Rīgas ormaņu meka - nezināmais par Purvciemu

Daudzi būs dzirdējuši, ka šīs apkaimes nosaukuma izcelsme saistīta ar purvu. Kādreiz tur tiešām atradies Hausmaņa purvs, kas vēlāk devis vārdu visai Purvciema apkaimei. Taču tikai īsteni zinātāji pratīs teikt, ka cara laikā te dzīvoja Rīgas ormaņi. Tieši no šejienes viņi savos ormaņu ratos devās uz centru, lai tur pelnītu naudu, pārvadājot gan pasažierus, gan vieglākas un smagākas kravas.


Ormaņi un sakņkopji



Līdzās dzīvojamām mājām atradās arī zemesgabali – viena vai divu hektāru platībā. Tas nodrošināja zirgus ar ganībām un sienu. Ormaņu ģimenes turēja arī pa kādai govij, kas bija sievas atbildības sfēra. No rīta piena sievas reizē ar vīriem brauca uz pilsētu, ratos līdzi vedot piena kannas. Pienu tolaik nepārdeva veikalos, bet piegādāja taisni pie klienta namdurvīm – piena sievas pašas ar kannām apstaigāja pircējus. Viņu vīri tikmēr smagajos ormaņu ratos devās uz ostu. Tur vienmēr bija pietiekami daudz kravu, kas šeit ienāca gan no Krievijas iekšienes guberņām, gan tāliem un eksotiskiem pasaules nostūriem.



Rīgā bija pieņemts pat savs važoņu kodekss. Viens no tā paragrāfiem noteica, ka ormanis nedrīkst būt „manāmi dzēris”. No tā var secināt, ka dzert nebija aizliegts, vienīgi to vajadzēja darīt ar mēru. Tējnīcas, kur važoņi sildījās aukstajās dienās, atradās krastmalā. Starp citu, tieši no šejienes cēlies „tējas naudas” jēdziens. Tā dēvēja naudas summu, kuru klients atmeta ormanim, lai tas varētu sasildīties ar tēju tuvākajā tējnīcā vai traktierī.

Apkaimes vēsturē ierakstītas arī sakņu dārzu kolonijas. Lai arī Purvciema pastāvīgie iedzīvotāji bija ormaņi, turp bieži ieradās arī dārzu īpašnieki. Lielas sakņudārzu plantācijas stiepās tagadējās Augusta Deglava ielas rajonā. Atšķirībā no ormaņiem, kas pārsvarā bija latviešu izcelsmes, ar sakņkopību galvenokārt nodarbojās krievi.



„Kopš seniem laikiem krievu sakņkopji mūs apgādājuši ar sparģeļiem, melonēm un gurķiem no siltumnīcām, kas atrodas viņu nomātajos sakņudārzos pilsētā un tās apkaimē,” 1826. gadā rakstīja Rīgas literāts Johans Hermanis Cigra. „Viņi mums nodrošina dienvidu augļus un dārzeņus tādā daudzumā, tik niecīgā cenā un neierastā sezonā, ka pat ārzemēs tam neticētu…”

Kā izveidojās ielas



Daļa Purvciema, ieskaitot Grīziņmuižu, Rīgas sastāvā tika iekļauta 1828. gadā, bet pārējā daļa – XX gadsimta 30. gados. Tad arī šeit sāka viedot ielas un būvēt vienstāvu dzīvojamās mājas. Līdz centram tolaik varēja nokļūt ne vien ormaņa ratos, bet arī pilsētas autobusā, ar kuru braukt bija ātrāk un lētāk. Kursēja gan pilsētas pārvaldītie maršruti, gan privātie pārvadātāji. Bet, ja bija jāved kas nopietnāks – mēbeles, celtniecības materiāli –, tad gan izmantoja smagā ormaņa pakalpojumus.

Starp pirmajām apkaimes ielām ir tagadējā Augusta Deglava iela. XIX gadsimtā tai nebija oficiāla nosaukuma, taču tautā to sauca par Rumpenhofas ielu, jo tā veda uz tāda pat nosaukuma muižu. Agrākos laikos iela beidzās pie dzelzceļa, bet 1897. gadā to pagarināja. Tad vienu daļu ielas iesvētīja par Veco Rumpenhofas, bet pārējo – par Jauno Rumpenhofas ielu.



