Rīgas glābējs - bokseris: nekad nepaiešu garām, ja kāds ir nonācis nelaimē

7. Jūnijs

Staņislavs Makarenko ir profesionāls kikbokseris un Rīgas pašvaldības policijas glābējs. Par to, kā viņam ringu izdodas apvienot ar glābēja darbu, Staņislavs pastāstīja intervijā ar portālu Riga.lv.


Pieredze glābšanas darbā man jau ir – kādu laiku strādāju Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. Reiz man piedāvāja doties strādāt Valsts policijas Speciālo uzdevumu bataljonā, izgāju visus psiholoģiskos testus, bet septiņus mēnešus pirms tam biju guvis nopietnu ceļa traumu, kas liedza man iespēju tur strādāt. Protams, ka pārdzīvoju… Bet dzīvoju pēc principa – viss kas notiek, notiek uz labu.

Balts t-krekls un kuteris smagā ekipējuma vietā. Pirms RPP es strādāju Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā un dzirdēju stāstu par Rīgas pašvaldības policijas glābējiem. Bijis izsaukums par slīkstošu cilvēku, viņi aizbraukuši – smagajā ekipējumā, karstumā… Uz vietas jau bija RPP kuteris, blakus tam – puisis baltā t-kreklā un šortiņos. Šis stāsts man ir palicis atmiņā. Pēc neveiksmes ar Speciālo uzdevumu bataljonu es, protams, varēju atgriezties ugunsdzēsēju rindās, taču nolēmu izmēģināt kaut ko jaunu.

Devos uz interviju uz RPP un pēc sarunas ar personāla atlases nodaļu, man radās labs iespaids. Apmācības ilga trīs mēnešus – bija interesanti, daudz jaunas un noderīgas informācijas, lieliski pasniedzēji un instruktori. Esmu apmierināts ar darbu RPP – labs kolektīvs, priekšniecība, sociālās garantijas, pienācīgi darba apstākļi.

Foto: Foto no S. Makarenko personīgā arhīva

Dzīve pastāvīgi dod situācijas, kad kāds ir jāglābj. Te es pusotru stundu atgaiņāju kaķus no kaijas, kas salauzusi spārnu un met lokus gar krastmalu, it kā zinātu, ka esmu izsaucis veterināru. Vai arī eju pa ielu, bet manā priekšā notiek smaga avārija un cilvēkiem vajadzīga mana palīdzība. Kaut kas tāds gadās pastāvīgi, tāpēc, ka esmu gandrīz pārliecināts, ka cilvēku glābšana ir mans aicinājums.

Nekad nepaeju garām nelaimē nonākušiem cilvēkiem. Nav svarīgi, kā cilvēks izskatās, nav svarīgi, vai tas ir līdz bezsamaņai piedzēries bezpajumtnieks. Tu nekad nezini, kā būsi apģērbts, kad tevi skars infarkts vai insults. Cilvēkus nedrīkst šķirot – ja slikti paliek bezpajumtniekam, tad jāpalīdz arī viņam. Tāpēc mācu visiem saviem draugiem un tuviniekiem – pieejiet, pajautājiet, vai nav nepieciešama palīdzība – gabals no tā nenokritīs.

Es nevaru savu dzīvi iztēloties bez sporta. Ar ko tikai neesmu nodarbojies – galda tenisu, volejbolu, basketbolu. No deviņu līdz 16 gadu vecumam nodarbojos ar brīvo cīņu. Bet man nepatīk komandas sporta veidi – tajos ir kolektīvā atbildība, tevi var pievilt, un tu – citus. Tāpēc individuālie sporta veidi man patīk labāk. 18 gadu vecumā pārcēlos no Aizkraukles uz Rīgu un draugs mani pasauca līdzi uz treniņu – tas bija 2008. gadā. Bet pēc pieciem gadiem pārgāju uz profesionālo līmeni. Jau daudzus gadus trenēju citus K1 kategorijā. 

Foto: Foto no S. Makarenko personīgā arhīva

Mans ķermenis sāpes nejūt. Ar gadiem ķermenis ir pieradis pie sasitumiem, bet tagad to ir vēl mazāk, nekā pirmajā gadā. Cilvēks ir unikāla būtne, pie visa pierod ātri. Arī sāpēm.

Cīnos vērienīgos starptautiskajos turnīros. Pagājušā gada beigās nonācu lielajā Krievijas projektā “TatNeft CUP”, cīnījos divas reizes – abas uzvaras. 8. jūlijā došos uz Jekaterinburgu, kur pirmo reizi cīnīšos 77 kg. kategorijā – intensīvi gatavojos, vajadzēja nomest vairāk svara, nekā parasti, jo vienmēr cīnījos kategorijā, kas ir augstāka par 80 kg.

Drīz mana profesionālā kikboksa karjera noslēgsies. Man ir 30 gadi, vēl gads, divi, trīs un profesionālo ringu nāksies atstāt. Bet vienalga turpināšu strādāt savā jomā – trenēt, organizēt… Variantu ir daudz. Dzīvot bez sporta es nevaru.

Foto: Foto no S. Makarenko personīgā arhīva

Manam dēlam ir divi gadi, bet viņam jau ir visas iespējas kļūt par bokseri. Es viņu ņemu sev līdzi uz zāli un viņš visu tik smieklīgi aiz manis atkārto, vēzē dūres. Protams, nav svarīgi, vai viņš būs bokseris vai nē – galvenais, lai izaugtu atbildīgs vīrietis, cilvēks, kurš zina, ko dara. Ar viņu pavadu visu savu brīvo laiku. Bieži kopā ar mūsu suni (viņa ir pilntiesīga ģimenes locekle) sēžamies mašīnā un dodamies īsos ceļojumos pa Latviju.

Staņislava tituli: divkārtējs Latvijas čempions, Eiropas kausa otrās vietas ieguvējs, Rīgas čempions, Lietuvas čempions, Baltijas čempionāta otrās vietas ieguvējs. Profesionālais rekords: 18 uzvaras, 2 zaudējumi, 1 neizšķirts, kopumā – 21 profesionālā cīņa.