Rīgas galvenais arhitekts: par apkaimju nākotni, situāciju mājokļu tirgū un "Rail Baltica" projektu

18. Oktobris

Kāda būs Rīga pēc dažiem desmitiem gadu? Vai mums izdosies saglabāt savu kultūrvēsturisko mantojumu un no jauna atdzīvināt pilsētas centru, no kura šobrīd aiziet biroji un veikali? Vai padomju laikā celto mikrorajonu veidols kļūs pievilcīgāks? Kādi būs jaunie mājokļi Rīgā? Vai attīstīsies nedaudz aizlaistā perifērija – iespēju josla starp „parādes” centru un guļamrajoniem? Vai iemācīsimies pilnībā izmantot savas ģeogrāfiskās un dabas priekšrocības: jūras tuvumu, Daugavas salu gleznainību? Par to visu Rīga.lv runāja ar galvaspilsētas galveno arhitektu Gvido Princi.


Kas nākotnē sagaida apkaimju padomju laika ēkas?

Daugavgrīva, Vecmīlgrāvis, Mangaļsala, Vakarbuļļi: vai piejūras rajoniem ir perspektīvas?

"Rail Baltica": ko šis projekts sniegs Rīgai un tās iedzīvotājiem?

Pārdaugava: kādas pārmaiņas sagaida pilsētas kreiso krastu?

Lucavsalas, Zaķusalas un Andrejsalas attīstība

Rīgas XXI gadsimta arhitektūras tendences

PILSĒTAS CENTRĀ JĀATGRIEŽAS IEDZĪVOTĀJIEM

- Prinča kungs, esiet godīgs: pilsētas tā saucamais „parādes” centrs ne vienmēr iepriecina. Ļoti skaistas mājas ar kultūrvēsturisku vērtību bieži ir neapdzīvotas. Ēku pirmos stāvus centrālajās ielās, kur lielpilsētās parasti atrodas dārgi veikali, pie mums aizņem humpalu veikali un alkoholisko dzērienu outleti. Diez vai tas sekmē vēsturiskā centra saglabāšanu…

- Tā ir liela problēma. Kopš 2000. gadu sākuma vēsturiskais centrs zaudē iedzīvotājus. Iemeslu ir ļoti daudz. Māju denacionalizācija, objektu pārdošana pilsētas centrā ārzemniekiem, kuri iesaldē nekustamo īpašumu, to neattīstot. Nekustamo īpašumu celtniecības pirmskrīzes bums rajonos. Maksātspējīgie cilvēki sākuši pārcelties uz nomalēm, kur dzīves vide ir ērtāka, labāka. Galu galā, kas ir ērta dzīves vide? Nepieciešamais attīstītas infrastruktūras minimums – parki, zaļās zonas, svaigs gaiss, klusums, veloinfrastruktūra, bērnudārzi un rotaļu laukumi, skolas, medicīnas centri. Tas viss darbojas tikai kompleksā. Ja kādā rajonā tā nav, cilvēki balso ar kājām – viņi pārceļas.

Tādēļ tuvākais laiks būs izaicinājums pilsētas centram. Jāsaprot, ka pilsētas centrs vairs nebūs kā iepriekš – vieta, kurā galvenokārt atrodas liels skaits biroju un veikalu. Ja runājam par birojiem, tad pati to vajadzība ir samazinājusies – tehnoloģijas ļauj cilvēkiem arvien biežāk strādāt no mājām. Iepirkšanās lielākoties notiek lielajos tirdzniecības centros, kas uzbūvēti nomalēs, – daudz veikalu vienuviet, lielas autostāvvietas. Tādus projektus īstenot pilsētas centrā būtu neiespējami.

Šādos apstākļos pilsētas centram jāapvieno vairākas funkcijas: cilvēkiem šeit gan jādzīvo, gan jāstrādā, gan jāiet uz kafejnīcām un veikaliem. Jādomā par to, kā centru padarīt par konkurētspējīgu vietu, kuru var apdzīvot noteikta pilsētnieku grupa. Lai viņi atgrieztos šeit uz dzīvi. Lai to panāktu, jārūpējas par ekoloģiju, servisa līmeni, transporta infrastruktūru. To visu vajag attīstīt. Kolīdz atgriezīsies cilvēki, centrā parādīsies arī pavisam citas klases veikali, ne tikai lietoto preču veikali un alkohola outleti.

