Rīgas strūklaku vēsture: leģendas un patiesība

27. Jūlijs

Viena no gleznainākajām vietām Vērmanes dārzā paveras pie senā strūklakas. Vai zinājāt, ka tā bija pati pirmā strūklaka visā Rīgas strūklaku saimē? Ar to saistās arī kāds pārsteidzošs stāsts, kurā iesaistīts Krievijas imperators Aleksandrs III un viņa Rīgā dzimusī mīļotā sieviete.


Daiļā Amālija

Jaunā skaistule Amālija Fleišorda no nabadzībā iekļuvušas baltvācu dzimtas pamanījās nonākt cara Aleksandra II galmā kā galmadāma. Tur viņā iemīlējās impērijas monarha Aleksandra II dēls, tolaik vēl troņmantnieks Aleksandrs. Taču dažus gadus vēlāk – saskaņā ar augstākās sabiedrības tradīcijām – Rīgas galmadāma tika izprecināta Aleksandra III adjutantam Reinholdam. Pēc dažiem gadiem Reinholds, sekojot vēl vienai savu aprindu tradīcijai, devās karā ar turkiem. Diemžēl kaujas laukā viņš krita, bet Amālija, kuras daiļums pa šiem gadiem nebija mazinājies, atgriezās dzimtajā Rīgā. Šeit viņa ieradās kopā ar bērniem – trim dēliem un meitu, no kuriem daži bija pārsteidzoši līdzīgi Krievijas caram.

Senā strūklaka Vērmanes dārzā
Foto: no autora kolekcijas

Aiz slepenības priekškara

Bijusī galmadāma Rīgā baudīja visai pārticīgu dzīvi – viņai bija gan vesela kalpotāju armija, gan lepnas karietes. Taču dzīvoja viņa noslēgti: pieņemšanas nerīkoja un arī sabiedrībā netika manīta. Viens no nedaudzajiem ļaudīm, kas viņu apmeklēja, bija Livonijas ģenerālgubernators. Amālija nomira 1898. gadā un tika apglabāta Lielajos kapos, kur atdusas arī viņas atvases.       

Vaicāsiet, kāda tam saistība ar Rīgas vecāko strūklaku? To izveidoja četrus gadus pēc cara dēla Aleksandra pasludināšanas par troņmantnieku. 1869. gadā strūklaku izgatavoja vācu uzņēmums „Buchholz & Hahn”. Augstākajā sabiedrībā klīda baumas par Aleksandra ārpuslaulības aizraušanos, un nevar izslēgt iespēju, ka šos nostāstus bija padzirdējuši arī strūklakas veidotāji. Starp figūrām redzami četri bērni – trīs zēni un viena meitene. Pazīstamā Rīgas gide un novadpētniece Olga Dorofejeva vērš uzmanību uz to, ka figūru vidū iekļauti arī delfīni. Ar tādiem parasti mēdza greznot pils dārzu strūklakas, un tie jāsaprot kā mājiens uz bērneļu piederību cariskajai dzimtai. Franču valodā vārds „delfīns” līdzinās vārdam dauphin, kas nozīmē „troņmantnieks”.

Bronzas kopija

Tagadējā strūklaka ir senās kopija. 1978. gadā no bronzas to izgatavoja tēlniece Mirdza Lukaža. 90. gados, sākoties krāsaino metālu drudzim, tā ne reizi vien tika apdraudēta. Bija pat mēģinājums aizstiept strūklakas augšdaļā uzstādītos bronzas puisēnus – ļaundari tos bija nogāzuši, taču nekur tālu ar tiem netika un 200 kilogramu smagās figūras paslēpa turpat krūmos. Strūklaka vairākkārt ir atjaunota, un šodien tā joprojām priecē rīdziniekus un tūristus gluži kā pirms 150 gadiem. Kas zina, varbūt reiz to ar prieku aplūkoja arī tie, kuru stāsts ievīts strūklakas figūrās – Aleksandra III mīļotā sieviete un viņas bērni…

Skvērā pie Operas

Ne mazāk interesants stāsts saistīts ar vēl vienu Rīgas strūklaku – bronzas „Nimfu”, kas atrodas skvērā pie Operas nama. Arī tā ir kopija, ko 20. gadsimta 80. gados radījusi tēlniece Mirdza Lukaža. Strūklakas oriģināls šeit tika uzstādīts 1887. gadā, un tās autors bija slavenais Rīgas tēlnieks Augusts Folcs. Viņa rokai pieder gan Atlantu figūras pie Nacionālā teātra ieejas un uz Teātra ielas 9. nama jumta, gan Rolanda statuja un lauvas Vērmanes dārzā. Kopumā šis tēlnieks palīdzējis izgreznot vairāk nekā simts ēku.

