Rīgas ielu muzikanti: “Ielas mums ir iemācījušas nepārdzīvot par sīkumiem”

24. Augusts

Rīga piesaista tūristus no visas pasaules ne tikai ar arhitektūru un apskates objektiem, bet arī ar vietējo kolorītu – ielu muzikantiem. Dažādu žanru un veidu mūzika galvaspilsētā skan vai uz katra stūra, radot īpašu mājīguma un viesmīlības sajūtu. Portāla Riga.lv žurnālists parunāja ar Rīgas ģitāristu un bundzinieku, kuri reiz izgājuši Rīgas ielās un kuru neatņemama dzīves sastāvdaļa tagad ir mūzika.


Foto: Riga.lv

Dmitrijs Kalašņiks, ģitārists

 “Rīgas ielas var salīdzināt ar ģitāras skanējumu…”

Mūzika kļuva par daļu no manis jau bērnībā – mani vecāki bieži klausījās mūziku uz vinila platēm, un es to darīju kopā ar viņiem. Biju vēl tikai bērns, nesapratu, kas ir kas, bet jau toreiz zināju lielākajai daļai plašu visas melodijas no galvas.

Pēc profesijas esmu sporta skolotājs, jaunībā dažādās Latvijas izlasēs spēlēju futbolu un reizēm turpinu piedalīties dažādos turnīros. Neskatoties uz to, ka sports ir ieņēmis galveno vietu manā dzīvē, mūziku aizmirsis neesmu nekad. Ģitāra man līdzi ir bijusi visur: institūtā, izlases spēlēs… Pašlaik es pasniedzu ģitāras privātstundas. 

Foto: Riga.lv

Igors Sidorovs, bundzinieks

“Balalaika man kalpojusi kā līdzeklis šautriņu mešanai”

Līdz noteiktam brīdim dzīvē mūzika mani vispār nesaistīja. Kad man apritēja 12 gadi, mana māsīca sāka aizrauties ar mūziku un tad arī es nolēmu pievienoties. Pusaudžu gados iedāvinātā balalaika man kalpoja tikai kā objekts, ko izmantot šautriņu mešanā. No 14 gadiem aizrāvos ar boksu, taču diezgan ātri izdegu, jo ātri pievērsu uzmanību “profesionālajam rezultātam” – kļūt vai nu par treneri vai noziedznieku. Ne viens, ne otrs variants man nešķita labs, tāpēc sāku meklēt citus pašrealizācijas veidus. Pavisam nejauši, kad nonācu slimnīcā, draugs man atnesa ģitāru un vienkārši pateica: “Spēlē”. Un es spēlēju, līdz tam brīdim neprotot to darīt. Pēc gada man jau bija sava grupa. Tā nu spontāni es nolēmu pievērsties bungām: ņēmu rokās bungu vālītes, sāku sist ritmu un sapratu, ka man tas patīk.

Zvans, kas noteica manu likteni, nāca no savulaik pazīstama ģitārista, kurš mani uzaicināja doties uz bundzinieku atlasi mūzikas grupai ar noteikumu, ka attīstīšu savas prasmes. Toreiz es atradu lieliskas mūzikas skolas, sāku mācīties un jau pēc pusotra gada ar bungu vālītēm rīkojos pavisam brīvi.

Foto: Riga.lv

Par iepazīšanos

Dmitrijs

Visticamāk, manu satikšanos ar Igoru iepriekš bija noteicis liktenis. Pretpoli pievelkas – tas patiešām ir mūsu gadījums. Mans spītīgais un pulksteņa mehānismam līdzīgais raksturs līdzsvaro Igora gudrību un saprātīgumu, tāpēc mūsu tandēmā valda absolūta harmonija. Skolā biju klases klauns un tā tas ir saglabājies vēl aizvien – man patīk uzjautrināt cilvēkus, redzēt viņus smaidām. Igoram ir tieši otrādi – viņš ir ieturēts un mierīgs.

Iepazināmies mūzikas studijā. Izrādījās, ka Igors sadarbībai jau sen meklēja ģitāristu, kas spēlētu noteiktā stilā. Šis ģitārists izrādījos es. Un mums sakrita muzikālās priekšrocības, skatījums uz to, kā mūzikai vajadzētu skanēt un kādā interpretācijā. Kā sacīt jāsaka, zvaigznes sastājās īstajā pozīcijā un mēs sākām spēlēt kopā.

Foto: Riga.lv

Mūsu repertuārā ir dažādu žanru un stilu skaņdarbi: no The Beatles, Frenka Sinatras un Elvisa Preslija klasikas līdz bērnu melodijām. Spēlēšana publikā ir pilnīga improvizācija. Mēs vērojam apkārtējos cilvēkus un izpildām to, ko pēc mūsu domām viņi vēlētos dzirdēt. Patīkami redzēt, ka cilvēki atpazīst sen iecienītas melodijas mūsdienīgā aranžējumā.

Mūsu tandēmā es veidoju melodiju, bet Igors – ritmu. Interesanti, ka atkarībā no tā, kādu mūziku spēlējam, arī publikas pateicības ir atšķirīgas. Tie var būt smaidi, žesti, saldumi vai nauda. Kopš spēlējam Rīgas un Jūrmalas ielās, mums ir sakrājusies dažādu pasaules valūtu nauda. Kopumā spēlēt uz ielas ir kā balta papīra lapa – no klausītāja neko nenoslēpsi.

Igors

Pilnīgi piekrītu Dmitrija vārdiem. Es nekad nezinu, kādu melodiju viņš izpildīs nākamo, un tāpēc man arī ir interesanti – es esmu kā nospriegota virve, vienmēr gaidu, kas izskanēs nākamais. Pats galvenais ir izbaudīt procesu, saņemt prieku no tā, ko tu dari. Es saņemu. Partnerī vienmēr esmu meklējis svaigu skatienu uz lietām,  vadības spējas muzikālā ziņā, radošo iniciatīvu, un Dmitrijā es to atradu. Man ir ļoti viegli viņam piespēlēt, tā ir mana niša.

Foto: Riga.lv

Par iedvesmu

Dmitrijs

Man par iedvesmas avotu kalpo tā vide, kurā dzīvoju pēdējos četrus gadus – esmu precējies un laimīgs. Rīgas ielas, ko varētu salīdzināt ar ģitāras skanējumu, arī ir neizsmeļams spēku un enerģijas avots. Ar ģitāru iespējams radīt pilnīgi dažādu noskaņu mūziku, tāpat kā Rīga – tā ir daudzveidīga un daudznacionāla. Kontrastu pilsēta. 

Foto: Riga.lv

Igors

Kas man iedvesmas avots? Grūti vārdos aprakstīt. Viennozīmīgu teiktu, ka māksla ir kā misionāra darbs. Un mani tas iedvesmo. Mēs ne uz ko neceram un saprotam, ka mūsu ielu māksla nevar kalpot kā ienākumu avots. Bet mums svarīgāk ir tas, kādas emocijas mēs dāvājam cilvēkiem, ir patīkami redzēt, kā viņi sāk dejot, dzirdot mūsu melodijas. Reiz bija gdaījums, ka kādam tūristam tik ļoti iepatikās mūsu mūzika, ka samaksāja mums 130 eiro. Tas bija negaidīti un ļoti patīkami. Un vēl, spēlēšana uz ielas mums ir iemācījusi nepārdzīvot par sīkumiem.

Foto: Riga.lv

Foto: Riga.lv

Foto: Riga.lv