Rīgas lūkas: 10 interesanti fakti

24. Oktobris, 2016

Cik gadu ir Rīgas senākajām lūkām? Kur atrodas galvaspilsētas neparastākās lūkas? Kādēļ daudzas no lūkām ir iestrādātas tieši ielas braucamās daļas vidū? Kāpēc dažas lūkas ir apaļas, citas – kantainas, bet vēl citas – ar caurumiņiem? Par interesantām niansēm, kas saistītas ar tādu visumā prozaisku lietu kā parasts lūkas vāks, kas nosedz pazemes skataku, mums pastāstīja uzņēmuma „Rīgas ūdens” tehniskais direktors Gatis Krauze.


1.Senākajām Rīgas lūkām ir vairāk nekā 100 gadu

Tās atrodas Vecrīgā un kalpo kanalizācijas aku nosegšanai. Kādam varbūt šķiet, ka 100 gadi nemaz nav tik daudz, taču tā ir trešā daļa no visa Rīgas kanalizācijas pastāvēšanas laika!

Jādomā, ikviens zina, ka viduslaikos Eiropas pilsētās nekādas kanalizācijas nebija – naktspodu saturs tika vienkārši izgāzts pa logu tieši uz aizsapņojušos garāmgājēju galvām. Taču reti kuram ir zināms, ka šāda ārkārtīgi antisanitāra situācija turpinājās arī vēl tad, kad bija pārliecinoši iestājies kapitālisms. 18. gadsimtā, kad jau bija notikusi pirmā industriālā revolūcija, izgudrots tvaika dzinējs, dzīvsudraba termometrs, logaritmu lineāls, ūdenssūknis un pirmais mehāniskais kalkulators, cilvēku izkārnījumi joprojām krājās vaļējos grāvjos un teknēs starp pilsētas ielām. Pārņem šausmas, iedomājoties vien, kāds smārds tolaik valdīja pilsētā...

Rīgā pirmais slēgtās kanalizācijas tīkls tika ierīkots 1733. gadā. Un tālaika Eiropā tā bija neticami progresīva parādība, jo, piemēram, Londonā kanalizācija tika „paslēpta” zemē tikai veselu gadsimtu vēlāk, proti, 1844. gadā, bet līdz tam miljonu pilsētas iedzīvotāji arī vasarā bija spiesti uz nakti aizvērt visus slēģus un noslēgt spraugas, lai, kā to toreiz teica, istabās no ielas neiekļūtu „kaitīgie izgarojumi”.

2.Pirmās lūkas Rīgā bija izgatavotas no koka

Vai gribat zināt, kādas izskatījās Rīgas pirmās lūkas? Apskatiet koka vākus, ar kādiem līdz pat šai dienai mēdz nosegt akas lauku apvidos. Savukārt vietās ar īpaši intensīvu satiksmi, kur ceļa segumam bija jāiztur smagu, ar precēm piekrautu ratu svars, lūkas tika izgatavotas no akmens. Protams, līdz mūsdienām nav saglabājušās ne vienas, ne otras.

Antīka akmens lūka no Senās Romas (apmērām divtūkstoš gadu veca). Pirmās lūkas Rīgā bija aptuveni tikpat biezas.
Foto: answcdn.com

3.Vēsturiska tradīcija – iemesls, kādēļ lūkas arī mūsdienās atrodas brauktuves vidū

Ceļa vidū novietota lūka sagādā lielas neērtības. Katrreiz, kad ir nepieciešams to atvērt, ir jāierobežo satiksme. Tomēr – neko nepadarīsi. Pirmā slēgtā kanalizācija tika ierīkota turpat, kur pirms tam atradās vaļējā. Kādreizējo tekņu vietā, turpat ielas vidū, tikai zem zemes, tika iebūvētas ķieģeļu caurules. Pa tām cilvēku dzīvības procesu atkritumi pašplūsmā virzījās uz Daugavu.

