Rīgas gids: Daugava tūristiem ir maģiska barjera

16. Aprīlis

Kaspars Zaltāns par gidu strādā jau 10 gadus un šajā laikā viņš par Rīgu un tās apskates objektiem ir pastāstījis tūkstošiem tūristu, kuri ir apmeklējuši Latvijas galvaspilsētu. Intervijā ar portālu Riga.lv viņš dalījās savās domās par gida profesijas noslēpumiem, kā arī par dažādu pasaules valstu ceļotāju mentalitātes īpatnībām.


Kā kļūt par gidu?

Profesijas izvēli noteica interese par vēsturi, esmu mācījies Latvijas Universitātes Vestures un filozofijas fakultātē. Vienubrīd man šķita, ka būtu ļoti labi būt pedagogam - man gribējās mācīt, pasniegt vēsturi. Tad es domāju, ka būtu labi būt profesionālajam vēsturniekam, pētīt kaut ko.  Bērnībā es biju fantastiskā ekskursijā uz Horvātiju vai Ungāriju, tur bija labs gids. Man likās, ka tā ir forša profesija, es gribu būt gids.

Savā ziņā man izdevies savienot visas trīs lietas – es agrāk strādāju Barikāžu muzejā par muzeja speciālistu, vadīju muzejpedagoģiskās nodarbības, braukāju ar ekspozīciju uz skolām, uzrakstīju pētījumu un jau studiju laikā sāku darboties tūrismā. Man bija tas gods būt vienam no pēdējiem vēstures studentiem, kas vēl studēja pie Aleksandra Gavriļina. Viņš bija izcils profesors, kurš radīja interesi par interaktīvu vēstures pasniegšanas veidu. Tomēr līdz lēmumam kļūt par “pilna laika” gidu nonācu pamazām. Nostrādājot muzejā četrus gadus, mazliet apnika tas kabinets, tā kvadratūra. Kolēģi bija forši, bet gribējās kaut ko citu, interaktīvāku. Jebkurš, kurš mani pazīst, zina, ka esmu mazliet muldonis. Kā teiktu sieva – kaitinošs ekstraverts.

Foto: Riga.lv

Ko nozīmē būt labam gidam?

Manuprāt, labam gidam ir jābūt renesanses cilvēkam ar plašu zināšanu loku dažādās jomās - tādam, kas divu nedēļu var izveidot ekskursiju par jebkuru tēmu. Taču ir arī ļoti labi, ja ir sava niša - tēma, par kuru gids zina visvairāk. Man tā daļēji varētu būt Atmoda un vēlie astoņdesmitie, deviņdesmito gadu sākums. Viss tas problēmjautājumu loks, kas attiecas uz robežu nospraušanu, Padomju karaspēka izvešanu, un tā tālāk.

Ļoti svarīga ir kritiska attieksmi pret informāciju un tās avotiem. Dažreiz paklausoties, ko stāsta citi gidi, nākas secināt, ka tās ir pilnīgas muļķības, kas izlasītas kaut kur interneta portāla komentāros. Otra lieta, kas gidam būtu jāprot, ir sekot līdzi tam, kā pasniegt informāciju, kā arī tam, lai ne pašam, ne cilvēkiem nebūtu garlaicīgi, un tas nozīmē arī pamainīt stāstus, ko gids tūrēs stāsta. Kaut arī ir nācies atzīt, ka pašam dažreiz gadās iebraukt profesionālajā kretīnismā un sākt stāstīt par kaut ko, kas nevienu, izņemot pašu, varbūt arī tik ļoti neinteresē.

Ko tūristi zina par Rīgu?

Lielākā daļa tūristu zina Vecrīgu un daudzi ir dzirdējuši arī par Rīgas jūgendstilu, kā arī par to, ka Rīgas vēsturiskais centrs iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Zināms esot arī tas, ka Latvija bijusi daļa no Padomju savienības. Savukārt vācieši zinot arī par Hanzas savienību. Viņus šausmīgi interesē - kur tad ir tās saiknes starp Rostoku, Lībeku, Brēmeni un Rīgu?

Stereotipi un priekšstati par Rīgu un Latviju ir visdažādākie. Daudziem šķiet, ka Rīgai vajadzētu būt lētākai, citi ir pārsteigti par to, ka Latvijā labi runā angliski. Arī ar padomju mantojumu mēdz būt dažādi – ir cilvēki, kuriem vienīgais, ko viņi zina par Latviju ir tas, ka tā bijusi daļa no PSRS, bet gadās arī tādi, kas par to nav informēti vai to piemirst.

Foto: Riga.lv

Bet nevajag vispārināt: nevar teikt, ka no vienas valsts nāk vairāk nezināšanas kā no citas. Tev var būt vācietis, kam nav ne jausmas, kas ir Latvija. Un ir vācietis, kurš teiks: “Jā, es tur zinu Windau (Ventspili)! Un Libau (Liepāju)!” Starp citu, vācu “Google maps” ir vecie nosaukumi. Es vienam vācietim gribēju parādīt, kā aizbraukt uz Cēsīm, un kur tas aptuveni ir. Viņam bija īrēta mašīna, viņš atvēra “Google maps”, un es viņam saku : “Jūs zināt, ka šos nosaukumus jau sen neizmanto?” Un viņš: “Nu, bet kā, Wenden!” Es domāju, nu labi. Vēlu veiksmi ceļa malā uzprasīt kādam: “Kā tur aizbraukt uz Wenden?”