Kad no Rīgas līdz Mīlgrāvim jeb Mühlgraben, kur šodien atrodas Mangaļi, atklāja vilcienu satiksmi, viena no pieturām atradās tagadējās Augusta Deglava ielas ceļa pārvada vietā. Pieturas nosaukums nesa Rumpenhofas vārdu. Pati pirmā stacija, braucot no Rīgas puses, gan bija izvietota Ģertrūdes ielā, pie tagadējā gājēju tuneļa zem dzelzceļa.

1937. gadā Rupenhofa ielu pārsauca rakstnieka Augusta Deglava vārdā, kurš desmit gadu dzīvojis šīs ielas 24. namā. Augusta Deglava un Augšielas stūrī, pie tagadējā sporta stadiona „Daugava”, XX gadsimta sākumā atradās Ozoliņa traktieris, aiz kura stiepās sakņudārzu kolonijas. 30. gados Augusta Deglava ielā darbojās arī nelieli uzņēmumi: pogu meistari, konservu ražotāji un mēbeļnieki.

Daudzstāvu dzīvojamo māju ēra



Ceļa pārvadu pār dzelzceļu uzbūvēja 1966. gadā. Tad arī Purvciemā sākās daudzstāvu dzīvojamo māju celtniecības bums. Pirmās izslējās piecstāvu ķieģeļu mājas, kurām sekoja blokmāju ēra. Purvciema dzīvojamais masīvs Rīgā ir celmlauzis vairākās jomās. Šeit tika uzbūvēts pirmais universālveikals Rīgā „Minska” (1977. gads), milzīgais mēbeļu tirdzniecības komplekss „Mēbeļu nams” (1980. gads) un pirmās mājas Latvijā no monolīta dzelzsbetona jeb “Franču projekts” Madonas ielā 21 un 23 (70. gadu beigas). Tautā šos namus iesauca par kukurūzas vālītēm, lai arī arhitekti vēl šodien tās ierindo starp labākajām padomju laika daudzstāvu celtnēm.



Rīdzinieki bijuši izdomas bagāti, piešķirot vārdus arī citām Purvciema ēkām. Piemēram, vairāku posmu deviņstāvu māja, kas izstiepusies no Dzelzavas un Vaidavas ielas līdz Stirnu ielai, tikusi pie „Ķīnas mūra” nosaukuma. Tikai nesajauciet, meklējot Rīgā Ķīnas mūri – šādu pat vārdu iedzīvotāji devuši arī vienam no Vecmīlgrāvja namiem. Vēl Purvciemā ir sava „Baltkrievijas stacija” – daudzstāvu māja Augusta Dombrovska ielā, iepretim „Rimi”. Savukārt mājas no Dzelzavas un Gunāra Astras ielas līdz Ilūkstes ielai tautā pazīstamas ar nosaukumu „Kremļa siena”. Ironiskā kārtā, “Kremļa sienā” toreiz dzīvoja VDK darbinieki.



Ilggadējie apkaimes iedzīvotāji vēl nav aizmirsuši arī par milzīgo Leonīda Brežņeva portretu uz ēkas brandmūra Dzelzavas un Gunāra Astras stūrī. Veikals, kas atradās šajā mājā, ieguva pat vairākas iesaukas: „Brežņeva gastronoms”, „Pie Iļjiča” un „Zem uzacīm”.

Purvciems savas līdera pozīcijas saglabājis arī mūsdienās. Māja ar 24 stāviem Gunāra Astras ielā, kas te uzbūvēta 2008. gadā, tiek uzskatīta par visaugstāko dzīvojamo namu Daugavas kreisajā. Tā tika atzīta arī par labāko jauno projektu 2008. gadā.



Mūsdienās no Purvciema līdz pilsētas centam aizkļūt ir pavisam vienkārši – te kursē trolejbusi, autobusi un maršruta taksometri. Skrupulozie vēstures pārzinātāji zinās teikt, ka nokļūt centrā būtu iespējams vēl ātrāk, ja vien padomju laikā netiktu atmesta ideja par metro celtniecību. Viena no pieturām bija ieplānota tieši pie veikala „Minska”. Bet visa šī krāšņā vēsture reiz aizsākās pavisam pieticīgi – ar ormaņu ratiem. Varbūt Purvciems ir parādā pieminekli saviem pamatlicējiem...

Iļja Dimenšteins