Rīgas peldvietas: kā tas bija XX gadzimtā?

22. Jūlijs, 2015

Šodien galvaspilsētā ir daudzas labiekārtotas pludmales. Ierastajām peldvietām Vecāķos, Daugavgrīvā, Vakarbuļļos un pie Bābelītes ezera, nu pievienojusies arī Lucavsala, kā arī iekārtota pludmale Ķīpsalā. Taču vēl tikai pirms aptuveni diviem gadsimtiem Rīgā nekā tāda nebija. Pati pirmā peldētava pilsētā tika izveidota vien 1848.gadā. Par to pirmoreiz dzirdēju tad, kad pats biju gluži vēl bērns.


Autors: Iļja Dimenšteins
 
Tikšanās pie peldētavas
 
Kādreiz dzīvojām komunālajā dzīvoklī Grīziņkalnā, kur mūsu kaimiņiene bija Felicita Lange -  sirma, kalsna dāma, kura oriģinālvalodā lasīja franču romānus. Viņa lietoja pensneju, nepārtraukti smēķēja un pavadīja vakarus pie pirmsplūdu laiku televizora ar linzu.
 
Kaimiņiene šajā namā dzīvoja vēl kopš Ulmaņlaikiem. Viņa nebija arī pārlieku puritāniska – aicināja mani, tādu vienkāršu puišeli, ciemos un cienāja ar svaigiem cepumiem. Ak, kas tā bija par neaizmirstamu nodarbi klausīties viņas atmiņu stāstos: kopā ar jauniņo Felicitu es iztēlē nonācu 1920.gadu Rīgas jūrmalā, baudīju saldējumu jaukā vasaras kafejnīcā pašā Bastejkalna virsotnē, slidoju slidotavā, kas ierīkota uz Pilsētas kanāla ledus.
 
Reiz, izņemot no albūma atklātni, kurā attēlota neparasta celtne pie Daugavas tilta, Felicita teica: „Tas, jaunais cilvēk, ir vesels stāsts.”
 
…1930.gadu beigās Felicita bija repetitore kādā privātmājā – pasniedza franču valodas stundas. Reiz pēc svētkiem atnākot uz vajadzīgo namu, uzzinājusi, ka saimnieki steidzīgi pametuši Latviju. Bēdīgā noskaņojumā gājusi pa Brīvības ielu. Negaidot aiz muguras izdzirdējusi: „Vai jums nav vajadzīgs kucēns?” Tur, pūloties atdarināt suņuku, uz ceļiem nometies jauns cilvēks – kādas klasesbiedrenes brālis, kuru viņa nebija satikusi daudzus gadus.
 
Alfrēds – tā sauca jaunekli – ierosinājis aiziet uz Daugavu nopeldēties. „Mēs šķīrāmies, lai paņemtu peldkostīmus, un bijām vienojušies tikties pie peldētavas, kas atradās līdzās Pontonu tiltam, - stāstīja kaimiņiene. – Kad es atnācu, Alfrēds jau gaidīja mani, turēdams rokās  krizantēmu buķeti. Rīgā tolaik bija vairākas peldētavas - Ķīpsalā pie jahtkluba, Zvirgzdu salā, pie Māras dīķa, Ķīšezerā aiz zoodārza. Bet pati labākā bija pie Pontonu tilta. Tā bija vienīgā, kur apmeklētājiem vajadzēja iegādāties biļeti. Peldētavā bija četri baseini. Visgarākais profesionāliem peldētājiem. Augšpusē bija bufete, kur pārdeva sulas, minerālūdeni, saldumus. Līdzās izvietotas  pludmales lāviņas, kur varēja apžāvēties un pasauļoties, bija arī dušas un masāžas kabinets. Ģērbtuvē mēs atstājām virsdrēbes un vērtīgās mantas – es somiņu ar mājas  atslēgām, mans pavadonis – maku. Par šo pakalpojumu vajadzēja piemaksāt. Bijām gatavi atpūsties visu dienu, taču biļete bija derīga tikai stundu – tādi bija peldētavas stingrie noteikumi.”
 


Vakarā viņi pastaigājās pa pilsētu, pēc tam Alfrēds nopirka biļetes uz „Kazino”. Tā saucās respektabls un dārgs kinoteātris Brīvības ielā (padomju laikos tur darbojās Operetes teātris). Viņiem paveicās: tajā vakarā šeit uzstājās slavenais melnādainais dziedātājs Koringa. Bet filma, kaut arī tajā daudz šāva un vēl vairāk skūpstījās, neatstāja nekādu paliekošu iespaidu.
 