Kas pie mums brauc?

Iemesli, kādēļ cilvēki nonāk Rīgā, ir dažādi. Uzsākot gida darbu, novēroju, ka daudzi nonākuši Rīgā tādēļ, ka tas ir lēts galamērķis. Taču tagad cilvēki brauc uz šejieni arī tādēļ, ka tā ir interesanta un viegli pieejama alternatīva zināmākiem Eiropas galamērķiem, piemēram, Berlīnei, Parīzei un citām lielajām pilsētām. Ir fantastiska loģistika, šeit ierasties ir vienkārši, tas ir trīs klikšķu jautājums internetā. Lielu lomu tūristu piesaistē spēlē arī kultūras pasākumi - tas, ka 2014. gadā Rīga kļuva par Eiropas kultūras galvaspilsētu, kā arī Latvijas Valsts simtgades pasākumi.

Mēs esam tūristiem pievilcīgi. Tie, kas dodas prom, ir apmierināti, viņi šo informāciju nodod tālāk. Man daudzi tūristi saka, ka ir šeit, jo pirms gada te bijusi viņu māsīca vai kolēģi. Vai arī otrādi, ka viņi ir pirmie, kas šeit ir, un ka viņiem birojā prasot: “Tu savāc informāciju, un tad mēs brauksim.

Atmetot principu “obligāti jāredz”!

Man tieši nesen vienā ekskursijā cilvēks uzdeva filozofisko jautājumu: “Kā tev liekas, kas rīdziniekiem ir iespaidīgākā un vērtīgākā apskates vieta vai lieta?”. Un es saku, ka tas atkarīgs no tā, par kuru latvieti vai rīdzinieku tu runā. Viens teiks – jūgendstils. Un es teikšu – man jūgendstils ne pārāk. Eizenšteina jūgendstils man nepatīk, tāpat kā man nepatīk baroks. Man nepatīk pārāk daudz kruzuļu. Man patīk funkcionālisms, Bauhaus, nacionālais romantisms. Rīgas jūgendstila skaistums ir tāds, ka mums ir tā milzīgā daudzveidība.

Manuprāt, viena no sliktākajām lietām tūrismā ir “must do” jeb ideja, ka ir kādi objekti, kas obligāti jāapskata, un tas, ka cilvēki seko tiem pat tad, ja tie viņus līdz galam neinteresē tā vietā, lai meklētu kaut ko, kas vairāk atbilst viņu interesēm. Kā piemēru minēšu Trīs brāļus. Tās ir trīs vecas mājas. Ja arhitektūra ir tava sirdslieta, tad tās ir fantastiskas trīs vecas mājas. Ja tu atbrauci te, jo te bija lētais lidojums un tev ir tāda mazlietiņ miglaināka izpratne par arhitektonisko vērtību, tad tev tās ir vienkārši trīs vecas mājas.

Foto: Riga.lv

Ūdens kā maģiska barjera

Ja runājam par Rīgas apkaimju neizmantoto potenciālu, galvenokārt varētu nosaukt Āgenskalnu. Ja man ir tūre vasarā, es cilvēkus dzenu ceturtdienās uz Kalnciema kvartāla koncertiem. Tur, kur es dzīvoju, apkārt ir Kapseļu-Ernestīnes-Nometņu ielu krustojums, kur ir fantastiskas ēkas, dzīvojamo ēku arhitektūra uz katra stūra. Vēl ir Meža iela, kur ir gardēžu paradīze. Kas var būt vēl labāk? Bet tur neviena tūrista nav, izņemot ārzemju studentus, kas varbūt tur kaut kur mācās.

Iemesls tam daļēji meklējams arī Āgenskalna ģeogrāfiskajā atrašanās vietā. Tā nav tikai Rīgā, tā ir gandrīz visur - ūdenstilpne ir maģiska barjera. Otrā pusē ir šausmīgi daudz ko darīt – apmeklēt Žaņa Lipkes memoriālu, pastaigāties pa Ķīpsalu. Bet tūristi neiet. Vasarā varbūt tā laiski, tad pludmalīte otrā pusē mazlietiņ kārdina aci, bet šādā laikā neiet. Reti kāds. Sēž Vecrīgā, klusajā centrā un viss... Nu labi, aizies uz tirgu, tagad tur ir Gastro tirgus. Bet viss kreisais krasts ir potenciāls.

Tas arī esot mārketinga jautājums: “Paskaties tās kartes, ko dod viesnīcās un citur – tur nav kreisā krasta! Cilvēki man prasa – kur tad tu dzīvo, kur ir tās smukās mājas, par kurām tu dūdo visu ekskursiju? Es saku - iedod karti! Ā, nē, tev slikta karte! Tas ir promocijas jautājums, mārketinga stratēģija. Vēl kaut kas, kas netiek absolūti izmantots, ir modernisma arhitektūra, Bauhaus funkcionālisms - Teika. Trīsdesmitajos uzcēla veselu apkaimi ar skaistu guļamrajona funkcionālisma arhitektūru.