Laba pilsētas centra perspektīva ir īres mājokļu attīstība. Un šajā jomā ir pozitīvas ievirzes. Šogad konkursā „Gada balva Rīgas arhitektūrā” pirmo reizi pārstāvēti divi objekti īres namu nišā – perifērajā centrā, Krāsotāju ielā un Ģertrūdes ielā. Tas patiesi ir gada notikums! Faktiski ir parādījušās veselas īres mājas, ne tikai atsevišķi īrējami dzīvokļi ēkās. Turklāt minētie nami ir jau renovēti. Attīstītājs saka – visi dzīvokļi jau izīrēti. Tātad pieprasījums ir.

Un šie jaunie peļņas nami ir ļoti interesanti no piedāvājuma ekonomiskā viedokļa: vienmērīgs komunālo maksājumu rēķins, mājas pagrabā veļas mazgātava visiem iedzīvotājiem, ļaujot ietaupīt telpu nelielos budžeta dzīvokļos, kas atrodas pilsētas centrā. Tādi projekti var būt interesanti noteiktai iedzīvotāju kategorijai, piemēram, jauniem cilvēkiem, kuri strādā centrā, labi pelna, iespējams, vēl bez bērniem, dzīvo paši sev. Tajā ir savas izredzes.

Foto: publicitātes

- Rīgas centrā diemžēl ir brūkošas, pamestas ēkas, kurām tomēr ir kultūrvēsturiska vērtība. Šīs ēkas pieder privātiem īpašniekiem, taču viņiem nav vai nu naudas, vai vēlēšanās rūpēties par savu nekustamo īpašumu. Savukārt pilsētai nav tiesību ieguldīt līdzekļus svešā īpašumā. Vai Rīga neriskē zaudēt savu kultūrvēsturisko mantojumu? Un ko pilsēta var darīt, lai tā nenotiktu?

- Diemžēl tāds risks ir. Un vienkārša atrisinājuma tiešām nav.

Ko šādā situācijā var darīt?

Pirmkārt, Rīgas dome jau patlaban tādiem objektiem piemēro paaugstinātu nekustamā īpašuma nodokļa likmi. Tas tiek darīts, lai rosinātu uzņēmējus pieņemt lēmumus attiecībā uz savu nekustamo īpašumu – remontēt ēkas, pārdot šos objektus, ja pašiem nav iespēju ieguldīt līdzekļus.

Otrkārt, pilsētai šobrīd piedāvā nodokļa atlaides kvalitatīvi sakārtotiem vēsturiskajiem īpašumiem un finansējumu - atbalsta iespēju atjaunot vēsturisko ēku fasādes, un šādi projekti jau tiek īstenoti.

Treškārt, pilsēta, lai arī tai nav tiesību ieguldīt savus līdzekļus privātīpašumos, tomēr var radīt apstākļus investēšanai, pilnveidojot infrastruktūru konkrētā rajonā. Un tas arī tiek darīts. Grīziņkalna parka un Ziedoņdārza labiekārtošana, ielu remonts un skolas ēkas rekonstrukcija šajā rajonā vairo šīs vietas pievilcību pilsētas kartē. Līdz šim Grīziņkalns tika uzskatīts par depresīvu rajonu, tam bija slikta slava, bet tagad cilvēki sākuši interesēties par iespēju tur dzīvot – un uzņēmēji tam atsaucas. Parādās kafejnīcas, veikaliņi.

- Vai, jūsuprāt, Rīgas vēsturiskajā centrā var parādīties jaunceltnes? Vai ir iespējams kompromiss starp vēsturi un mūsdienām?

- Rīgas vēsturiskais centrs nav viendabīgs. Tā ir milzīga teritorija ar dažādām apbūves struktūrām. Vecrīga, Brīvības ielas centrālā daļa un, teiksim, Lastadija – tie ir pilnīgi atšķirīgi apbūves veidi, katram rajonam ir sava kultūra un savas attīstības iespējas. Visu vēsturisko centru nav iespējams nomērīt ar lineālu un iegūt vienotu apbūves formulu.

