Rīgas sabiedriskais transports: kā viss sākās?

19. Janvāris, 2015

RĪGA.LV turpina stāstīt par sabiedriskā transporta vēsturi. Šajā rakstā lasiet ar ko pārvietojās rīdzinieki pirms simts gadiem.


Autors: Iļja Dimenšteins

Autobusi

Pirmie autobusi Rīgā sāka kursēt 1922. gada 26. aprīlī, kad atklāja regulāru pasažieru pārvadāšanas līniju no centra uz Āgenskalnu. Pēc gada pilsētā jau bija trīs autobusu līnijas.

Brauciens autobusā gan bija visai dārgs prieks, turklāt biļetes cena bija atkarīga no brauciena attāluma. 1929. gadā biļete par braucienu līdz 4 km attālumā  maksāja 14 santīmus. Ja bija jābrauc tālāks gabaliņš - no 6 līdz 8 km, tad bija jāsagādā  20 santīmu vērta biļete, savukārt, braucot tālāk par 8 km, nācās šķirties no veseliem 28 santīmiem.

1930.-to gadu sākumā Rīgā bija divdesmit autobusa līnijas. Viena no tām atradās pilsētas pārziņā, bet pārējās piederēja privātpersonām. Taču daudz kas mainījās 1938. gadā, kad  autobusu līnijas viena pēc otras pārgāja rātes pārvaldībā. Tobrīd  mainījās arī autobusu izskats. Noplukušos, uz ārzemju kravas mašīnu šasiju bāzes pārbūvētos autobusus nomainīja angļu firmas Layland ražojuma braucamie. Tie izskatījās kā īstiem autobusiem pieklājas  – gaiši zila krāsojuma, ar divām vareni masīvām durvīm. Pasažieri iekāpa pa autobusa aizmugurējām durvīm, uz kurām veda trīs pakāpieni. Nereti uz šiem pakāpieniem vizinājās „zaķi” – pilsētas nomalēs dzīvojošie bērneļi. Bet ziemā viņi sev meistaroja ķekšus, ar kuriem pieāķējušies pie pakāpieniem, vizinājās aiz autobusa ar slidām. Jāatzīmē gan, ka konduktori pret šiem nebēdņiem nebija pārlieku bargi.

Autoosta toreiz atradās tagadējās 13. janvāra ielas apkaimē – apmēram tur, kur pašlaik uz tirgu ved gājēju tunelis. Taču šī vieta nebija vienīgā pilsētas autobusu mājvieta – autobusi ceļā devās gan no Rātslaukuma, gan Ģertrūdes ielas pieturām. Toties galapunkts visiem bija viens - tas atradās iepretim Operai.
 


Tvaikoņi

Savulaik tvaikonīši bija gluži neatņemams sabiedriskā transporta veids. Tie  no agra pavasara līdz pat vēlam rudenim kursēja pa Daugavu uz Klīversalu, Vecmīlgrāvi un Bolderāju.

Pirmos tvaikonīšus vietējai satiksmei pilsēta pasūtināja 1882. gadā. Pēc diviem gadiem Pārdaugavā  no kuģubūves rūpnīcas „Lange un Skuja” sastatnēm ūdenī tika nolaisti pirmie pieci tvaikoņi, bet jau 1. jūlijā tie devās jaunatklātajos satiksmes reisos.

Daļa maršrutu tolaik bija privātie, daļa piederēja municipalitātei. Uz Āgenskalnu, Klīversalu un Iļģuciemu vizināja pašvaldības kuģīši, bet uz Andrejsalu, Vecmīlgrāvi un Bolderāju veda privātie. Bija arī tādi maršruti, kurus apkalpoja gan privātuzņēmēji, gan pilsētas pārvalde - starp tiem, piemēram, maršruts uz Cementa fabriku. Braukšanas tarifi bija atkarīgi no vagonā piedāvātā servisa. Brauciens pirmajā klasē uz Āgenskalnu maksāja trīs kapeikas, kamēr otrajā klasē varēja braukt par divām. Skolniekiem arī toreiz tika piemērotas  atlaides: visiem tvaikoņu maršrutiem – pusotras kapeikas.

