Rīgas vēsture: kuģu vraki pie krastmalas Vecāķos

27. Aprīlis

Siltās pavasara dienās Vecāķos ir daudz atpūtnieku, kas dodas pastaigā gar jūras krastu. Nonākot netālu no Mangaļu pussalas, vairums no tiem apstājas iepretim pusnogrimuša kuģa vrakam, lai to nofotografētu. Taču tikai retais zina, ka tas ir zviedru kuģis „Lady Cotlin”, kurš 1951. gadā bija devies uz Rīgu ar sāls kravu. Šī ir tikai viena no liecībām par katastrofām, kas kādreiz piemeklējušas Vecāķu piekrasti. Aplūkosim tās visas pēc kārtas.


„Neibādes” nogrimšana

1926. gada 9. septembrī, iepretim tagadējai glābšanas stacijai, trīs kilometru attālumā no krasta nogrima pasažieru kuģis „Neibāde”, kas bija ceļā no Rīgas uz Ainažiem. Bojā gāja aptuveni 40 cilvēku.

„Neibāde” no Rīgas izbrauca pulksten septiņos rītā. Tobrīd nekas neliecināja par gaidāmo traģēdiju. 1908. gadā būvētais tvaikonis pavasarī bija izturējis izmēģināšanu. No rīta debesīs nebija neviena mākonīša. Rīgā „Neibāde” uzņēma 30 pasažierus un 45 tonnas graudu kravas. Pa ceļam tas piestāja Vecmīlgrāvī un uzņēma vēl 8 pasažierus. Kad kuģis bija izbraucis jūras līcī un sasniedzis tagadējo Vecāķu piekrasti, negaidīti sākās vētra. Drīz vien kuģī sāka smelties ūdens. Kapteinis nolēma nedoties tālāk krasta virzienā, līdz kuram bija atlikuši apmēram trīs kilometri, bet deva pavēli kuģi griezt atpakaļ. Kad kļuva skaidrs, ka tvaikonis grimst, pasažieriem tika izsniegtas glābšanas vestes. Nolaist ūdenī vienīgo glābšanas laivu tā arī neizdevās, un cilvēki sāka lēkt jūrā.

„Neibādes” komanda
Foto: no autora kolekcijas

Kādēļ neieradās palīdzība?

Tolaik Vecāķos glābšanas staciju vēl nebija, taču notiekošo no krasta pamanīja zvejnieki. Pa tālruni tika paziņots Jūrniecības departamentam Rīgā. No turienes palīgā tika nosūtīti divi velkoņi. Kad pirmais no tiem tuvojās traģēdijas vietai, velkoņa kapteinis nobijās no iespējas uzskriet uz sēkļa, tādēļ grieza kuģi atpakaļ. Atceļā sastaptā otra velkoņa kapteinim viņš paziņoja, ka notikuma vietā vairs neviena glābjamā neesot, tādēļ arī otrs velkonis devās atpakaļ uz Rīgu. Tikmēr cilvēki joprojām centās turēties virs ūdens, taču spēka aizpeldēt līdz krastam vairs nebija. Diemžēl palīdzība tā arī neieradās. Pašu spēkiem izglābties izdevās tikai astoņiem pasažieriem.

Kuģis „Neibāde”
Foto: no autora kolekcijas

Komisijas, komisijas…

Lai noskaidrotu vainīgos, Saeima izveidoja vairākas komisijas. Liecinieki vainu uzvēla kapteinim Gustavam Lielkalnam, jo kuģī bijusi nepareizi izvietota krava. Turklāt viņš rīkojies kā gļēvulis un bijis viens no pirmajiem, kas atstāja kuģi. Šo viedokli stiprināja vēl tas, ka starp izdzīvotājiem bija arī viņa brālēns, kurš atradās uz kuģa kā pasažieris. Kapteinim piesprieda izmaksāt cietušo ģimenēm kompensācijas, taču nebrīvē viņu nepaturēja. Katastrofas iemesli joprojām nav noskaidroti, taču saskaņā ar sākotnējo versiju pie vainas esot bijuši divi vaļā atstāti iluminatori. Tomēr 1938. gadā, kad ūdenslīdēji izcēla tvaikoņa vraku, izrādījās, ka iluminatori tomēr ir aizvērti. Tika secināts, ka sūce izveidojusies vienā no tilpnēm. Galu galā atbildība tika novelta uz tiem, kuri pavasarī bija veikuši tvaikoņa inspicēšanu. Ar ko tas beidzās? Kapteinim atkal ļāva kāpt uz komandtiltiņa un 1928. gadā viņš devās reisā ar jauno kuģi "Laima", kas pazuda bez vēsts kopā ar visiem pasažieriem un komandu...