Elicita tikās ar Alfrēdu līdz pat kara sākumam. Bieži vien pie tās pašas peldētavas. Gatavojās apprecēties, taču nepaspēja: karš. Kas notika ar Alfrēdu, Felicita tā arī neuzzināja. Viņš pazuda jau drīz pēc 22.jūnija. Runāja, ka atstājis pilsētu kopā ar strādnieku gvardi.
 
 „Es tā arī neapprecējos, - turpināja kaimiņiene. – Bieži vien aizdomājos: kas gan vispār ir noticis manā dzīvē? Kad skatos uz šo atklātni, man šķiet, visā manā dzīve ko vērta ir bijusi vien tā tālā vasaras diena - kad viņš mani gaidīja pie peldētavas ar krizantēmu pušķi rokās».
 
1960.gadu beigās Langes tante nomira. Viņas istabā ievācās jauni kaimiņi. Viņi izlika gaitenī vecmodīgo trimmo, kumodi, pirmskara patafonu – to visu bija paredzēts nogādāt  uz izgāztuvi. Nejauši es pamanīju pie kumodes nokritušas dažas atklātnes. Uz vienas no tām bija tā pati peldētava, kas tik daudz ko nozīmēja manas kaimiņienes dzīvē.
 
Paldies Rozenbaham!
 
Pēc tam es sāku kolekcionēt vecas atklātnes. Starp tām bija arī skati no citām peldētavām. Un man, protams, gribējās ko vairāk uzzināt par šo vietu vēsturi.
 
Pašas pirmās Rīgas peldētavas dibinātājs bija vācietis Verners Rozenbahs. Tā izveidota 1848.gadā. apmēram tajā pašā vietā, kur tagad  atrodas Akmens tilts. Peldētavu izveidoja tam līdzās, tuvāk Pārdaugavai. Norobežoja ar pontoniem, izveidoja astoņus atsevišķus baseinus, ģērbtuvi, dušas, vannas un bērnu istabu. Bija arī tornis, no kura glābēji uzraudzīja peldētājus. Ne visi prata peldēt, tāpēc tiem nācās plunčāties seklumā. 20.gadsimta sākumā ieviesa peldētapmācības  instruktora amatu. Sākumā tika apmācītas vienīgi sievietes un bērni. Nodarbībām bija jāiegādājas abonements.
 
Peldētiesgribētāju Rīgā kļuva arvien vairāk, taču peldētava bija tikai viena. Protams, cilvēki brauca arī uz Rīgas jūrmalu, taču ne visiem tas bija pa kabatai. Ne velti „Rīgas Avīze” 1912.gadā aicināja „pilsētas tēvus” padomāt par strādniekiem un atvērt pilsētā jaunas peldētavas. Un jau pēc dažiem mēnešiem – 1912.gada jūnijā – pilsētas vadība izpildīja šo vēlmi. Jaunās peldētavas bija bezmaksas, tur tika ierīkotas arī ģērbtuves un tualetes. Tikai viena nelaime: cilvēkiem bija tendence slīkt. Kā drīzumā rakstīja tā pati avīze, „peldētavās nav nekādu rīku slīkstošo glābšanai”.


 
Pirmā Pasaules kara laikā rīdziniekiem peldēšanās nebija ne prātā. Taču karš beidzās, dzīve atgriezās ierastajās sliedēs un tautai atkal gribējās peldēties. Bet atkal problēma – nav kur. Vecās peldētavas paputējušas, jaunu nav. 1920. gadu vidū sākās to atjaunošana.
 
Vienu no pirmajām atvēra to, par kuru man stāstīja Langes tante – pie Pontonu tilta. Vīrieši maksāja par ieeju 20 santīmu, dāmas un bērni vecumā no 5 līdz 12 gadiem – 10 santīmu. Mazākie varēja plunčāties bez maksas. Par drēbju glabāšanu ģērbtuvē ņēma 5 santīmus, par velosipēdu un vērtīgu mantu pieskatīšanu – 10. Peldētava bija atvērta no 6 līdz 22, taču brīvdienās varēja peldēties ne ilgāk par stundu. Bija aizliegts sauļoties bez peldkostīmiem, lietot alkoholiskus dzērienus, piemēslot un spļaut ūdenī.
 
