Rīgas ormaņi: kā strādāja un cik par braucienu prasīja "taksisti" pirms 100 gadiem?

21. Janvāris

Kāds lasītājs dalījās interesantā informācijā un pastāstīja, ka ēkā, kurā viņš dzīvo un kura atrodas Maiznīcas ielā (kas savieno Šarlotes un Miera ielu), pirms revolūcijas esot atradies ormaņu traktieris. Gan traktiera, gan visas ēkas saimnieks pats arī bijis ormanis. Un tas vien jau liecina, ka ormaņu vidū ir bijuši patiešām apsviedīgi ļaudis.


„Cilvēks ar vezumu”

Krievijas vidienē šīs profesijas ļaudis tolaik sauca dažādi – par vaņkām, kučieriem, važoņiem… Savukārt Rīgā pārsvarā lietoja apzīmējumu „ormanis” jeb „fūrmanis”, kas tulkojumā no vācu Fuhrmann būtu interpretējams kā „cilvēks ar vezumu”.

Arī pajūgi Rīgā bija citādi nekā Krievijā – smalkāki, ar atvāžamu kulbu, lokanām atsperēm un ar gumiju apdarinātiem riteņu lokiem. Atšķīrās arī šejienes ormaņu apģērbs – viņi nevalkāja ne vadmalas frenčus, ne plikādas kažokus, bet tērpās garos ādas mēteļos ar kapuci.

Ormaņu pajūgi pie Strēlnieku dārza.
Foto: no autora kolekcijas

Tarifi braucienam uz pilsētas centru un nomalēm

Cara laikos visa pilsēta bija iedalīta astoņos rajonos. Uz šī sadalījuma pamata tika noteikta arī maksa par braucienu. Piemēram, lai no Rātslaukuma aizbrauktu līdz Elizabetes ielai vai dzelzceļa stacijai, kas ietilpa pirmajā rajonā, bija jāšķiras no 15 kapeikām. Par divu bērnu pārvadāšanu bija jāmaksā kā par vienu pieaugušo. Ja pasažieru bija vairāk nekā divi, tika iekasēta divkārša maksa. Par nogādāšanu kādā no pilsētas nomalēm ormaņi prasīja papildu maksu, kuras apmērs bija no 5 līdz 10 kapeikām.

Bija pajūgi ar vienu vai diviem zirgiem, bet ziemā – trijjūgi. Tarifs bija atkarīgs arī no zirgu skaita. Piemēram, brauciens no vecpilsētas līdz dzelzceļa stacijai divjūgā maksāja 20 kapeikas parasto 15 kapeiku vietā.

Kravu pārvadātāji pie ostas.
Foto: no autora kolekcijas

Cik spēja izdzert ormanis?

Pastāvēja arī noteikts ormaņu uzvedības kodekss. Viens no tā paragrāfiem noteica, ka, „pildot savus pienākumus, ormanis nedrīkst būt manāmi piedzēries un rupji izturēties pret pasažieriem”. Vārdi „manāmi piedzēries” liek noprast, ka principā iedzeršana netika nosodīta, vien vajadzēja zināt mēru – dzert tikai tik daudz, lai sasildītos. Starp citu, arī dzeramnaudas izcelsme ir saistīta ar ormaņu pakalpojumiem. Pateicīgie pasažieri deva dzeramnaudu, lai ormanis varētu iegriezties tuvākajā tējnīcā vai traktierī sasildīties.

Taksometri un pajūgi pie Centrālās stacijas.
Foto: no autora kolekcijas

Tālumā skan kamanu zvani…

Ziemā pasažieru pārvadāšanai tika izmantotas kamanas. Tajās bija salikti mīksti pēļi sēdēšanai un siltas segas, ko uzsegt uz kājām. Braucienam kamanās piemita īpašs šarms, jo pie aizjūga bija piestiprināti zvārgulīši. Janvāra dienās, kad bija patīkams laiks, viss pilsētas centrs bija kā pieliets ar dzidrām zvārgulīšu un zvanu skaņām.

Ziemassvētku un Jaungada laikā viens otrs brašs tirgotājs mēdza atpūsties uz nebēdu, netaupīdams līdzekļus nekam. Arī tam, lai pie kāda no ārpilsētas krogiem, daudzi no kuriem atradās viņpus Gaisa tiltam, lepni piebrauktu trijjūgā.