Operas skvērs 20. gadsimta 30. gados
Foto: no autora kolekcijas

Kas ir šī burvīgā kailmodele?

„Nimfas” uzstādīšana tikai pieskaņota Operas teātra atklāšanai pēc rekonstrukcijas. Rīgai veltītā interneta portālā var izlasīt leģendu, ka tēlnieks nekādi nav varējis pabeigt savu darbu. Viņam pozējusi ļoti skaista modele, kurā viņš iemīlējies. Māksliniekam tā negribējies no viņas šķirties, ka viņš dažādos veidos vilcinājies ar darba pabeigšanu. Tikai tad, kad „nimfa” beidzot piekrita kļūt par meistara sievu, darbs tika pabeigts un strūklaka atklāta. Skan skaisti, vai ne? Taču diemžēl – nepatiesi. Augusts Folcs apprecējās jau 1882. gadā, piecus gadus pirms sāka darbu pie „Nimfas”. Viņa sieva nomira 1911. gadā, un tēlnieks, kuram tobrīd bija jau vairāk nekā sešdesmit gadu, apprecējās otrreiz.

Leģenda un patiesība

„Viņa otrā sieva bija latviete Olga Luīze Kalninga,” stāsta novadpētnieks Voldemārs Eihenbaums. „Viņa bija no pazīstamas ģimenes, kas uzturējās Pēterburgā. Tēvs Krievijas galvaspilsētā bija valsts padomnieks un galvenais veterinārārsts imperatora zirgu staļļos. Viņš bija rados ar arhitektu Pēteri Ladiginu, kurš būvēja ēkas arī Rīgā.”

Eihenbaums nav dzirdējis, ka „Nimfas” modele būtu bijusi Folca sieva.

„Nimfa” 20. gadsimta sākumā
Foto: no autora kolekcijas

Arī mākslas zinātņu doktors, Mākslas akadēmijas pasniedzējs Ojārs Spārītis uzskata, ka tā visdrīzāk ir leģenda: „Protams, pozētāju vieglāk bija sameklēt starp tuvākajiem, taču šajā stāstā ir pārāk daudz nesakritību…”

Kaļķu ielas pagalmiņā

Ar Folcu un viņa veidoto strūklaku saistās vēl kāds stāsts. Te gan runa ir par citu strūklaku, kas atrodas tagadējās kafejnīcas pagalmiņā, Kaļķu ielā 24. Padomju laikā tur atradās leģendārā kafejnīca „Allegro”, bet aizvadītā gadsimta 30. gados – „Biržas restorāns”.

Pirmskara fotouzņēmums pie strūklakas „Biržas restorāna” pagalmiņā
Foto: no autora kolekcijas

80. gadu beigās manu uzmanību piesaistīja kāds neparasts sludinājums reklāmas avīzē. Arhitekte vērsās pie lasītājiem, meklējot fotogrāfijas, kurā būtu redzama strūklaka, kas pirms kara greznoja „Biržas restorāna” pagalmiņu. Manā kolekcijā tāda attēla nebija, taču es vienalga nolēmu piezvanīt sludinājuma autorei, lai uzzinātu ko vairāk par veco strūklaku.

Sveika, vecā strūklaka!

Kultūras pieminekļu restaurācijas pārvaldes arhitekte Elizabete Meņgele pastāstīja, ka strūklakas autors ir Augusts Folcs. 1960. gadā strūklaka nojaukta, bet pēc vairāk nekā 20 gadiem – 1980. gadu beigās – radusies doma to atjaunot. Bija tikai viena aizķeršanās – fotouzņēmumi ar strūklaku nebija saglabājušies, savukārt pieejamās skices neļāva gūt pilnīgu priekšstatu. Pēc dažām nedēļām arhitekte man piezvanīja, lai paziņotu, ka attēls ir atradies. Ieradās kāda sieviete, kura pirms kara veikusi pagalmiņa uzkopšanu pie tās pašas strūklakas, un atnesa fotogrāfiju, kurā viņa redzama uz Folca darinātās strūklakas fona. Šis ir stāsts ar laimīgām beigām: strūklaka tika atjaunota, un šodien ikviens, kurš ielūkojas vēsturiskajā pagalmiņā, var ar to sasveicināties.

Iļja Dimenšteins