Rīgas tirgi: stāsts par lielo tirgošanos​

Rīga jau izsenis ir slavena ar saviem tirgiem. Tirgus plači nebija vien pirkšanas un pārdošanas vieta – šeit varēja uzzināt pēdējos jaunumus, te tika svinēti svētki un virmoja radošās aktivitātes. Rīga.lv devās nelielā ekskursijā pa vēstures takām, lai uzzinātu – ko un par cik varēja nopirkt Latvijas galvaspilsētas tirgos pirms simts gadiem.


 
Rīgas vēders Rīgas Centrāltirgus apmeklētājiem vārtus vēra 1930. gada novembrī. Tā bija pirmdiena. Bet svētdien vecajā tirgus laukumā – Daugavas krastmalā – bodnieki mēģināja vēl iztirgot pēdējo nepārdoto preci. Par to, ka vecā tirgus vieta, kas sastāvēja no simtiem primitīvu koka būdiņu, bija savu laiku nokalpojusi, liecina senās fotogrāfijas.
 
Pirmais tirgus krastmalā pletās jau kopš 16. gadsimta. Smirdīgs, žurku pārpilns, bez piemērotām noliktavas telpām un iekārtojuma. Ideja par jauna tirgus būvēšanu Rīgā – teritorijā starp pilsētas kanālu un sarkanajām noliktavām – radās jau cara laikā, 1909.–1910. gadā. Taču šos plānus izjauca karš. Par tirgus lietām varēja sākt domāt vien 1922. gadā, kad Rīgas rāte pieņēma lēmumu par jauna tirgus būvniecību. Šā plāna īstenošana ilga astoņus gadus. Pilsētas tēvi nolēma tirgus paviljoniem pielāgot savulaik Vaiņodē būvētās vācu armijas dirižabļu garāžas. Samaksājot pāris miljonus latu, tās izpirka no komisijas, kas pārvaldīja valsts īpašumus. Taču ar garāžu pārpirkšanu viss tikai sākās – tālāk sekoja demontāžas darbi un bija jākaļ plāni, kā šīs milzīgās ēkas pārvest uz Rīgu. Viena tāda dirižabļu n miņa garums bija 240 metru, platums – 46 metri, bet augstums – 38 metri. Konkursā par šo darbu veikšanu uzvarēja uzņēmums Stars. Angāru demontāža un transportēšana aizņēma vairākus mēnešus smaga darba.
 
Vai neparastās konstrukcijas iekļausies Vecrīgas siluetā? Vai to neierastie apveidi nebojās panorāmas skatu? 1923. gadā tika izsludināts starptautisks konkurss. No septiņiem pieteiktajiem projektiem žūrija izvēlējās labāko, un uzvarētājs saņēma naudas balvu, bet pilsētas valdība paziņoja, ka arī šis projekts tai nav pa prātam.
 
Tad tika izteikts piedāvājums izstrādāt jaunu projektu, ņemot par pamatu kādu no esošajām idejām. Šo apsvērumu dēļ tad arī tapa Tirgus jaunbūves birojs, kura vadību uzņēmās arhitekts Pāvils Dreimanis. Viņš darbā iesaistīja inženierus un arhitektus: V. Isajevu, G.Tolstoju un P. Pavlovu. Iesākumā angārus bija paredzēts pielāgot tirgus paviljoniem to sākotnējā izskatā, taču no šīs ieceres drīz vien atteicās. Inženieri izlēma, ka prātīgāk būs izmantot tikai angāru augšējās daļas, bet celtnes būvēt no mūra un dzelzsbetona. Galīgais projekts paredzēja piecu paviljonu celtniecību, no kuriem pats lielākais tiktu izmantots vairumtirdzniecībai un gaļas apstrādei, bet četri mazākie paviljoni – gaļas, piena produktu, maizes, augļu, putnu un zivju mazumtirdzniecībai.
 
