Rīgas tramvaju pirmsākumi

Rīgas tramvaju vēstures pirmsākumi iesniedzas 1901. gadā, kad pilsētas ielās līdz tam ierastā zirgu tramvaja vietā rīdzinieki sastapa vagonus, kuri pārvietojās paši saviem spēkiem. Vienā no izplatītākajām sendienu Rīgas atklātņu ainām ir attēlots tramvajs, kas brauc pa Smilšu ielu. Tā ir vienīgā iela Vecrīgā, kurā savulaik kursējis tramvajs.


Autors: Iļja Dimenšteins 

 
Pirmā tramvaju līnija Rīgā tika atklāta 1901. gada 11. jūlijā, un rudenī tai pievienojās vēl piecas. Šīs līnijas galapunkts atradās Vecrīgā pie Biržas nama, tas tālāk veda pa Smilšu ielu, Basteja un Teātra bulvāri, K. Barona ielu un beidzās Bruņinieku ielā. Savukārt 1904. gadā tas tika pagarināts līdz Rēveles, tagadējai Tallinas ielai.

Tramvaju līnijām sākumā nepiešķīra numurus. Maršrutus varēja atšķirt pēc plāksnīšu nosaukumiem, kā arī dažādajiem vagonu krāsojumiem. Tie katram maršrutam bija citā krāsā – sarkanā, zaļā, dzeltenā vai baltā. Līniju skaitam palielinoties, vienas krāsas vietā sāka izmantot divas. Pirmos pāris gadus Smilšu ielā kursēja tramvajs, kura vagons bija krāsots sarkanā, vēlāk – zaļi baltā krāsā. Vakaros tramvajus atpazīšanas nolūkā izgaismoja ar krāsainām lampiņām. Vecākie rīdzinieki zina stāstīt, ka pat pēc Otrā pasaules kara, kad maršruti jau bija numurēti, naktīs vēl arvien tika iedegtas tramvaju krāsainās lampiņas. Kā redzams – toreiz tradīcijas augsti godāja.



Tā kā Smilšu ielā bija tikai vienas sliedes, tramvajs galapunktā pie Biržas ēkas nevarēja apgriezties. Kad bija jāsāk jauns maršruta brauciens, vadītājs vienkārši pārgāja uz vagona otru galu. Tolaik Smilšu ielā kursēja tā dēvētie motorizētie vagoni. Katrs no tiem bija paredzēts 36 pasažieru pārvadāšanai – tajā bija ierīkotas 20 sēdvietas un 16 stāvvietas.
 
Vadītājs tramvaju stūrēja, stāvot uz vaļējas platformas. Viņa rīcībā bija divas bremzes – rokas un pneimatiskā. Nedz aizsargstikla, nedz arī atsevišķas vadītāja kabīnes tolaik nebija. Lai izkāptu no vagona, pasažieriem bija jāiet garām tramvaja vadītājam. Toties ziemā vadītājam bija arī ar smiltīm jākaisa sliedes. To viņš darīja ar īpašu ierīci, kas atradās blakus rokas bremzes svirai.


Kādēļ gan Smilšu iela bija vienīgā Vecrīgā, kurā iegriezās tramvajs? Tur atrodas Biržas ēka, kas tajā laikā bija nozīmīgākais darījumu centrs. Tagadējā Doma laukumā savu mājvietu bija radusi arī populārās vācu avīzes Duna–Zeitung redakcija, bet Smilšu ielas otrā pusē atradās apdrošināšanas sabiedrības Rossija kantoris. Tās ēku Smilšu ielā 1/3 bija projektējis Pēterburgas arhitekts N. Proskurins, un tā ir saglabājusies līdz mūsdienām.
 
Tramvaja līniju pakāpeniski kļuva arvien vairāk, bet to maršruti – garāki. 1907. gadā to kopējais garums bija 38 km, bet 1914. gadā – jau 50 km. Pilsētas nomalēs slējās arvien jaunas rūpnīcas, un turp tika būvēti jauni sliežu ceļi. Tramvaju līnijas tika izbūvētas uz Mīlgrāvi, Sarkandaugavu, Iļģuciemu un Maskavas forštati.
Tika ieviestas īpašas strādnieku biļetes, kuras maksāja divas kapeikas par braucienu, bet parastā brauciena cena bija 10 kapeiku.