Visveiksmīgākais Daugavas tvaikonīšu vēsturē bija 1913. gads, kad pašvaldības tvaikonīšus izmantoja veseli  astoņi miljoni pasažieru! Pirmā Pasaules kara laikā lielāko daļu kuģu nosūtīja uz Krievijas vidieni, bet Rīgā palika vien pāris Juglas ezera tvaikonīši.

Šo rindu autora privātajā kolekcijā atrodams 1938. gadā izdots ceļvedis „Rīga — Latvijas sirds” - tajā atzīmēts arī sabiedriskā transporta kustības saraksts un cenu tarifi. Autobusa biļete, atkarībā no brauciena attāluma, maksāja no 13 līdz 40 santīmiem, kamēr brauciens tramvajā izmaksāja no 10 līdz 26 santīmiem. Papildus autobusiem un tramvajiem uz Āgenskalnu, Iļģuciemu un Jaunciemu  kursēja arī upes tvaikonīši.

Vislētāk no krastmalas iepretim Vecrīgai uz Āgenskalnu varēja nokļūt ar upes tvaikonīti. Šis prieks maksāja vien 8 santīmus. Populāri bija arī ormaņi, kurus varēja nolīgt dažādās pilsētas vietās. Visdārgākie važoņi dežūrēja pie dzelzceļa stacijas - tie iekasēja 30 santīmus par iekāpšanu vien. Tāpat kursēja arī vieglie taksometri. Taksisti savu darbu tolaik turēja lielā godā: par katrām trim minūtēm, kuras pasažieris lika uzgaidīt, bija jāpiemaksā desmit santīmi. Bet ja mašīnā brauca vairāk par diviem cilvēkiem, maksāt nācās pēc nakts tarifa. Vizināties taksometrā toreiz varēja atļauties vienīgi ļaudis ar lielu rocību: par pirmajiem 400 metriem nācās šķirties no 30 santīmiem, bet par katriem nākamajiem 160 metriem papildus bija jāpiemaksā 10 santīmi.



Taksometri

Paši pirmie taksometri Rīgā parādījās 1908. gadā, un to stāvvieta bija izvietota pie viesnīcas „Roma” - laukumā, kur tagad atrodama viesnīca „Rīga”. Tā bija galvenā stāvvieta pirmajiem motorizētajiem braucamrīkiem.

Rīgā bija vēl kāds transporta līdzeklis, kas raksturo mūsu pilsētu. Ziemā pa aizsalušo Daugavu pasažierus no Pārdaugavas uz centru un atpakaļ vizināja kamanu taksometrs. Kamanu pajūgu transports pāri Daugavai bija zināms arī  18. gadsimtā, tomēr populārs tas kļuva tikai 19. gadsimta 80. gados, kad Rīga jau bija  zaudējusi pilsētas–cietokšņa statusu un Pārdaugavā kā sēnes pēc lietus sāka slieties dažādas ēkas.

Ar kamanu pajūgu pasažierus, kā likums, pārvadāja rīdzinieki no Daugavas kreisā krasta. Sevišķi daudz taksistu dzīvoja Zaķusalā un Klīversalā. No aprīļa līdz oktobrim viņi pasažierus pār Daugavu pārdeva ar laivām, konkurējot ar satiksmes tvaikonīšiem, toties ziemā šim mērķim izmantoja kamanas. Pirms revolūcijas klajā nāca brīnišķīga atklātņu sērija "Rīgas tipāži", no kurām varēja gūt priekšstatu par pilsētnieku profesijām. Vienā no atklātnēm attēlots arī „Kamanu pajūga kučieris”. Minētās pastkartes gan  ir patiess retums, un šo rindu autoram tādu dzīvē ir gadījies redzēt tikai vienreiz.