Ilgi gaidītā celtniecība sākās 1924. gada jūnijā, kad tika nojauktas divas rindas sarkano noliktavu. Kad būvniecības process jau divus gadus bija ritējis pilnā sparā, pēkšņi atklājās, ka projektam ir nepieciešami papildinājumi, bet tas nozīmēja, ka palielināsies projekta izmaksas. Vēl divus gadus Rīgas domē virmoja asas kaislības, diskutējot par pilsētas finanšu līdzekļu izmantošanu. Tirgus celtniecība atsākās tikai 1928. gada pavasarī, un 1930. gada novembrī Rīgas vēders tika atvērts apmeklētājiem.

 
Tā laika avīzes rakstīja, ka pirmie pircēji uz Rīgas Centrāltirgu devās kā ekskursijā – staigājot no vienas zāles uz otru. Taču drīz vien viss iegāja savās sliedēs. Un, lai kā arī tuvējās apkārtnes mazo bodīšu īpašnieki centās nosist cenu, konkurēt ar toreizējo Rīgas vēderu viņiem nebija pa spēkam.
 
Aculiecinieki stāsta, ka to gadu sodība bija kabatzagļi. Šķiet, teju visi Rīgas kabatzagļi bija sastopami jaunajā tirgus laukumā. Ja pircējam gadījās kaut vai tikai uz brīdi novērst uzmanību, savam naudasmakam varēja māt ardievas. Gadījās arī pa kādai nopietnākai problēmai. 1930. gadā pirms Ziemassvētkiem laiks bija šim mēnesim neierasti silts, bet tieši svētku dienā, kad tirgus jau bija slēgts, pienāca īstais ziemas spelgonis. Visi dārzeņi, kas bija palikuši paviljonā, sasala. Stiprā sala dēļ no ierindas izgāja arī ūdensvads – zivju paviljonā zivju baseini palika bez ūdens. Pēc Ziemassvētkiem tirgotāji pilsētas vadībai pieprasīja atlīdzināt zaudējumus. Tā laika avīzēs varam lasīt, ka šajā pašā neveiksmīgajā gadā Rīgas jūras līča piekrastē, Mellužos, tika nozagtas 29 kannas ar spirtu. Šīs kannas nāca no tirdzniecības kuģa, kurš bija cietis katastrofā. Bet drīz vien pēc tam Rīgas Centrāltirgū aizdomīgas personas pusbalsī jau sāka piedāvāt spirtiņu.
 
Galvenais Rīgas vēdera autors Pāvils Dreimanis pēc kara emigrēja uz Austrāliju, mums mantojumā atstādams savus meistardarbus – kinoteātri Palladium, Rīgas hipodromu un Bolderājas vidusskolu. Skola ir saglabājusies līdz mūsdienām – interesanta būve, kura būtiski atšķiras no pārējiem koka namiņiem, kas ir izvietojušies tai apkārt. P. Dreimanis bija viens no funkcionālisma stila aizsācējiem Latvijā, un arī Rīgas vēderu uzskata par vienu no arhitektūras funkcionālisma stila paraugiem. Kaut gan stila nosaukumam jau patiesībā nav izšķirošas nozīmes. Arhitektūras objektiem var būt tikai divi stili: labs un slikts.
 
Pirmais tirgus no ķieģeļiem
 
Patlaban vairums tūrisma firmu savos maršrutos iekļauj Rīgas Centrāltirgu – arhitektūras pieminekli, lielāko tirgu Eiropā. Taču pirms simts gadiem labākais apkārtnes tirgus nebija meklējams pilsētas centrā, bet gan Pēterburgas priekšpilsētā, tagadējās Brīvības un Matīsa ielas rajonā. Tāpat kā tolaik pilsētas galvenā iela, arī tirgus nesa Aleksandra vārdu. Preču apgrozījuma, pircēju un pārdevēju skaita ziņā to nevarēja salīdzināt ar Centrāltirgu Daugavas krastā.

