Rīgas mode pirms 100 gadiem: apavi no krupju ādas, džinsu kniedes un kleita Niksona kundzei

8. Februāris

Pirmskara Rīgas modes dāmas un dendiji bija gatavi nēsāt arī vietējā ražojuma apavus. Tiesa, konkurētspējīgs apavu meistars pilsētā bija tikai viens - Rūdolfs Eglītis. Viņam piederēja tolaik populārākais apavu salons, kas atradās Kaļķu ielā 18. Eglītis nenodarbojās ar modeļu kopēšanu, bet konstruēja pats sava dizaina apavus. Pie viņa arī strādāja lieliski meistari ortopēdi. Apavu salona komanda bija visai multikulturāla – tur bija gan latvieši, gan krievi, gan vācieši, kas savulaik ieguvuši arodizglītību Pēterburgā, Berlīnē un Parīzē. 


Pie Eglīša apavus pasūtīja pat Emīlija Benjamiņa, kaut arī viņa tika uzskatīta par ļoti kaprīzu klienti. Valsts bagātākajai sievietei Eglīša uzņēmumā ik gadu izgatavoja līdz pat 30 pāriem apavu. Turklāt viņa jau pašā sākumā bija izvirzījusi nosacījumu, ka maksās tikai 24 latus par pāri. Tas bija mazāk, nekā par apaviem maksāja daudzi citi.

Krupjādas kurpes un pērtiķādas kažoks

Eglītis mierā ilgi nespēja nosēdēt – viņš daudz ceļoja pa pasauli un piedalījās izstādēs. Meistars mācījās pats un rādīja savas prasmes citiem. 1927. gadā viņš ieguva Lielo balvu starptautiskajā izstādē Florencē.

Rūdolfa Eglīša apavu reklāma pirmskara laikrakstos un žurnālos.
Foto: no autora kolekcijas

Kādā pirmskara žurnālā ir saglabājusies fotogrāfija, kurā redzamas Eglīša piedāvātās krupjādas kurpes ar visām krupju galvām uz purngala. Izklausās mežonīgi? Taču tolaik Eiropā modē bija viss eksotiskais – apavi un somas no reptiļu ādas, kleitas vai mēteļa aproces no cilvēkveidīgā pērtiķa kažoka… Daudzām Eiropas valstīm bija savas kolonijas Āzijā un Āfrikā, un to dabas resursu negausīga izmantošana visos iespējamajos veidos bija ikdienišķa lieta. Piemēram, fotouzņēmums no Indijas, kurā angļi pozē uz nogalinātu leopardu kaudzes, viņu dzimtenē nevienam nekādas negatīvas emocijas neizraisīja.

1944. gadā Eglītis emigrēja uz Kanādu, kur izveidoja jaunu uzņēmumu. Viņš nomira Toronto 1962. gadā.

Tā ģērbās rīdzinieki un rīdzinieces aizvadītā gadsimta 30. gados.
Foto: no autora kolekcijas

„Rīgas auduma” zīds

Kamēr slavenais kurpnieks ādu ekskluzīviem apavu modeļiem bija spiests meklēt ārvalstīs, kleitu šuvēji pietiekami labus audumus varēja dabūt tepat uz vietas. Juglas fabrikā „Rīgas audums” pat ražoja mākslīgo zīdu. Šīs fabrikas saimnieks bija Roberts Hiršs.

Fabrika, kas savu darbību bija sākusi kā neliela amatniecības ražotne, 20. gadsimta 30. gados kļuva par vienu no lielākajiem uzņēmumiem valstī. 1938. gadā tajā strādāja vairāk nekā 1600 cilvēku. Hiršam piederēja arī Lietuvas lielākais tekstilrūpniecības uzņēmums „Kauno Audinia” ar 2500 darbinieku. Uzņēmējs pret saviem strādniekiem izturējās gādīgi– fabrikas teritorijā tika uzbūvēta siltumnīca, kurā par niecīgu naudu varēja iegādāties eksotiskus augļus. Bet netālu no Līgatnes izveidoja atpūtas namu „Ratnieki”, kur strādnieki un kalpotāji parasti pavadīja atvaļinājumu. Pat ekonomiskās krīzes gados Hiršs strādnieku algas nesamazināja. Tādēļ tā nav nejaušība, ka viņa uzņēmumā – atšķirībā no daudziem citiem – nav bijis neviena streika. Kad prezidents Ulmanis apmeklēja „Rīgas audumu”, viņš aizrādīja tā saimniekam, ka lielas algas tikai izlaiž strādniekus. Taču Hiršs savos uzskatos palika nelokāms.

