Skaņu un tumsas pasaulē: neredzīga rīdzinieka stāsts

14. Oktobris, 2016

Braila ielā, Juglā, iestājies zelta rudens. Kļavas dāsni apbērušas celiņus ar daudzkrāsainām lapām, zem kājām kraukšķ zīles un kastaņi. 30 gadus vecais Edijs zina vārdus „zelta”, „dzeltens” un „brūns”, taču neviens no šiem vārdiem viņam nespēj sniegt to, ko mēs redzam rudenī. Viņš ir neredzīgs no dzimšanas un nekad nav redzējis neko citu, kā vien tumsu. Portāla riga.lv žurnālisti ar Ediju Fuksi tikās pirms Baltā spieķa dienas, - bez spieķa no mājas viņš neiziet.


„Sveiki, es esmu Edijs,” – smaida jaunais pusisi, cenšoties „pavērst skatienu” pret riga.lv žurnālisti. Pēc draudzīga rokasspiediena, viņš mūs pārliecinoši ved sev līdzi, pieklājīgi pieturot durvis.  Pa neredzīgo kopmītnēm viņš soļo pārliecināti, spieķis šeit nav nepieciešams – Edijs zina, pēc cik soļiem no durvīm jāpagriežas uz garu koridoru, un pēc cik – jāapstājas, lai atvērtu savas istabiņas durvis. Viņš dzīvo nelielā, saulainā istabā, virtuve un vannas istaba ir atsevišķi – kā parastā sociālajā mājoklī. Šeit viss rūpīgi atrodas savās vietās, grīda tīrībā spīd un laistās. „Tēju, kafiju? Šokolādi?” – draudzīgi piedāvā Edijs, un, dzirdot atbildi „kafiju”, ar tējkannu iziet gaitenī – pēc ūdens. Pēc dažām minūtēm aromātiskais dzēriens ir gatavs un mēs sākam runāt.

Foto: Nora Krevņeva

Šoks vecākiem

 „Es piedzimu priekšlaicīgi, un, kad vecākiem pateica, ka es nekad neredzēšu, viņiem bija spēcīgs šoks. Runājot par sevi, es vienmēr esmu bijis ziņkārīgs, visur centos ielīst, lai izpētītu. Es gāju parastā bērnudārzā, bet skolā - specializētajā. Pārvietoties telpā es iemācījos patstāvīgi. Saprotiet, man nav ar ko salīdzināt – cilvēks, kas kādreiz ir redzējis, var  iedomāties, kā tas ir – dzīvot pastāvīgā tumsā. Bet kā dzīvot gaismā – es nevaru iedomāties. Kāds es piedzimu, tāds es dzīvoju,”  - stāsta Edijs. Runā,  ka, ja cilvēks zaudē kādu funkciju, pārējās saasinās. „Es visu laiku dzirdu – tā ir vieglāk orientēties. Cilvēks, kurš redz, nepievērš tik daudz uzmanības skaņām. Braucošu mašīnu redz, bet es – dzirdu. Domāju, ka arī redzīgie varētu vairāk pievērst uzmanību skaņām.” – stāsta Edijs. Skaņas spēlē lielu lomu viņa dzīvē. ”Mūzika, dziedāšana ir mana sirds lieta. Darbojos jauniešu radošajā apvienībā "Trepes’’ kā brīvprātīgais solists. Uzstājos dažādos labdarības publiskos projektos. 2011. gadā mācījos vokālās prasmes Ventspilī Skaņskatu mākslas studijā pie vokālā pedagoga, mūziķa Jāņa Snipka. Regulāri piedalos dažādos ar mūziku saistītos konkursos un festivālos,” stāstā Edijs.

Foto: Nora Krevņeva

 „Gadžeti” – logs uz pasauli

Dators un internets paver veselu pasauli. Ziņas, rakstus, noderīgu informāciju un komandas, ko var uzdot datoram, viņam priekšā nolasa īpaša programma, bet klaviatūras izvietojumu viņš atceras bez problēmām. „Vienīgi ir problēmas ar internetbankām – pielāgot tās šādai programmai nepavisam nav grūti, vienkārši bankām nav vēlēšanās to darīt, tāpēc mēs, neredzīgie, šo pakalpojumu neizmantojam.” – pastāsta Edijs. Pateicoties internetam Edijam ir iespēja sarakstīties ar cilvēkiem no visas pasaules. Viņam ir mašīna, kas drukā Braila rakstu, taču tehnoloģijas ir aizsteigušās tālāk.

