Sarkandaugava – cukurfabrikas, psihiatriskā klīnika un raganas

25. Marts, 2015

Vai zināt, cik 19. gadsimtā Rīgā bija cukurfabriku? Pareizā atbilde ir deviņas! Vissenākā no Rīgas cukurfabrikām vārtus vēra 1784. gadā Sarkandaugavā. 


Autors: Iļja Dimenšteins
 
Vai zināt, cik 19. gadsimtā Rīgā bija cukurfabriku? Pareizā atbilde ir deviņas! Līdz mūsdienām ir saglabājušies slavenā novadpētnieka Johana Kristofa Broces zīmējumi, kuros attēlotas 1784. un 1786. gadā celtās fabrikas. Vissenākā no Rīgas cukurfabrikām vārtus vēra 1784. gadā Sarkandaugavā – vietā, kur patlaban atrodas psihoneiroloģiskā slimnīca. To dibināja Lielās ģildes vecākais Kristiāns Rāve. Doma izveidot cukurfabriku viņam radās nejauši, kad no Stokholmas uz Rīgu pārdošanai tika atvesta iekārta jēlcukura ražošanai.

„Ja reiz nauda pati krīt rokās, kamdēļ laist garām šādu izdevību?” viņš nodomājis. K. Rāve nopircis šo iekārtu, bet vēlāk arī zemesgabalu Duntes muižā – burvīgā vietā, gar kuru tek Sarkandaugavas upe. Viņš sprieda, ka, fabrikai uzņemot apgriezienus, cukuru varēs pārvadāt ar kuģiem.

Fabrika, celta no akmens un piecus stāvus augsta, izcēlās starp apkaimes koka ēkām. K. Rāves dēls Johans turpināja tēva biznesu. Jāatzīst gan, ka arī konkurenti nesnauda un viena pēc otras Rīgā sāka slieties jaunas cukurfabrikas. 1826. gadā to skaits sasniedza jau pieminētās deviņas. Divas no tām atradās Sarkandaugavā, un par godu Pētera I līdzgaitniekam Aleksandram Meņšikovam tās nodēvēja par Aleksandra virsotnēm. Ziemeļu kara laikā viņš pavēlēja Sarkandaugavā uzcelt pakalnu. Uz tā izveidoja bastionus un izvietoja lielgabalus. Zviedru flotei nebija pa spēkam ieņemt Rīgu.



„Neraugoties uz to, ka rajons tika uzskatīts par nomali, tas atšķīrās no visām citām priekšpilsētām,” lasāms grāmatā Sarkankalna slimnīcas vēsture, kuru 1938. gadā izdevusi Rīgas pilsētas vadība. „Te cēla fabrikas, ēkas no ķieģeļiem.” Tās piederēja dažādu tautību kungiem: holandietim Jākobam de Brūinam, anglim Džonam Mitčelam, krieviem – Ivanam Hļebņikovam un Sergejam Šutovam. 19. gadsimta vidū Krievijā dzima modernākas fabrikas, kurās cukuru ražoja no cukurbietēm. Bet Rīgas fabrikas savus vārtus slēdza, jo nespēja noturēt konkurenci. Pēdējā no minētajām fabrikām tika aizslēgta 1854. gadā. Tā kā fabrikas īpašumiem bija laba cena, tos iegādājās pilsēta.

Taču Sarkandaugavas apkaime bija ievērojama ne tikai savu cukurfabriku dēļ. 1832. gadā populārā Vērmanes dārza dibinātājas Annas Vērmanes laulātais draugs šeit atvēra kokapstrādes manufaktūru. Vieta bija izcili piemērota manufaktūras vajadzībām – Sarkandaugavas krastā auga priedes, no kurām cirta kuģu mastus, turklāt Daugavas atteka bija dziļa un droši kuģojama. Tā vijās līdz pat tagadējām dzelzceļa sliedēm aiz Traumatoloģijas slimnīcas.



