Rīgas ūdensapgādes muzejs: koka caurules, vairākas tonnas smagi cara laika spararati un eksotiskas palmas

12. Marts

Tas ir viens no prestižākajiem šāda veida specializētajiem muzejiem Eiropā. Tas atrodas 115 gadus vecas Baltezera sūkņu stacijas telpās un tā eksponāti ļauj izsekot ūdens apsaimniekošanas attīstībai četru gadsimtu garumā - no agrīnajiem jaunajiem laikiem līdz pat mūsdienām. Un tas viss – pieredzējuša gida pavadībā. Turklāt bez maksas.


Rīgas ūdensapgādes zona sāka strādāt XX gadsimta sākumā, 1904. gadā, kad uzbūvēta Baltezera sūkņu stacija. Tā savā sākotnējā veidolā savas funkcijas pildījusi gandrīz pusgadsimtu. 1988. gada aprīlī sūkņu stacijā izveidots Rīgas ūdensapgādes muzejs. Muzejs iepazīstina ne tikai ar četrus gadsimtus senu Rīgas ūdensapgādes sistēmas vēsturi, bet arī ar tehniskajiem mehānismiem, seniem koka cauruļvadiem un citiem eksponātiem.

Foto: Riga.lv

Neparastais muzejs atrodas Ādažu novadā, šosejas Rīga – Tallina 3. kilometrā. Lai pa ceļam neapmaldītos, iesakām izmantot navigatoru, kas kā galapunktu norāda punktu “Sūkņu stacija Baltezers”. Tur jūs sagaidīs apsargs (mašīnu nāksies atstāt aiz galvenajiem vārtiem un nedaudz paiet kājām), pēc tam nodos gida Pauļa Timrota rokās.

Foto: Riga.lv

Pretī ieejai zālienā jūs pamanīsiet neparastas metāla caurules ar ventiļiem, kas it kā aug no zemes. Tā ir sava veida instalācija, kurā stilizēti stacijas jubilejas skaitļi pirms 5 gadiem. Šogad stacijai aprit 115 gadi.

Foto: Riga.lv

Nedaudz agrīnas vēstures

Timrota kungs (aukstās metālapstrādes speciālists pēc pamata profesijas, atdevis sūkņu stacijai 42 savas dzīves gadus; pašlaik viņam ir 78 gadi), bruņojies ar rādāmkoku, sāk savu stāstījumu ar Rīgas pirmā koka cauruļvada demonstrāciju (agrāk ūdens pumpēts ar sūkņu palīdzību tieši no pilsētas kanāla). Pēc viņa stāstītā, Vecrīga, kurā galvenokārt atradušās bagāto pilsētnieku mājas, ūdeni ņēmusi no Daugavas divus gadsimtus – no 1663. gada līdz 1863. gadam. Sūkņi darbināti ar zirgu palīdzību. Caurules izgatavotas no priežu baļķiem, to diametrs – tikai 7,5-10 cm, garums – līdz 11 metriem.

Foto: Riga.lv

Visas caurules savā starpā savienotas ar svina detaļām, kuras pie caurulēm bija piestiprinātas ar kaltām naglām.

Foto: Riga.lv

Par tā laika ūdens kvalitāti varam pat nerunāt – tā bija ļoti slikta, jo toreiz nebija filtru un maz bija zināms par baktērijām un vīrusiem, turklāt visi notekūdeņi un netīrais ūdens tika izliets pagalmā, no kurienes tas atkal nokļuva pilsētas kanālā un upē. Apburtais loks.

No XIX gadsimta vidus Rīga sāka aktīvi attīstīties: 1863. gadā Maskavas ielā tika izveidota jauna sūkņu stacija. Šoreiz sūkņus darbināja tvaika dzinēji un stacija piegādāja vairāk ūdens, kā iepriekš, un arī caurules bija čuguna. Taču stacija turpināja ņemt ūdeni no Daugavas, tāpēc dzeramā ūdens kvalitāte joprojām bija ļoti apšaubāma.

1867. gadā Rīgā tika uzcelts pirmais divstāvu ūdenstornis. Tas atradās uz paugura Matīsa ielas galā (un atrodas tur vēl aizvien!). Kopumā šajos gadus uzbūvēti četri šādi ūdenstorņi. Zemāk redzamajā shēmā – Čiekurkalna ūdenstornis. Ūdenstorņi tika piepildīti ar vakuuma sūkņu palīdzību.

Foto: Riga.lv

Kā rīdzinieki sāka dzert tīru ūdeni?