Laika gaitā tīkls kļuva sazarots, bet tā novecojušos posmus aizstāja ar jauniem. Tika ierīkotas sūkņu stacijas. Nu jau sen ir mainījies arī notekūdeņu adresāts – tie nonāk nevis upē, bet bioloģiskās attīrīšanas stacijā, kas atrodas Bolderājā. Taču kanalizācijas cauruļvadu novietojums ir palicis nemainīgs – tie tāpat kā agrāk tiek guldīti zemē ielas vidū. Un mūsdienās apmēram 85 % no visām „Rīgas ūdens” piederošajām lūkām atrodas uz ielas braucamās daļas. 

Foto: Nora Krevņeva

4.Visām Rīgas lūkām nav vienota saimnieka – tas nav iespējams

Kādēļ neskaitāmas lūkas ir redzamas arī uz ietvēm un pat apstādījumos? Tādēļ, ka pilsētā izvietotās lūkas nosedz akas, kas nodrošina piekļuvi ļoti dažādām komunikācijām. Zem tām ir gan ūdensvads un kanalizācija, gan dažādiem mērķiem (telegrāfam, telefonam, televīzijai un internetam) paredzēti kabeļi, gan gāzes tīkli. Tāpēc Rīgas lūku lielie saimnieki ir vismaz pieci – „Rīgas ūdens”, „Rīgas siltums”, Rīgas domes Satiksmes departaments, „Lattelecom” un „Latvijas Gāze”. Un vēl ir arī mazāki lūku īpašnieki, kuriem arī ir nepieciešams kontrolēt savas apakšzemes komunikācijas.

Rodas loģisks jautājums: kā šīs daudzās iestādes un organizācijas sadala teritoriju? Vai gadījumā, ja uz vienu un to pašu vietu lūkas ierīkošanai ir vairāki pretendenti, lieta nenonāk līdz „lūku kariem”? Nē. Katras lūkas atrašanās vietu un attālumu starp tām nosaka saskaņā ar būvnormatīviem un citiem noteikumiem, kuru ievērošanu stingri uzrauga Rīgas būvvalde.

„Lattelecom” lūka
Foto: Nora Krevņeva

„Rīgas siltuma” lūka
Foto: Nora Krevņeva

„Rīgas ūdens” lūka
Foto: Nora Krevņeva

5.Režģa lūkas nosedz lietus kanalizāciju

Tā tika radīta pirms divarpus gadsimtiem kā daļa no kopējās kanalizācijas. Lietus ūdens un notekūdeņi ieplūda caurulēs, kas pēc formas atgādina vertikāli novietotu olu

Lietus kanalizācijas (lietus ūdens novadīšanas) lūkas bez grūtībām atpazīs arī nespeciālists. Tām var būt gan apaļa, gan kvadrātveida forma, taču tas nav galvenais. Galvenais ir tas, ka šīs lūkas ir veidotas kā režģis, caur kuru bez grūtībām pazemes kolektoros var ieplūst ūdens, ko rada lietus un kūstošais sniegs.

Foto: Nora Krevņeva

Pirms divarpus gadsimtiem lietus ūdens un notekūdeņi ieplūda neparastas formas caurulēs, kas augšējā daļā bija šaurākas, bet apakšā – platākas, tādēļ atgādināja zemē novietotu olu. Šī neparastā forma palīdzēja novērst ūdens sastāšanos un caurules aizsērēšanu. Starp citu, šādas caurules līdz pat mūsdienām ir saglabājušās pie prezidenta pils. Aizpagājušajā gadsimtā tādas tika izmantotas gan Eiropas valstīs, gan Krievijā.

Olveida formas akmens kolektors Sanktpēterburgā. Rīgā ir tieši tāds pats, tikai no ķieģeļiem.
Foto: www.hiddenside.ru

Olveida ķieģeļu kolektori izrādījās tik veiksmīgs inženiertehniskais risinājums, ka Rīgā tādus būvēja līdz pat 20. gadsimta 20. gadiem. Turklāt daudzās Eiropas pilsētās caurules olas formā izmanto vēl šobaltdien. Tiesa, tās vairs nav izgatavotas no ķieģeļiem, bet mūsdienīgiem augsto tehnoloģiju materiāliem.