Laikmetu krustcelēs

Rīgā man patīk pilsētvides dažādība. Man patīk tūristiem stāstīt par Esplanādi, jo šeit vienmēr krustojas visdažādākās vēstures līnijas. Stāvot vienā vietā, var runāt par jebkuru gadsimtu, kultūru vai mikrokultūru, kas ir dzīvojusi Rīgā vai Pierīgā. Pirms Esplanādes šeit bija Kubes kalns, tā sauktais Senais kalns. Man nesen bija viena padsmitgadnieku grupa, kristīgie jaunieši, ar kuriem gājām šeit cauri. Es viņiem stāstīju, ka šeit bija tāds Kubes kalns un ka šeit, pie Rīgas kalna, lībieši nogalināja vienu no Rīgas bīskapiem - Bertoldu. Rīgā ir vesela apkaime – Imanta, kas nodēvēta par godu cilvēkam, kas nogalināja bīskapu.

Esmu bijis tūrēs, kur gids stāsta par mājām, kas bijušas pirms tām, kuras redzam acu priekšā un par kaut kādu vietējo dzejnieku, kas tur, lūk, dzīvojis. Bet tu to dzejnieku dzirdi pirmo reizi dzīvē. Un pašas mājas arī vairs nav. Taču reizēm objekta neesamība ir pati stāsta esence. Kā, piemēram, šeit, Esplanādē. Ziniet, kas šeit bija plānots? Staļina piemineklis. Rīga bija viena no retajām PSRS galvaspilsētām, kurā nebija monumentāla Staļina. Vienīgi Kirova parkā (tagadējais Vērmanes dārzs) bija Staļina biste un šur tur, dažādu fabriku un kooperatīvu iekšpagalmos, arī pie Zemitānu stacijas, bija Staļina bistes, bet nekur nebija normālas, lielas figūras. Fascinējoša, pat nedaudz tumša vēstures ironija – 1951. gada 14. jūnijā Latvijas PSRS Ministru padome pieņēma lēmumu, ka Rīgā tiks uzstādīts Staļina lielais piemineklis. Mūsdienās šim datumam ir citādāka nozīme – tā ir komunistiskā genocīda piemiņas diena.

Piemineklis bijis plānots tur, kur mūsdienās atrodas strūklakas. Bijis iecerēts, ka pieminekli atklās 1953. gada novembrī, taču Staļins nomiris 1953. gada martā un projektu nācies atcelt.

Ir interesanti aizdomāties par to, kā varēja būt. Staļina pieminekļi pārsvarā atstāj pamatīgu ietekmi uz pilsētas vidi. Ap pieminekļiem rada masīvus, monumentālus, savā ziņā smacējošus laukumus. Arī Rīgā bija plānots tā darīt. Iecere bija kokus, kas aug apkārt, pārstādīt. Visai interesanta iecere bija ar kokiem aizsegt pareizticīgo katedrāli. Tā, lai ejot pie Staļina, ļaudis neredzētu baznīcu. Bija plāns pasūtīt lielas dzelzsbetona plāksnes, ko saliktu apkārt. Bija arī spraigas diskusijas par to, uz kuru pusi Staļinam būtu jālūkojas.

Par viesnīcu “Rīdzene” es jo īpaši aizrautīgi runāju ar tiem, kuri pie mums atbraukuši no dzelzs priekškara otras puses. Esmu novērojis, ka nereti viņiem ir stereotipi vai drīzāk klaja neizpratne par Padomju savienības periodu. Lielai daļai šķiet, ka jebkas, kas tika uzbūvēts Padomju savienības laikā, ir nekas vairāk par milzīgu betona kluci. Vienu vārdu sakot, “hruščovku”. Un tad es viņiem parādu uz Radisson un saku: “Re, fantastiska viesnīca, kas celta 1984. gadā. 1985. gadā tā ieguva pirmo vietu Maskavas Lielajā arhitektu kongresā kā labākā publiskā 84. gada celtne visā Padomju savienībā!” Un tā noteikti nebija vienīgā ēka, kas guva atzinību. Bija vesela virkne ar nominācijām un iegūtajām balvām. Tas mani Rīgā fascinē visvairāk – stāvot vienā vietā, tu vari atrast ne tikai vēstures laika līniju, bet arī redzēt, cik dažāda ir arhitektūra. Manuprāt, tas ir viens no lielākajiem Rīgas bonusiem. Piemēram, Vīnē ir pretēji. Tu izej cauri diviem kvartāliem, un ar to pietiek, lai saprastu, kāds ir pilsētas ritms, un pazūd tas pārsteigums, ko ir iespējams piedzīvot pilsētvidē. Rīgā tu vari iet pa vēsturisko daļu, pagriezties un – bums!- priekšā kaut kāda nejēdzīga padomju ēka, kas salauž kultūrvēsturisko ainavu. Vai gluži pretēji – formatē. Atkarībā, protams, kā uz to skatās.