Pilsētas attīstība noritēja straujiem soļiem, taču ūdens kvalitāte vēl joprojām bija apšaubāma – pilsētnieki slimoja. XIX gadsimta beigās (atceramies, ka tie bija Krievijas impērijas “cara” laiki – impērijas sastāvā bija arī mūsdienu Baltijas valstis) sāka izstrādāt mūsdienīgas un kvalitatīvas ūdensapgādes plānu visai pilsētai. No Vācijas tika pieaicināts hidrologs, kurš veica aku urbšanas darbus un izvēlējās divas vietas (Zaķumuižu un Baltezeru), kur uzietas vislielākās saldūdens rezerves. Tā rezultātā tika nolemts ūdeni iegūt no Baltezera. Jaunās sūkņu stacijas projekts saskaņots Sanktpēterburgā un īstenots Rīgā tikai divu gadu laikā. Beigu beigās 1904. gadā pilsētai tika piegādāts patiešām tīrs ūdens.

Viens no projekta rasējumiem.

Foto: Riga.lv

Pati sūkņu stacija sastāvēja no katlu telpas un mašīntelpas. Akmeņogles katlu mājā tika nogādātas ar ratiem un pēc tam sadedzinātas lielā tvaika katlā (līdz 15 tonnām dienā). Katls bija izveidots, izmantojot spēcīgas kniedes, metināšanas tajā laikā vēl nebija. Tas ūdeni pārvērta tvaikā, šeit redzams, ka tas kopš tā laika ir lieliski saglabājies, neskatoties uz 50 gadu nepārtrauktu darbu.

Foto: Riga.lv

Tajā pašā telpā – dažāda veida tā laika aprīkojums – ūdens skaitītāji, sūkņi, filtri, un tamlīdzīgi.

Foto: Riga.lv

Foto: Riga.lv

Foto: Riga.lv

Pievērsiet uzmanību lielam koka skapim iepriekšējās fotogrāfijas kreisajā stūrī. Tas ir savdabīgs tā laika “cietais disks”. Šeit atvilktnēs glabātas kartiņas ar Rīgas ielu adresēm.

Foto: Riga.lv

Milzīgi spararati un pilnīga simetrija

Kolorītākā vieta muzejā (tostarp arī fotogrāfijām) ir mašīntelpa! Šeit atrodas trīs pilnīgi vienādas tvaika mašīnas. Katrs no šiem agregātiem sastāv no tvaika sūkņa un milzīgiem spararatiem. Tā, kā tie iemontēti zemē 1904. gadā, tā tie tur stāv vēl aizvien. Tie BEZ PĀRTRAUKUMA strādājuši gandrīz 50 gadus. Mašīntelpā vienlaicīgi strādājuši tikai divi cilvēki – mašīnists un eļļotājs, vairāk cilvēki arī nebija nepieciešami, sistēma tika izveidota ideāli. Atlikušajā stacijā bija nodarbināti vairāki atslēdznieki, elektriķi un desmitiem dažādu profilu darbinieki, kopumā – aptuveni 50 cilvēki.

Foto: Riga.lv

Foto: Riga.lv

Foto: Riga.lv

Tvaika mašīnas un visas to detaļas arī ir lietas Rīgā. Pievērsiet uzmanību tā laika vārdu locījumu specifikai.

Foto: Riga.lv

Katra spararata svars ir no 7 līdz 8 tonnām. Normāls to darba cikls bija no 40 līdz 60 apgriezieniem minūtē. Nedaudz matemātikas: ar ātrumu 40 apgriezieni minūtē Rīgā ar katru apgriezienu nonāca 190 litri auksta dzeramā ūdens (jeb 293 litri ar 60 apgriezieniem minūtē).

Foto: Riga.lv

Tvaika caurules un katli atrodas zem zemes, kur ir arī daļa sūkņu sistēmas. Bet 35 metru dziļumā atrodas ūdens filtrs. Bet ieeja pagrabā muzeja apmeklētājiem ir slēgta.

Foto: Riga.lv

Timrota kungs demonstrē mums nelielu būdiņu ar vecu telefona aparātu, kas atrodas mašīntelpā. Un paskaidro, kas un kāpēc šeit zvanījis: katrā no četriem Rīgas ūdenstorņiem toreiz atradies dežurants, kurš sekojis līdzi tam, lai rezervuārs nepiepildītos ar ūdeni līdz pašai aušai. Ja tas notika un pastāvēja konstrukcijas pārplūšanas risks, tad tika zvanīts mašīnistam, lai samazinātu spararatu apgriezienus. Tā strādāts pirmos 20 gadus, pēc tam progress gājis vēl tālāk un mašīnists bez zvana no torņa zinājis, kad nepieciešams “piebremzēt” sistēmu.