Tirgotāji ziemā mēdza vizināties trijjūgos.
Foto: no autora kolekcijas

Ormaņu traktieri

Ormaņi mīlēja arī kārtīgi atvilkt elpu. Un ne tikai tējnīcās, bet arī traktieros. Bija pat īpaši ormaņu traktieri. Tie tika atvērti jau pulksten septiņos no rīta un strādāja līdz vienpadsmitiem vakarā. Tautā šādus traktierus sauca par „fūrmaņkrogiem”. Aizvadītā gadsimta 20. gados vispopulārākie fūrmaņkrogi bija Šīrona krogs Lāčplēša ielā un Rudzīša krogs Elizabetes un Tērbatas ielas stūrī, iepretim Vērmaņdārzam. 30. gadu sākumā agrākās koka ēkas vietā, kur kādreiz atradās Rudzīša dzertuve, tika uzbūvēts sešstāvu mūra nams ar smalku restorānu. Tomēr vecāka gadagājuma pilsētnieki vēl ilgi to mēdza saukt pa vecam – „Rudzīša fūrmaņkrogs”. Maskavas forštatē populārs bija traktieris „Volga” Elijas ielā. Turklāt tas bija iecienīts ne tikai ormaņu, bet arī inteliģences vidū. Pat krievu emigranti no Parīzes brauca šurp, lai nobaudītu pirmklasīgu „Volgas” zivju zupu, kas tika gatavota no trīs veidu zivīm – zandarta, stores un zuša. Savukārt biljarda zālē labākie spalvas meistari no vietējās krievu žurnālistikas aprindām nesmādēja iespēju spēlē mēroties spēkiem ar ormaņiem uz pāris pudelēm alus.

Ormaņi pie viesnīcas „Roma”.
Foto: no autora kolekcijas

Rīgas ormaņu „Meka”

Tomēr vairumam ormaņu Maskavas forštate nebija dzimtās āres. Viņi bija ieradušies no Purvciema, jo tieši šo pilsētas apkaimi ormaņi jau izsenis bija nolūkojuši kā īpaši labu dzīvošanai. Līdzās privātmājām bija arī savs stūrītis zemes – hektārs vai pat divi. Turklāt bija nepieciešamas pļavas, kur ganīt zirgus un gādāt sienu. Tika turētas arī govis. Piensaimniecības lietas bija ormaņu sievu ziņā. Rītos viņas kopā ar vīriem brauca uz pilsētu, līdzi vezdamas piena kannu. Tolaik pienu netirgoja veikalos, bet piena sievas to pašas piegādāja pircējiem. Tie vīri, kuri pārvadāja krava, jeb smagie ormaņi ar pajūgiem devās uz ostu. Tur vedamā pietika vienmēr, jo kravas nemitīgi pienāca gan no Krievijas guberņām, gan aizjūras zemēm.

Pajūgi pie Tukuma dzelzceļa stacijas Rīgā.
Foto: no autora kolekcijas

Taksometru laikmets

1907. gadā Rīgas ielās parādījās pirmie pasažieru taksometri, taču ormaņu skaits tādēļ nesamazinājās. Gluži otrādi – tas tikai pieauga. 1898. gadā pilsētā bija saskaitīti 1545 ormaņi, bet 1913. gadā – jau 1600. Savas pozīcijas ormaņi pamazām sāka zaudēt vien 20. gados. 1928. gadā Rīgā kursēja vien 500 ormaņu pajūgu, turpretī taksometru skaits jau bija sasniedzis 600.

Pēdējie mohikāņi

Pēc Otrā pasaules kara pilsētā bija palikušas vien pārdesmit zirgu ekipāžas. Pēdējos vieglos ormaņus varēja sastapt vēl 50. gadu beigās, kad lielākā daļa no tiem medīja klientus pie dzelzceļa stacijas. Viens pajūgs vienmēr dežūrēja toreizējā Revolūcijas (Matīsa) ielā, iepretim ugunsdzēsēju depo. Tā važone bija kāda sirma kundzīte. Smagie ormaņi bija sastopami arī vēl 60. gados, izvadājam tukšo taru uz noliktavām un piegādājam produktus veikaliem un ēdnīcām…

Iļja Dimenšteins