6.Lūkas virs morāli novecojušas kanalizācijas ir nepatīkamu smaku cēlonis dažos Rīgas vēsturiskā centra rajonos

Mūsdienās viss Rīgas vēsturiskais centrs ir pievienots pilsētas kopējai kanalizācijai, un tas attiecas arī uz lietus kanalizāciju. Tādējādi lietus un kūstošā sniega ūdens izplūst caur lūkas režģi un nonāk caurulē (lietus ūdens savācējā), kas savukārt ir savienota ar milzīgiem cauruļvadiem, pa kurām notekūdeņi kopā ar sadzīves notekūdeņiem no vannas istabām un tualetēm aizplūst uz bioloģiskās attīrīšanas staciju Bolderājā.

Lai šo „dzīvības procesu atkritumu” smaka neizkļūtu virszemē, zem lietus ūdens savākšanas lūkas ir iebūvēts sifons. Tas izskatās pēc izliektas caurules, kas vienmēr ir piepildīta ar ūdeni un neļauj nevienā virzienā plūst gaisam (sistēma līdzinās tualetes podam). Diemžēl ar sifoniem lietus kanalizācija tiek aprīkota tikai pēdējos četrdesmit vai piecdesmit gadus. Agrāk to nebija. Tādēļ vietās, kur vēl ir saglabājušās notekas bez sifoniem, garāmgājējiem joprojām nākas ar roku aizsegt degunus un pukoties, lai taču beidzot kāds salabo to kanalizāciju. Patiesībā kanalizācija nav jālabo. Ir vienkārši jāsamaina morāli novecojusī konstrukcija pret jaunu. Un tas noteikti tiks izdarīts. Taču pagaidām svarīgāk ir izbūvēt lietus kanalizāciju tajās ielās, kur tās nav vispār.

7.Lūkas izgatavo no čuguna, tērauda, betona, plastmasas un pat no stikla

20.gadsimta lielākajā daļā lūkas tika izgatavotas tikai no viena materiāla – čuguna. Dizains atšķīrās – lūku virsmās tika ieštancētas rūtiņas, rombiņi, aplīši, vilnīši un trīsstūrīši. Uz tām bija dažādi cipari un saīsinājumi. Taču materiāls palika nemainīgs.

Uz šīs čuguna lūkas ir rakstīts „GTS”. Tas nozīmē, ka lūka nosedz telefonsakaru komunikācijas un ir izgatavota vēl padomju laikā. Saīsinājums tulkojumā no krievu valodas nozīmē „Pilsētas telefonsakari”.
Foto: Nora Krevņeva

Vēl viena padomju laika lūka. Krievu burts „V” nozīmē, kas tas ir ūdensvads.
Foto: Nora Krevņeva

Taču pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, visaptverošas krīzes apstākļos, lūkas sāka zagt un nodot metāllūžņu savākšanas punktos. Un, kaut arī čuguns nav krāsainais metāls un lielu summu par to dabūt nevarēja, tomēr kaut kādu naudu par to deva, tādēļ zagļi sagādāja lielas problēmas. Kādi tik savdabīgi risinājumi toreiz netika izdomāti! Lūkas izgatavoja tik biezas un smagas, ka to pacelšanai bija nepieciešama vesela brigāde. Vai gluži otrādi – tās bija veidotas no tik plānas tērauda loksnes, lai to zagšana nebūtu finansiāli izdevīga. Taču zagļi vienalga nesa prom visu.

Savukārt Rietumeiropā, kur nebija jācīnās ar zagļiem, taču tika meklētas iespējas, kā padarīt ražošanu lētāku, tika izgudrota lūka ar betona vidu un metāla apmali. „Rīgas ūdens” uzreiz pārņēma šo pieredzi, jo šāda lūka zagļiem nav interesanta. „Pilotprojekta” ietvaros tika uzstādītas desmit kombinētās metāla un betona lūkas, tostarp uz ielām, pa kurām kursē trolejbuss un lūkas ir pakļautas maksimālai slodzei. Pagaidām viss ir labi.