Foto: Nora Krevņeva

 „Ir programma, kas uzrakstīto parastā formātā nosūta uz printeri, un tiek izdrukāts teksts, kas iespiests Braila rakstā. Bet tam vajadzīgs īpašs printeris un biezāks papīrs, tāpēc, ka mēs lasām ar pirkstu galiem un parastais papīrs nedod vajadzīgo reljefu,” – stāsta Edijs.

Sapnis mērķa līmenī

Edijs cer izveidot radiostaciju neredzīgajiem. „Informācija par pasākumiem, pakalpojumiem, sociālo palīdzību ir pieejama, bet tā ir izmētāta, bet radiostacija varētu apvienot visu, iespējams, Baltijas valstu līmenī, ne tikai Latvijas. Paši neredzīgie varetu veidot saturu, iespējams, šīs darba vietas varētu subsidēt valsts,” – ar saviem plāniem dalās Edijs. „Tas drīzāk ir mērķis, nevis sapnis. Sapnis man ir cits – vadīt mašīnu, bet tas nav reālistiski. Protams, varētu pamēģināt veikt operāciju, lai atjaunotu nervu, bet pastāv risks – atgūt redzi, bet zaudēt kaut ko citu, piemēram, spēju saprātīgi domāt un spriest. Nepievilcīga perspektīva, vai ne?”- smejas Edijs.

Atliek vien uzticēties cilvēkiem

Pa pilsētu Edijs pārvietojas patstāvīgi, no centra izvairās – pārāk daudz cilvēku, mašīnu, sabiedriskā transporta. „Es vienmēr jautāju, kāds ir autobusa numurs, ir gadījies, ka pasaka nepareizi. Domāju, ka tas nav aiz ļauna, vienkārši cilvēki nesaprot šī lūguma nopietnību,” – stāsta Edijs.

Kas attiecas uz infrastruktūru, tā katru gadu uzlabojas – līnijas uz jaunajām ielām palīdz orientēties. „Vislielākā nelaime ir bedres uz ceļiem, taču to jums teiks jebkurš kājāmgājējs vai autobraucējs,” – smejas Edijs. Runājot par veikaliem, patstāvīgi viņš var iepirkties mazajos veikaliņos, kuros nav pašapkalpošanās tur pārdevējas visu nepieciešamo saliek maisiņā.

Foto: Nora Krevņeva

„Lielveikalos ir grūti – tur patstāvīgi nevar saprast, kas kur stāv, bet pajautāt kādam pircējam ir problemātiski – stāvi un gaidi, kamēr kāds atbildēs. Tāpēc uz lieliem veikaliem es gribu doties ar kādu, ko es pazīstu,” – stāsta Edijs. Vispār, ilgi meklēt nenākas – Edijs dzīvo ar draudzeni, kas arī redzes invalīte. „Viņa ir vājredzīga – redze saglabājusies tikai vienai acij. Kopā mēs tiekam galā. Pašlaik viņa ir darbā. Es agrāk arī strādāju – par tekstu redaktoru neredzīgo bibliotēkā, tipogrāfijā, pie projektiem. Pašlaik nekā nav. Taču tā nebūs vienmēr,” – stāsta Edijs. Kā izskatās viņa draudzene – Edijs jūt. „Neredzīgie ir tie, kas nespriež pēc apģērba. Mēs jūtam cilvēkus ar sirdi,” – viņš saka.


Starptautiskā baltā spieķa diena tiek atzīmēta ar mērķi pievērst uzmanību problēmām, ar kurām saskaras cilvēki ar redzes invaliditāti. Baltā spieķa kā akluma simbola vēsture aizsākusies 1921. gadā. Lielbritānijas pilsētā Bristolē dzīvojis jauns profesionāls fotogrāfs Džeimss Bigss, kurš pēc nelaimes gadījuma zaudējis redzi. Nācies sākt jaunu dzīvi, un viņš sācis patstāvīgi mācīties pārvietoties pa pilsētu, izmantojot spieķi. Taču drīz vien viņš saprata, ka uz viņa melno spieķi nereaģē ne garāmgājēji, ne autovadītāji. Tad viņš nokrāsojis savu spieķi baltā krāsā. Un tas kļuvis slavens. Šo jaunievedumu pārņēmuši visi neredzīgie ne tikai Anglijā, bet arī visā Eiropā, Amerikā un Krievijā.