taču dzīvojat pilsētā, esat izvēlējušies sev šādu dzīvesveidu, strādājat šeit. Tad kāpēc tikko, kā ir brīvdienas, pilsēta uzreiz ir tukša? Ko darīt tūristiem, kas atbrauc uz šejieni?

Piemēram, tikko bija Lieldienas – aizej uz parku, Vecpilsētu, bet apkārt tukšums – neviena nav! Tie kas zina, saprot, ka visi ir aizbraukuši uz savām vasarnīcām un laukiem, bet pilsētas viesi ir neizpratnē.

Foto: No personīgā arhīva

Bet pozitīvi mani pārsteidz tas, kā savu pilsētu mēģina izmainīt ieintereширеsētie rīdzinieki. Piemēram, tā kā viss ir jauns, interešu grupas tikai veidojas, bet tās neiznīkst ļoti ātri. Lielās pilsētās savācas grupa, cilvēki atrod savu vietu, un viss, viņi vairs neko nedara. Bet šeit visi ir daudz vienotāki. Tieši Rīgā es sāku nodarboties ar savu hobiju – staigāšanu pa virvi. Reiz es vienkārši pamanīju, ka parkā kāds trenējas. Es pajautāju, vai varu pievienoties, un mani ar prieku pieņēma. Paskaidroja, ļāva man izmēģināt, un es jau vairāk kā gadu staigāju pa virvi.

Foto: No personīgā arhīva

Šeit ļoti daudzi strādā ar bērniem – tādējādi tiek veidots jaunās paaudzes karkass. Ļoti daudz spēka šeit tiek ieguldīts mācību iestādēs – pat tad, ja tā ir visparastākā skola, tās ir daudzpusīgas un to ir daudz.

Un mācības šeit, pēc manām sajūtām un pēc tā, ko es dzirdu par priekšmetiem un skolēniem sniegtajām iespējām, ir daudzpusīgākas un interesantākas. Turklāt ir ļoti daudz kursu un pulciņu bērniem vecumā no 5 līdz 15 gadiem. Kopumā šajā pilsētā ir labi būt jaunajai paaudzei.

Paziņojums par mājaslapas www.riga.lv sīkdatnēm ar norādēm uz mājaslapas sadaļu par sīkdatnēm, to pielietojumu un piekrišanas / piekrišanas atsaukšanas norādēm