Taču gadsimtu mijā, kad krastmalā slējās vien primitīvas koka būdiņas, Aleksandra tirgū paviljoni tika uzbūvēti no akmens, kas līdz tam Rīgā nebija pieredzēts. Konkursu šo darbu veikšanai izsludināja 1897. gadā, drīz pēc tam sākās tirdzniecība, bet pilnībā būvdarbus pabeidza 1902. gadā. Divi paviljoni šeit bija no akmens – viens tika atvēlēts miesniekiem, otrs – visu pārējo produktu pārdevējiem.

Tomēr ne visa tirdzniecība noritēja paviljonos – tajos atradās vien 180 tirdzniecības vietu, bet tirgus laukumā tirgoņu bija trīsreiz vairāk. Īpaši daudz pārdevēju sabrauca brīvdienās. Šajās dienās tirgus placī izvietojās līdz pat 900 tirgotāju. Vietas šeit vienmēr bija par maz, tāpēc andele norisinājās arī apkārtējās ielās, kur preces pārdeva taisni no pajūgiem. Pirmā pasaules kara priekšvakarā tirgus tika labiekārtots: šeit ierīkoja jaunas tirdzniecības vietas un apgaismojumu. No apkārtējām ieliņām izzuda pārdevēji, kas savu preci tirgoja no pajūgiem, jo koka būvju vietā tagad šeit slējās skaisti akmens nami un to saimnieki neļāva andelmaņiem bojāt skatu.
 
„Laukums, kas ietver Aleksandra tirgu, var lepoties ar jaunu pasāžas ēku uz Matīsa un Aleksandra ielu stūra. Drīz tiks pabeigti apdares darbi: gandrīz viss mežs ir novākts, un drīz vien piecstāvu arhitektūras celtnēs ieplūdīs dzīvība un sāksies rosība, tās nomainīs zemās, necilās mājeles ar alus brūžiem un krodziņiem, kas agrāk kā netīrs traips piesaistīja skatienu uz citu ēku fona,” rakstīja Rīgas Avīze 1911. gadā.
 
1929. gadā tirgū tika uzcelts jauns paviljons, kas bija paredzēts īpaši siļķu pārdevējiem. Šajā laikā tirgum nomainīja nosaukumu – turpmāk tas rīdziniekiem būs pazīstams kā Matīsa tirgus, tāpat kā blakus esošā iela.



20. gs. 50. gados apkārtnes iedzīvotāji uz tirgu devās iegādāties ne tikai produktus, bet arī malku. Ludmila Zuimača atceras, ka skolas laikā mācību starpbrīžos viņa mēdza aizskriet līdz tirgum, lai nopirktu kādu pīrādziņu ar ievārījumu – tas maksāja četras vai piecas kapeikas. Vēl šeit varēja nopirkt neparastas pašdarinātas rotaļlietas – stilīgas koka figūriņas.
 
Tajos gados Revolūcijas ielā bija vēl kāda ievērojama vieta – iepretim tagadējam ugunsdzēsēju depo varēja redzēt vienu no pēdējām pilsētas ormaņu līnijdroškām, turklāt to kučierēja dāma.
 
Šajos gados tirgū pabijuši miljoniem pircēju – gan rīdzinieki, gan mūsu galvaspilsētas viesi. Mākslinieks Voldemārs Irbīte iemūžinājis tirgu savā gleznā Tirgus skats. 1942. gadā Drēzdenes gleznu galerija vērsās pie viņa ar lūgumu gleznu pārdot – nekad iepriekš neviens no latviešu gleznotājiem tādu godu nebija izpelnījies. Vācieši V. Irbītes gleznu solījās pirkt par augstu cenu, taču mākslinieks no piedāvājuma atteicās. Mūsdienās netālu no Matīsa tirgus Brīvības un Šarlotes ielas stūrī var aplūkot pieminekli, kurš veltīts šim neparastajam un talantīgajam brīvdomātājam.
 