Pirmskara modes žurnāli.
Foto: no autora kolekcijas

Rūpnieks pameta Latviju 1939. gadā, aizceļodams uz Ameriku. Tur drīz vien radās viņa jaunais tekstilrūpniecības uzņēmums. Hiršs nomira 1972. gadā, novēlēdams fabriku „Rīgas audums” un īpašumu pie Līgatnes mantojumā Latvijas Universitātei. Pēc neatkarības atgūšanas uzņēmuma saimnieka pēdējā griba tika izpildīta.

Kurš izgudroja džinsu kniedes?

Starp Rīgas apģērba dizaineriem kā pirmais ir jāmin Džeikobs Deiviss, kurš izdomāja, ka bikšu kabatu nostiprināšanai tīri labi var izmantot vara kniedes. Viņš piedzima Rīgā 1831. gadā, bet 1854. gadā devās uz Ņujorku. Viņa īstais vārds ir Jākobs Jufess, pēc izcelsmes ebrejs, kurš nonācis okeāna otrā pusē kļuva par Džeikobu Deivisu. 15 gadus vēlāk viņš Amerikā atvēra drēbnieka darbnīcu. Vara kniedes bikšu kabatām viņš izgudroja 1872. gadā, taču nespēja savākt 68 dolārus, kas bija nepieciešami patenta reģistrācijai. Tādēļ Deiviss vērsās pie sava partnera Levī Strosa (Levi Strauss). Tā viņi divatā tika pie patenta, un drīz vien Stross jau bija pārdevis 21 tūkstoti bikšu un jaku ar vara kniedēm.

Tā ģērbās rīdzinieki un rīdzinieces aizvadītā gadsimta 30. gados.
Foto: no autora kolekcijas

Viņu aicināja Valentino

Visslavenākā Rīgas dizainere pirmskara periodā bija Hermīne Spainis-Balodis. Vēl būdama skolniece, viņa aizrāvās ar tērpu darināšanu, ko apguva pie pazīstamām šuvējām un drēbniekiem. Vēlāk Hermīne sāka radīt pati savus modeļus. Sākumā tie tika izplatīti draugiem un paziņām, bet pēc tam – arī visiem citiem gribētājiem, starp kuriem bija turīgi cilvēki ar labu gaumi. 1944. gadā dizainere emigrēja uz Ameriku. Viņa strādāja slavenos modes veikalos un radīja pati savus tērpu modeļus. Daži viņas biogrāfijas pētnieki apgalvo, ka pats Valentino Garavani – slavenā modes nama „Valentino” dibinātājs – esot aicinājis viņu pievienoties savai komandai, taču Hermīne gribējusi saglabāt neatkarību.

Pirmskara modes žurnāli.
Foto: no autora kolekcijas

Kleita Niksona kundzei

Amerikas prezidentu kundzēm, tostarp Ričarda Niksona dzīvesbiedrei Petai, apģērbus darinājusi arī Adele Simpsone – Rīgā dzimusi dizainere.

Pirmskara modes žurnāli.
Foto: no autora kolekcijas

Pirmais universālveikals…

Īstus svētkus Rīgas modes dāmas un kungi piedzīvoja 1937. gadā, kad tika atvērts pilsētas pirmais universālveikals – Armijas ekonomiskais veikals (tagad – „Galerija Centrs”). Beidzot cilvēkiem vairs nevajadzēja katru aksesuāru meklēt pa visu pilsētu, skraidot pa neskaitāmoiem veikaliem un modes saloniem. Tagad visu varēja iegādāties vienuviet.

Tā ģērbās rīdzinieki un rīdzinieces aizvadītā gadsimta 30. gados.
Foto: no autora kolekcijas

…un pirmais sarīkojumu deju konkurss

Iepazīties ar modes tendencēm, jo īpaši pasaules modes attīstību, var Modes muzejā, kas atrodas Grēcinieku ielā 24. Starp citu, kara laikā ēka, kas atradās šajā vietā, tika iznīcināta, bet pašreizējā ir celta pagājušā gadsimta 60. gados. Arī vēsturiskajai ēkai bija tieša saistība ar modi – tur 20. gadsimta sākumā darbojās „modes preču” veikals. 1926. gadā ēkā norisinājās pirmais sarīkojumu deju konkurss amatieriem. Izrādās, ka deju skolotājs Morics Grebzde, kurš meistarību bija apguvis Parīzē, mitinājās tajā pašā Grēcinieku ielas 24. namā.

Iļja Dimenšteins

Lasiet arī: 

Platmales, plīvuri un pērļu krādziņi: kā rīdzinieki ģērbās pirms 100 gadiem

Kāpēc Rīgu sauc par Rīgu? Un citi interesanti fakti

Kas rādīts Rīgas kinoteātros pirms 100 gadiem?

Paziņojums par mājaslapas www.riga.lv sīkdatnēm ar norādēm uz mājaslapas sadaļu par sīkdatnēm, to pielietojumu un piekrišanas / piekrišanas atsaukšanas norādēm