Pirmā pasaules kara priekšvakarā Rīga, kas tolaik bija Vidzemes guberņas galvaspilsēta, varēja lepoties ar vienu no lielākajiem tramvaju parkiem visā Krievijas impērijā. Kopā Rīgas ielās izbrauca 150 motorizētu vagonu un 130 piekabju. Vai zināt, kādēļ tā?
Tas bija iespējams, jo toreiz mēs nepasūtījām sabiedrisko transportu Turcijā, Ungārijā vai Čehijā, kā tas notiek pašlaik. Tolaik viss norisinājās gluži pretēji – Krievijas vajadzībām tramvajus pasūtīja mūsu ražotnēs. Elektriskos tramvajus Rīgā izgatavoja Krievu–Baltijas vagonu rūpnīcā (Руссо–Балт), bet to motorus – rūpnīcā UNION, kuras telpās padomju laikā mitinājās VEF.

Daudzu pagājušā gadsimta atklātņu izdevēji, kurās attēloti tramvaji, tās izdaiļojuši ar uzrakstu „Sveiciens no Rīgas”. Mūsu pilsēta, pateicoties saviem tramvajiem, savulaik bija iemantojusi patiesu slavu.
 
Pirmajos Latvijas neatkarības gados tramvaju satiksmi pārvaldīja privātuzņēmums. Tikai 1932. gadā pilsētas iekšējo dzelzceļu, kā tramvaju līnijas tolaik dēvēja rokasgrāmatās, nodeva rātes pārraudzībā. Trīsdesmito gadu vidū apkārt Vecrīgai tika izbūvēts sliežu aplis. No tā visos virzienos veda 13 dažādu maršrutu atzari. Piemēram, 2. maršruta tramvajs kursēja pa Brīvības ielu, tālāk pa Miera ielu un beidzās pie Čiekurkalna ūdenstorņa. 11. maršruta tramvajs, gluži tāpat kā mūsdienās, kursēja līdz Mežaparkam. Savukārt 3. maršruta tramvajs brauca vispirms pa Marijas ielu, tad pa Stabu, Avotu un Pērnavas ielu. Trīsdesmitajos gados tramvaja sliedes pletās arī gar Prezidenta pili krastmalas pusē.
 
Vagoni toreiz bija daudz mazāki par tiem, kādos esam pieraduši pārvietoties mūsdienās. Dažkārt pasažierus pārvadāja motorizētais vagons, kuram nebija piestiprināta piekabe. Tā laika aculieciniece rīdziniece Ērika Pilsētniece zina stāstīt, ka vadītājs uz neērta atvāžama soliņa tolaik sēdēja aiz tramvaja motora. No vēja brāzmām un lietusgāzēm viņu sargāja vien sīks lodziņš. Gan šis logs, gan arī soliņš un rokas svira bija pārnēsājami. Galapunktā līdz ar visiem šiem instrumentiem vadītājs pārcēlās uz vagona pretējo galu, kur atradās otrs elektromotors. Nu vagons varēja doties ceļā jau ar pakaļgalu pa priekšu.



Biļešu tirgošana bija konduktora pārziņā. Tramvajs apstājās pieturvietās, bet atsāka braukt tikai tad, kad konduktors vadītājam deva norādi. Salonā bija ierīkotas īpašas ādas siksnas ar zvaniņu galā, kuras sniedzās līdz vadītājam. Šos mehānismus tad nu pārvaldīja vagona saimnieki – konduktori. Viņi, saprotams, karoja arī ar zaķiem. Pilsētnieces kundze gan apgalvo, ka toreiz bez biļetes brauca vienīgi nerātni puišeļi. Pieaugušie biļetes sagādāšanu uzskatīja par goda jautājumu. Piekabināmo vagonu platformas nereti bija vaļējas, tāpēc zaķiem bija jābūt varen veikliem – viņiem vajadzēja paspēt ielēkt un izlēkt no vagona, pirms tas bija apstājies. Taču, ja bezbiļetnieku pamanīja krustojumā patrulējošais kārtības sargs, tad gan no nepatikšanām dēties vairs nebija kur. 

Attēlos: 20. gadsimta sākuma tramvajs. Tramvaji Brīvības ielā pagājušā gadsimta 20. gadu beigās. Konduktori 20. gadsimta 30. gados. Tramvaji pie Prezidenta pils. Pirmie tramvaji kursēja pa Smilšu ielu. Atklātnes no autora kolekcijas.