Foto: publicitātes

Mūsdienu apstākļos jebkurā vietā iespējams uzcelt pilnīgi jebkādu būvi no jebkādiem materiāliem. Vienīgais, kas teritorijas izstrādāšanas stadijā ļauj pārliecināt, vai projekts būs atbilstošs un vai tam ir potenciāls, – tā ir publiskā apspriešana. Attīstītājiem ir jāreprezentē savi projekti, jāsniedz savi argumenti, jāuzklausa gan profesionāļu, gan konkrētā rajona iedzīvotāju viedoklis. Tikai tā iespējams saprast, kādi projekti ir svarīgi un kādi kļūs par problēmu. Mērķis nav būvniecību aizliegt, bet apspriešanas gaitā panākt kompromisu, ļaut tiem, kuri būvē, izprast apstākļus, kādos viņi strādā, palīdzēt atrast atbilstošu biznesa vietu.

Es, piemēram, kritizēju viesnīcas projektu, kuru šobrīd ceļ blakus Melngalvju namam – manuprāt, septiņi monumentāla apjoma stāvi ne visai atbilst Vecrīgas apbūves struktūrai. Savukārt ēka, kas uzcelta blakus Svētā Pētera baznīcai, – gluži pretēji – ļoti labi ir iekļāvusies vecpilsētas vidē: ir izveidojies smalks dialogs starp vēsturisko celtni un stikloto jaunbūvi. Objekta detaļas, materiāli, proporcijas nav uzkrītoši, nedominē.

Taču vismazāk aizsargātā pie mums ir koka arhitektūra – mēs dramatiski zaudējam šo kultūrvēsturisko mantojumu. Diemžēl koka ēkas bieži tiek nojauktas, nevis restaurētas, tās apdraud ugunsgrēki. Tomēr pakāpeniski notiek arī atdzimšana, ļaudis pamazām sāk apzināties koka arhitektūras vērtību, to, ka tā nav tikai trunošu dēļu kaudze. Kalnciema kvartālā, Krāsotāju ielā jau ir pozitīvi piemēri tam, kā iespējams strādāt ar koku. Jo mūsdienās koku var padarīt ugunsdrošu, un tas ir brīnišķīgs materiāls no ekoloģijas viedokļa. Pierādījums – koks arvien biežāk sastopams arī jaunbūvēs Igaunijā, Zviedrijā, Somijā un citviet pasaulē.

Paradoksāli – mums Latvijā ir koka būvniecības tehnoloģijas un rūpniecība. Vietējie uzņēmumi eksportam izgatavo pat septiņu un desmit stāvu koka ēkas. Mūsu koka nami paceļas gan Lielbritānijā, gan Norvēģijā – tie ir moderni. Bet pie mums – ne.

Patlaban Rīgā jau var būvēt līdz sešiem stāviem augstas koka ēkas – esam mainījuši normatīvus; līdz šim bija atļauti tikai trīs stāvi. Tāda normatīvu maiņa ļaus citām acīm paskatīties uz zemes gabaliem vēsturiskās vietās, centrā. Pagaidām tādu projektu nav, taču tie var rasties. Lūk, šī gada arhitektūras konkursā (Rīgā) pirmo reizi jau ir parādījusies praktiski koka būve – rūpnīca Latvijas finieris Finiera ielā 6. Ēkai ir koka apdare – paneļi uz sienām un jumta. Pagaidām būvniekiem koks nav materiāls numur viens, salīdzinājumā ar betonu un stiklu tas ir par 10–15 % dārgāks. Taču mums tuvās Skandināvijas dizaina tendences liecina par koka būvniecības attīstību.

Foto: publicitātes

Kas nākotnē sagaida apkaimju padomju laika ēkas?

Daugavgrīva, Vecmīlgrāvis, Mangaļsala, Vakarbuļļi: vai piejūras rajoniem ir perspektīvas?

"Rail Baltica": ko šis projekts sniegs Rīgai un tās iedzīvotājiem?

Pārdaugava: kādas pārmaiņas sagaida pilsētas kreiso krastu?

Lucavsalas, Zaķusalas un Andrejsalas attīstība

Rīgas XXI gadsimta arhitektūras tendences