Taču visneparastākais materiāls, kāds Rīgā izmantots lūkām, ir stikls. Šāds dizaina risinājums reiz parādījās pilsētas centrā gaismas festivāla „Staro Rīga” laikā. Vēlāk tā tika demontēta. Žēl, ka tā, jo rīdziniekiem ļoti patika...

Pēdējā laikā lūkas nereti kļūst par dizaina objektiem dažādās pasaules lielpilsētās.
Foto: fototelegraf.ru

„Rīgas ūdens” turpina sekot šī jomas tehniskajiem jaunumiem. Patlaban rietumvalstīs jau ir parādījušās lūkas no polimērbetona. Turklāt tiek daudz eksperimentēts ar plastmasu, kas lieliski spēj izturēt 40 tonnu smagas kravas automašīnas svaru.

Foto: acodrain.com.ua

8.Zem nelielām apaļām vai ovālām lūkām atrodas apakšzemes ugunsdzēsības hidranti

Ejot pa pilsētu, mēs pat nenojaušam, ka zem mūsu kājām ik pēc divsimt metriem ir ierīkoti ugunsdzēsības hidranti. Tie ir paslēpti zem zemes un nosegti ar nelielām apaļas vai ovālas formas lūkām. Attālums starp hidrantiem ir aprēķināts tā, lai ugunsdzēsēji varētu aizvilkt šļūtenes līdz katrai ēkai. Ja ārkārtas situāciju nav, pazemes hidranti tiek atvērti tikai vienu reizi gadā – pārbaudes veikšanai. Starp citu, lai cik tas nebūtu pārsteidzoši, arī šī sistēma atrodas „Rīgas ūdens” pakļautībā.

Savukārt zem pavisam mazajām lūciņām atrodas kanalizācijas aizbīdņi.  

Foto: Nora Krevņeva

9.Lietuviešu lūkas atgādina par deficītu padomju laikā

Jūs esat pārliecināti, ka atrodaties Latvijā. Bet piepeši uzkāpjat uz lūkas, uz kuras krievu burtiem ir rakstīts „Lit. SSR” jeb „Lietuvas PSR”, vai lūkas, kuru rotā uzraksts „Ļeņingrada”. Nebrīnieties par šādu šķietamu laika sajukumu laikā un telpā. Tas ir izskaidrojams ļoti vienkārši. Padomju laikā arī būvmateriāli bija deficīts, un dažādu uzņēmumu sagādnieki nereti vajadzīgo materiālu meklējumus veica, dodoties komandējumos pa visu milzīgo valsti. Un lietuviešu lūkas zem kājām nozīmē vienīgi to, ka Latvijas noliktavās lūkas tobrīd nav bijušas pieejamas. Toties Lietuvas noliktavās tās bija, un Rīgas saimnieciskie darbinieki, likdami lietā gan formālus, gan neformālus sakarus, atveda vajadzīgo preci no kaimiņiem. 

Šī lūka ar uzrakstu „Ļeņingrada” joprojām atrodas Dzirnavu un Sadovņikova ielas krustojumā.
Foto: Nora Krevņeva

10.Lūkas ar visneparastāko dizainu atrodas Vecrīgā

Pagaidām mēs nevaram atļauties skulpturāli veidotas lūkas kā Ņujorkā un Bratislavā vai tādas košas, krāsainas un apgleznotas lūkas kā Japānā.

Japānas lūkas
Foto: fotojoin.ru

Tomēr arī mūsu pilsētā ir lūkas, kas piesaista uzmanību ar savu oriģinālo dizainu. Piemēram, Doma laukuma bruģī ir lūka, kuras virsmu rotā teksts divās valodās – angļu un latviešu. Tas vēsta, ka Rīgas vēsturiskais centrs ir iekļauts kultūras mantojuma sarakstā.

Foto: Nora Krevņeva

Grēcinieku ielā ir lūkas, uz kurām redzama daļa pilsētas panorāmas no Daugavas puses.

Foto: Nora Krevņeva

Savukārt Jēkaba ielā ir lūkas, uz kurām attēloti torņi, pilsētas atslēgas un uzraksts „Rīgas domes īpašums”. Visas šīs lūkas tika uzstādītas par godu Rīgas 800 gadu jubilejai.