Foto: Riga.lv

Sākotnēji mašīntelpa diennakts tumšajā laikā apgaismota ar gāzes degļu palīdzību, līdz mūsdienām saglabājies tikai viens (vēlāk padomju laikos ieviests elektriskais apgaismojums).

Foto: Riga.lv

Dienas laikā apgaismojums nācis no lielajiem logiem, kas izvietoti visas zāles perimetrā.

Foto: Riga.lv

Kaligrāfija un “pilnīgi slepenais” Rīgas plāns

Lai cik interesanti arī nebūtu mašīntelpā, ieskatāmies arī citos muzeja stūros. Otrais stāvs. Reiz tur atradusies katlu telpa, bet pēc tam lielākā daļa mehānismu telpā demontēti un telpa izmantota kā noliktava citām interesantām lietām ar “ūdens tematiku”, kā arī tehniskās literatūras bibliotēka.

Veidojot muzeju, ir ņemta vērā tā laika mode. Sienu dizaina elementi veidoti padomju laika garā. Piemēram, šī keramikas kompozīcija, kas simbolizē cauruļvadu.

Foto: Riga.lv

Augšā no logiem, starp citu, paveras interesants skats uz mašīntelpu. Pievērsiet uzmanību konstrukcijas simetrijai.

Foto: Riga.lv

“Pašlaik šī Rīgas ūdensapgādes karte mums ir interesanta ar vienu parakstu pašā apakšā – “pilnīgi slepeni”,” stāsta un rāda Paulis Timrots.

Padomju laikos piekļuve šai kartei bijusi tikai aptuveni trim – četriem cilvēkiem. Drošība un piesardzība. Tāpēc precīzas staciju atrašanās vietas turētas aiz atslēgas.

Foto: Riga.lv

Foto: Riga.lv

Plānā ar melnu tušu iezīmētās līnijas ir jau esošie tā laika ūdensvadi (80. gadu sākumā). Visas sarkanās – tās, kuras tiek remontētas. Ar zīmuli bija iezīmēti projekti. Šo karti muzejam tikai pirms dažiem gadiem uzdāvināja projekta kādreizējais galvenais inženieris, Brambja kungs.

Dažādi kausi un diplomi ir uzņēmuma “Rīgas ūdens” darbinieku komandas apbalvojumi dažādos sporta pasākumos gan starp vietējiem dienestiem, gan starp Baltijas kaimiņvalstu kolēģiem no Tallinas un Viļņas.

Foto: Riga.lv

Turpat atrodama arī sūkņu stacijas labāko darbinieku goda grāmata, kas datēta ar 1984. gadu. “Kad šeit ekskursijā ierodas skolēni un šķirsta šo grāmatu, viņi ir pārsteigta, ka tā ir sarakstīta tik skaisti, kā ar datoru, bet tas viss ir rokraksts, labāko darbinieku vārdi un uzvārdi šajā grāmatā ierakstīti kaligrāfiskā rokrakstā. Bet manis tur nav,” stāsta Paulis. “Tajā laikā es strādāju kaimiņos, kolhozā “Ādaži””.

Foto: Riga.lv

Foto: Riga.lv

Kā muzejā radies “zaļais stūrītis” ar palmām

Ar to saistīts atsevišķs interesants stāsts, kura sākums ir 1970. gadi. Padomju laiki. Viens no stacijas darbiniekiem par lielisku uzvedību apbalvots ar braucienu vilciena sastāvā, kas uz dienvidiem – Melnās jūras piekrasti – veda ekskursantus. Esot Sočos, šis darbinieks salasīja sēklas un pilnīgi likumīgi pēc atvaļinājuma beigām tās atveda atpakaļ uz Rīgu.

Foto: Riga.lv

Pēc tam no sēklām izauga vairākas dažādas palmas (patiesības labad jāsaka, ka sūkņu stacijā neviens pat nezina to precīzos nosaukumus), kuras periodiski ziedējušas. Pagājušogad trīs lielas palmas no šīs ģimenes atdotas Rīgas Zooloģiskajam dārzam.

“Un viss, atlikušās palmas, kā apvainojušās, vairs nezied,” pilnā nopietnībā mums pastāstīja gids.

Foto: Riga.lv

Kā nokļūt muzejā?

Rīgas ūdensapgādes muzejs atrodas Ādažu novadā, adrese - Sūkņu stacija «Baltezers», Ādažu novads, LV-2164.

Ieeja bez maksas. Taču lūgums muzeja apmeklējumu saskaņot iepriekš, sūtot pieteikumu uz elektronisko pastu pr@rigasudens.lv. Tālruņa numuri saskaņošanai: 67088326 и 26483517.