„Vecā zviedra” noslēpums

Stāsts par „Lady Cotlin” ir visai traģikomisks: tā apkalpes locekļi bija tā piedzērušies, ka novembra naktī nespēja peldlīdzekli ietrāpīt „Daugavas vārtos”. Kļūdījušies par vairākiem simtiem metru, viņi uzsēdināja kuģi uz sēkļa. Trieciena rezultātā kuģa korpuss sašķēlās, liekot tā priekšgalam ar visu kajīti atdalīties no tilpnes daļas.

No Rīgas uz notikuma vietu steigšus devās ceļā glābēji, un jūrnieki tika izglābti. „Vecā zviedra” kapteinis uzvedās citādi nekā viņa amata brālis „Neibādes” gadījumā – viņš atteicās pamest kuģi. Viktors Žeļeznovs, kas bija viens no padomju matrožiem, starmešu nodaļas komandieris, tolaik dienēja Baltijas flotē un piedalījās glābšanas operācijā. Viņš stāstīja, ka tonakt plosījusies spēcīga vētra un vējš bijis tik stiprs, ka rāvis vaļā slēģus. Viņš izsaukts uz garnizonu trauksmes dēļ. „Vecais zviedrs” bijis izgaismots un to ielencis vesels zaldātu vads.

Nogrimušais zviedru kuģis „Lady Cotlin”
Foto: no autora kolekcijas

Starp citu, tajā pašā karaspēka daļā, kuras jūrnieki glāba uz sēkļa uzskrējušo zviedru kuģi, pagājušā gadsimta 70. gados dienēja dziedātājs Oļegs Gazmanovs. Tīrās sagadīšanās pēc viņš ir dzimis tieši „Vecā zviedra” avārijas gadā – 1951.

Savukārt kuģis „Lady Cotlin” kopš tā laika ir kļuvis par ievērojamu Vecāķu pludmales apskates objektu. Tā tuvumā bieži redzami cilvēki ar fotoaparātiem rokās. Starp citu, kuģa korpuss bija izgatavots no dzelzsbetona. Šis materiāls kuģbūvē tika izmantos pēckara gados, kad rūpniecībā valdīja metāla deficīts.

Drāma regates laikā

Nesenākā traģēdija Vecāķos notika „perestroikas” izskaņā – 1988. gada 28. jūlijā. Šajā dienā līcī iepretim Vecāķu pludmalei gāja bojā četri burātāji. Traģēdija norisinājās laikā, kad Latvijā notika PSR čempionāts burāšanā.

Pulksten 10 no rīta regatei tika dots starts Pērnavā. Finišs bija paredzēts Daugavas grīvā, Mangaļsalas jahtklubā. No Igaunijas ceļā devās 27 ekipāžas, daudzas no kurām bija ieguvušas dažādus apbalvojumus. Tāda bija, piemēram, Igora Vasiļčenko vadītā burātāju komanda. Taču kad regate sāka tuvoties Rīgai, jūrā izcēlās vētra.

Kādas citas jahtas kapteinis Anatolijs Kuzņecovs atminas: „Mūsu jahta vairākas reizes apgāzās, bet pēc tam tika izsviesta krastā. Līdzīgs liktenis piemeklēja vēl septiņus peldlīdzekļus. Divas jahtas nogrima, četri puiši aizgāja bojā.”

„Mēs finišējām ap pulksten 23.30 centrālajā jahtklubā Mangaļsalā,” ainu papildina sacensību dalībnieks, kurš toreiz atradies uz poļu jahtas „Conrad 25 TR” komandtiltiņa. „Tikko nolaidām grotburu, no līča puses mūs pārsteidza spēcīga brāzma. Vētra uznāca pavisam negaidīti – nebija arī neviena brīdinājuma. Mūsu biedrus, kas vēl tikai tuvojās grīvai, dažās minūtēs izmeta krastā ar visām jahtām. Tā, jahta, kurā gāja bojā cilvēki, nogrima pie paša krasta…”

Piemineklis kāpās

Bojāgājušajiem burātājiem veltītais piemineklis Vecāķu kāpās
Foto: no autora kolekcijas

Vecāķu kāpās ir uzstādīts piemiņas akmens no granīta, kurā iemūžināti bojāgājušo burātāju vārdi: Aleksandrs Semjonovs, Igors Vasiļčenko, Pēteris Ledaunieks un Jurijs Kuļešovs. Avarējušās jahtas komanda nelaimes brīdī atradās līdera pozīcijās, un pēc nāves tai tika piešķirtas zelta medaļas. Anatolijs Kuzņecovs ar savu komandu ieguva sudrabu. Godalga viņa mājās izstādīta goda vietā un kopš tā laika kalpo kā pastāvīgs atgādinājums par izglābto dzīvību...

Iļja Dimenšteins

Lasiet arī:

Kur un kā Viduslaiku Rīgā tika izpildīti nāvessodi?

Rīgas noslēpumi: Mangaļsalas slepenās katakombas

Kā mēra epidēmija iznīcināja viduslaiku Rīgu