Sarkanais kalniņš 
 
Neatkārtojamo Maskavas forštates vēstures pieminekļu vidū ir arī veclaicīgās ķieģeļu būves, kuras slejas Maskavas un Jersikas ielas krustojumā. Reiz tur atradās tirgus, bet līdzās esošajos ķieģeļu namos bija iekārtotas tirgotavas un veikaliņi. Šeit atradās arī zirgu tramvaja galapunkts, no kurienes varēja aizbraukt līdz pilsētas centram. Tirgus Vitebskas un Maskavas ielas krustojumā uzradās 19. gs. 60. gados. Tam visapkārt pletās smilšu kalniņi, kur jau kopš simtiem gadu ilgas senatnes krievu tautības iedzīvotāji bija pulcējušies svinēt pirmo svētdienu pēc Lieldienām. No tā arī radies nosaukums – Sarkanais kalniņš. Patlaban par tā laika tradīciju atgādina neliela ieliņa turpat līdzās – Sarkanā iela.
 
Iesākumā Sarkanajā kalniņā tirgoja malku, sienu un zirgus – apkārtnē bija daudz iebraucamo vietu. Tā nebija nejaušība, ka tolaik tirgum bija arī otrs nosaukums – Siena tirgus. Tirgotāju šeit pulcējās atliku likām. Tirgus laukums toreiz atradās ārpus priekšpilsētas robežām, un tas nozīmēja, ka varēja nemaksāt nodokļus. Taču pamazām Sarkanais kalniņš pārgāja pilsētas paspārnē un teritorija tika labiekārtota. Tirgus laukumā pacēlās nojumes, veikali un noliktavas. Pilsētas omnibusi (karietes, kuras vilka zirgi) no Rātslaukuma šurp sāka kursēt 1876. gadā, vēlāk tos nomainīja zirgu tramvajs. Ir saglabājies vecais zirgu tramvaja depo, kuru arhitekta Šmelinga vadībā šeit uzcēla 1888. gadā. Līdzās tam uzradās arī vienstāva ēkas, kurās iekārtojās veikali. Daļa no tiem piederēja tirgotājai Marijai Merkuljevai.
 
Senās avīzes vēsta, ka 1876. gadā Sarkanajā kalniņā savu preci piedāvāja 107 tirgotāji. Kopējie ieņēmumi bija 76 349 rubļi. Sarkanā kalniņa nozīmīgums pieauga. 1897. gada dati liecina, ka pilsētai samaksāto nodokļu ziņā septiņu pilsētas tirgu vidū šis ir trešais – pēc Dvinskas (galvenā) un Aleksandra (tagadējā Vidzemes) tirgus. Jāpiebilst gan, ka apstākļi forštates tirgū šķita šausminoši pat īpaši piekāpīgiem pircējiem. Bez zirgu mēsliem, kas rotāja arī pārējos tirgus, te valdīja arī siļķu smārds. Smirdoņa sevišķi neciešama kļuva karstajās vasaras dienās. 1895. gadā par to ar laikrakstu starpniecību paziņoja pilsētas sanitārais ārsts.
 
Starp citu, siļķe bija iecienīts produkts gan cara laikā, gan 20. gs. 20. un 30. gados. Mihails Tarkačs, dzimis kurpniekmeistara ģimenē Lielā Kalna ielā, dalījās savās atmiņās par dzīvi dzimtajā apkaimē, kur toreiz galvenokārt mitinājās nabagie ļaudis. Iepirkties viņi devās uz Sarkano kalniņu, kur atradās desmitiem letu, bet tikai viens slēgtais paviljons. Mazajam Mišam atmiņā palikusi asā siļķu smaka no mucām, kurās glabājās siļķu sālījums tiem, kuri trūkuma dēļ to lietoja kā aizdaru pie kartupeļiem. 20. gs. 30. gados Sarkano kalniņu pārdēvēja par Latgales priekšpilsētas tirgu, bet drīz vien pēc kara tas tika slēgts.
 
Saistītie raksti:

RĪGAS VĒDERS: REPORTĀŽA NO CENTRĀLTIRGUS