19. gadsimta vidū rīdzinieki bija iecienījuši smalkus cigārus un tabaku, ko ražoja Rūtenberga tabakas fabrika. 1865. gadā Sarkandaugavā tika atvērta alus darītava. Tās dibinātājs bavārietis Johans Dauders alus brūvētavu nodēvēja par Meža piliWaldshloshen. Rūpnīcā darīja piecas alus šķirnes un brūvējumu pildīja stikla vai porcelāna tarā. Porcelānu alus darītavai piegādāja kaimiņu Mīlgrāvī esošā Essena porcelāna rūpnīca.

Līdz mūsdienām ir saglabājusies no akmens celtā alus darītavas ēka, kurā pašlaik saimnieko Aldaris. Tajā iecerēts izveidot uzņēmuma vēstures muzeju. Tolaik alu veda zirgu pajūgos, tādēļ fabrikai bija savs zirgu stallis. Viena no ekspozīcijām vēstīs par kādu zirgu, kam ļoti garšoja alus. Iekams viņam neielēja spainīti svaiga alus, bērītis nekustējās no vietas.




Bet 1861. gadā bijušās Rāves cukurfabrikas vietā tika atvērta psihiatriskā klīnika. Kādreizējās fabrikas ēkas pielāgoja klīnikas vajadzībām – tās pārbūvēja, samazinot arī stāvu skaitu.

Pirmos garīgi sasirgušos Aleksandra virsotnēs ievietoja Aleksandra I laikā. 1819. gadā, paviesojies Rīgas cietoksnī, cars jutās nepatīkami pārsteigts, ka cietokšņa kamerās kopā ar noziedzniekiem uzturas arī ļaudis ar garīgām kaitēm. Viņš pavēlēja gubernatoram marķīzam Paulučī uzlabot slimnieku apstākļus.

Gadu pēc cara vizītes Aleksandra virsotnēs sāka būvēt slimnīcu ļaudīm ar garīgām slimībām, un 1824. gadā tā sāka uzņemt savus pirmos pacientus. Pilsēta šim mērķim piešķīra 315 tūkstošus rubļu, un papildu 75 tūkstošus rubļu izsniedza aizbildņu biedrība. Jaunās klīnikas pacientus baroja reizi dienā. Viņu maltīti veidoja divas maizes rikas un karstais ēdiens – zirņi ar biezpienu, biezpiens ar taukiem vai kāposti ar gaļu. Runājot par ārstēšanu, klīnikai nebija pat sava pastāvīgā ārsta. 1860. gadā durvis vaļā vēra dziednīca, un varētu šķist, ka slimnieku stāvoklim vajadzēja uzlaboties.



Tomēr dakteri Šulcu, kurš tur viesojās 1863. gadā, pārņēma šausmas: „Eiropā ir 43 šāda veida iestāžu, bet šī ir viena no sliktākajām,” viņš rakstīja. Nikolaja Gogoļa frāzi no Revidenta par to, ka Zemnīcas garīgi slimo dziednīcās pacienti mirst kā mušas, droši varēja attiecināt arī uz Rīgas psihiatrisko slimnīcu...

Nokļūt Rīgas nomalē tolaik nebija vienkārši. Kāds laikabiedrs rakstīja, ka ceļš, tagadējā Duntes iela, bija šaurs un smilšains. Vējš dzenāja smilšu mākoņus un veidoja ceļojošās kāpas.

Trīsdesmitajos gados latvieši šo apkaimi dēvēja par Sarkano kalniņu, bet krievi – par Sarkano Daugavu (Красная Двина). Taču upei tolaik bija slikta slava. Tautā to sauca par soda grāvi. Leģendas vēsta, ka viduslaikos upē slīcināja raganas. Ja kāda no tām uzpeldēja virspusē, viņu sadedzināja uz sārta. Viena no versijām par upes nosaukuma izcelsmi ir saistīta ar nāves sodiem: Sarkandaugavas nosaukums nāk no sārtajām raganu asinīm. 


25.04.2015.