Ragavas toreiz bija augstas un piemērotas trīs pasažieriem. Kučieris tās slidināja, turēdamies pie aizmugurējās atzveltnes. Acīmredzot, starp pasažieriem šāds pārvietošanās līdzeklis bija visai iecienīts. Ne velti gadsimtu mijā uz upes strādāja vismaz 200 stūrmaņi. Kamanu satiksmes tarifus noteica pilsētas rāte. Te viss bija precīzi reglamentēts. Piemēram, ja jābrauc no centrālās krastmalas līdz Lielajai Klīversalai – nācās maksāt piecas kapeikas, bet  līdz Āgenskalna līcim - desmit.



Jo vairāk bija pasažieru, jo brauciens iznāca lētāks. Piemēram, trīs braucējiem līdz Klīversalai katram bija  jāmaksā trīs kapeikas, bet brauciens līdz Āgenskalna līcim - izmaksāja piecīti.

Kurš katrs nodarboties ar kamanu pārvadājumiem vis nevarēja.  Lai likumīgi stūrētu kamanas, vajadzēja sagādāt pārvaldes izdotu reģistrācijas numuru. Tas tika piestiprināts redzamākajā vietā - kamanu aizmugurē pie atzveltnes. Stūrmaņiem bija izstrādāts arī īpašs uzvedības kodekss. Viens no tā  punktiem noteica, ka „kučieris nedrīkst būt manāmi iereibis”. Kā noprotams, nedaudz iedzert sīvo aizliegts nebija, kamēr vien to darīja ar mēru, lai sasildītos. Kurš gan būtu ar mieru no rīta līdz vakaram braukalēt pa aizsalušo Daugavu stindzinoši aukstā vējā pat bez graķīša, kas nedaudz iesildīja miesu un dvēseli?

Pa mēriņam ieņēma turpat netālu no centrālās krastmalas. Tolaik tur atradās pilsētas galvenais  tirgus, tādēļ lētu ieskrietuvju un tējnīcu tur bija atliku likām. Ar kamanām pāri Daugavai varēja tikt līdz pat trīsdesmito gadu beigām. Ilggadējam rīdziniekam Dmitrijam Kopeikinam jaunībā  šo transportlīdzekli nācies izmantot ne reizi vien.

Kučieri tolaik bija palikuši vairs tikai kādi desmit, - atceras šī stāsta galvenais varonis. – Konkurence tiem bija nežēlīga: starp Vecrīgu un Pārdaugavu kursēja arī tramvaji un autobusi. Bet es dzīvoju netālu no Āgenskalna līča, un tieši tur atradās apgriešanās vieta kamanu pajūgam. Otrs galapunkts bija krastmalā, Jaunielas rajonā. Kamanas tolaik bija krāšņas– darinātas no koka un skaisti izrakstītas. Kučieris - sīksts večuks ar kuplu bārdu un mūžīgu papirosu zobos, kamanās pāri Daugavai cilvēkus vadāja jau kopš bērna kājas.Taisīt ragavas viņam bija iemācījis  tēvs.

 Kad 1908.-1909. gados aizsākās vieglo automobiļu ēra, kamanu pajūgiem pienāca nepieredzēti grūti laiki. 1909. gadā pa Daugavas ledu pat sāka kursēt automašīna ar divpadsmit pasažieru vietām. Taču tas neturpinājās ilgi– drīz vien viss bizness aizgāja nebūtībā, jo šāds  prieks izrādījās nerentabls.
 
Attēlos: autobusu galapunkts pie Operas. Tādi tvaikonīši starp Vecrīgu un Pārdaugavu kursēja regulāri. Kamanu taksometrs – pāri Daugavai. 1930.-to gadu taksometri pie Rīgas stacijas. Atklātnes no autora kolekcijas.