Līdz kara sākumam šī peldētava tā arī palika vienīgā, kur vajadzēja pirkt biļeti. Taču tas neatturēja peldētiesgribētājus „iet pie Rozenbaha”. Ja 1927.gadā peldētavas pakalpojumus izmantoja 81 tūkstotis cilvēku, tad  1938.gadā jau 140 000. Uz to brīdi baseini jau tika modernizēti, paplašināta garderobe. Vienlaikus tajā savas mantas varēja atstāt 1000 cilvēku. Baseinā tika ierīkotas pacelšanas ierīces, kas varēja, paceļot baseina pamatni, izglābt slīkstošo 15 – 20 sekundēs.
 
 
1920. un 1930.gados tika atvērtas vēl vairākas labiekārtotas peldētavas: Ķīpsalā, Zvirgzdu salā, Māras dīķi, Ķīšezerā… Peldētavu daudz, bet tās nav domātas visiem. Tā, kas Ķīpsalā – ar lieliskām dušām, ģērbtuvēm, tramplīniem – paredzēta sportistiem, Ķīšezerā – vēl komfortablāka, ar atpūtas telpām otrajā stāvā, kur var priecāties par skatu uz ezeru – pieejama vien elitei no tuvējām villām. Vienkāršākiem ļaudīm bija jāizvēlas zemākas klases vietas – Māras dīķī un Zvirgzdu salā. Te nu nekādu īpašo ekstru nebija – vien ģērbtuves un norobežoti baseini peldēšanai.
 
Kur peldējās „pa pliko”
 
Pirmskara Rīgā populāra atpūtas vieta bija Vecāķi. Tas bija kūrorts ar lielisku pludmali, pansijām, silta jūras ūdens baudīšanas „iestādēm”. Tajās, turpat  kāpās, varēja izbaudīt sasildīta jūras ūdens vannas, pašā jūrā nemaz neejot.
 
Nūdistu pludmaļu tradīcija arī saistīta ar Vecāķiem. Vēl 1912.gadā avīze „Rižskaja Misļ” sadaļā „Pilsētas hronika” brīdināja, ka kailiem peldēties nedrīkst un tikuši pieņemti pat speciāli noteikumi. „Magnushofā (tā toreiz sauca Vecāķus) atbilstoši jaunajiem obligātajiem noteikumiem peldēšanās no krasta vasarnīcu tuvumā atļauta abu dzimumu personām jebkurā laikā, taču vienīgi peldēšanās kostīmos.”
 
Tiesa, atpūtnieku toreiz nebija pārāk daudz. Bet jau 1925.gadā kūrortā parādījās pirmā oficiālā nūdistu pludmale. Aivars Innus, kurš Vecāķos  nodzīvojis garus gadus, reiz stāstīja, ka par to pludmalē vēstījis speciāla norāde – kādus 500 metrus no galvenās pludmales. Nūdisti atpūtās tajā pludmales daļā, kas uz Kalngales pusi. Uz otru pusi bijušas pārģērbšanās kabīnes, un tur drīkstējuši uzturēties tikai peldkostīmos. Kabīnes bijušas privātas – divi reiz divi metri. Vasarnieki tās atveduši sev līdzi un uzstādījuši uz visu sezonu, tās bijušas aizslēdzamas.
 


Peldkostīmu mode Vecāķos bijusi tāda pati kā Jūrmalā. Vecās atklātnēs ar pludmales skatiem redzamas dāmas baltos tērpos ar saulessargiem. Sauļošanos daudzi uzskatījuši par slikto toni, ņēmuši vērā vecmāmiņu padomus, ka iedegums ir prasto ļaužu pazīme. Kleitām, lai tās jūras vējā neplandītos, iekšpusē iestrādātas  svina saspraudes. Smagi, taču tikumība prasa upurus.
 
Tuvāk 1940. gadiem, kostīmi Vecāķos kļuva drosmīgāki,  pludmalē parādījušies ārzemnieki: amerikāņi, dāņi. Šeit arī atradās abu šo valstu konsulu vasarnīcas. Pēc tam prom nācās doties gan konsuliem, gan vasarniekiem. Pilsētas vēsturē, un tātad arī tās pludmalēs, sākās  bargie laiki…
 
Attēlos: tā pati peldētava no Langes tantes albuma. Rozenbaha peldētava 1910.gadā. pludmale 1930.gadā. 20.gs. sākuma peldkostīmi.