Rīgas bērnu un jauniešu centrā strādā brīvprātīgie no ārvalstīm

2. Jūlijs

Divās Rīgas pašvaldības bērnu un jauniešu centra struktūrvienībās – “Ezermala” un “Apīte” tiek īstenots projekts, kura ietvaros neformālā izglītība tiek īstenota pēc principa “no vienaudža vienaudzim”. Ārvalstu studenti piedalās projektā kā brīvprātīgie. Un četru mēnešu gaitā ar Rīgas jauniešiem darbojās divas meitenes – no Krievijas un Turcijas.


Kā projekts aizsācies?

Rīgas pašvaldības bērnu un jauniešu centra struktūrvienībā “Ezermala” dzīvo 12 jaunieši vecumā no 12 līdz 18 gadiem. Audzinātājs Edgars Stalidzāns šeit strādā jau divus gadus. Viņš uzreiz skaidri noteica problēmu – jauniešiem trūkst neformālās izglītības pēc principa “no vienaudža vienaudzim”. Tiekoties un pārrunājot šo jautājumu ar Jauniešu starptautisko projektu aģentūras projektu koordinatori Aiju Kasemiru, viņam arī radās ideja piesaistīt brīvprātīgos. Sadarbībā ar biedrību “Baltijas Reģionālais fonds” valdes locekli, projektu vadītāju Gintu Salmiņu un projekta koordinatori Dašu Gogu tika sagatavots projekts un saskaņoti visi nepieciešamie dokumenti. Un jau šā gada 1. martā Edgars un viņa audzēkņi sagaidīja Aļonu un Seihanu.

Foto: Riga.lv

“Meitenes mums ir ļoti labas palīdzes, viņām ir daudz enerģijas, daudz ideju par to, kā organizēt ikdienu, kā interesanti pavadīt laiku, kā rīkot nodarbības tā, lai tās būtu interesantas tieši pusaudžiem. Ko tikai viņi nedara kopā – sākot ar nodarbībām pēc skolas, beidzot ar kopīgu makšķerēšanu! Galvenais – pusaudži viņām seko un redz pozitīvo piemēru, kā jaunieši var parādīties sabiedrībā no pavisam citas puses, mainot attieksmi, uzvedību,  un tas veicina jauniešu spēju integrēties sabiedrībā,” stāsta audzinātājs un projekta iniciators Edgars Stalidzāns.

Iepazīstieties, Aļona un Seihana!

Foto: Riga.lv

Aļona ir dzimusi Ukrainā, dzīvojusi tur līdz brīdim, kad nācies stāties universitātē, kad devusies uz Maskavu, kur arī saņēmusi defektologa izglītību. Bet tagad viņa uz gadu ir ieradusies Latvijā, lai īstenotu projektu. Aļona no 15 gadu vecuma nodarbojas ar brīvprātīgo darbu, ir pabijusi Itālijā, strādājusi ar bērniem no Āfrikas.

“Salīdzinājumā ar Ukrainu un Krieviju šeit bērnu namos bērniem tiek dota lielāka iespēja izpausties patstāvīgi, bet no tā arī rodas pasniedzēju grūtības. Krievijā un Ukrainā pasniedzēji šādu atbildību nevēlas uzņemties. Un gadās, ka bērni biežāk sēž četrās sienās un viņus nekur nelaiž. Bet pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas adaptācija norit daudz grūtāk. Jo īpaši Maskavā,” ar savām domām dalās Aļona.

Foto: Riga.lv

Seihana ir ieguvusi augstāko izglītību valsts pārvaldes jomā. Turcijā ļoti augstu tiek vērtēta starptautiskā pieredze un, kad Seihanai tika dota iespēja doties uz Latviju, viņa piekrita.

“Turcijā ir ļoti grūti nokļūt bērnu namā, kur bērni tiek audzināti ārpus viņu bioloģiskajām ģimenēm. Bet es esmu piedalījusies pasākumos, kas tika rīkoti šādiem bērniem. Kas attiecas uz atšķirībām, Turcijā bērniem nav savas istabas, viņu visu laiku ir kopā. Došanās uz šejieni bija sarežģīts pārbaudījums, vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu citā valstī pirmo reizi. Es paļāvos uz savām empātijas spējām. Protams, es nevaru teikt, ka es vienmēr saprotu bērnus, bet es cenšos nostiprināt saikni ar viņiem un darīt kopā ar viņiem kaut ko lietderīgu,” stāsta Seihana, kura ar jauniešiem runā tikai angļu valodā.

Foto: Riga.lv

Mācīties vienam no otra

Plānot dienu ir sarežģīti – viss ir atkarīgs no jauniešu noskaņojuma, piemēram, kad viņi ir “noslēgušies”, tad nepalīdzēs nekādas nodarbības. Meitenes viņiem piedāvā mācīties pagatavot visvienkāršākos ēdienus, iegūt jaunas prasmes. Bet visbiežāk viņām pašām nākas ķerties pie darīšanas pirmajām un tikai pēc tam viņām pievienojas arī jaunieši. Tā bija arī ar kāpņu telpu, kuru Aļona sāka krāsot pati, bet jau pirmajā kāpņu laidienā viņai pievienojās arī pusaudži. Reizēm viņi kopīgās nodarbībās var pavadīt vienu vai divas stundas, bet reizēm – visas deviņas. Bet pats galvenais – nevienam tās neuzspiest. Tāpat arī ir ar angļu valodu. Tikai četrus mēnešus pēc brīvprātīgo darba sākuma jaunieši jau dedzīgi sākuši mācīties angļu valodu. Bet arī meitenēm nākas iemācīties kaut ko jaunu uz vietas.

 “Viņi parāda dažādas pieejas dzīvei. Ar viņiem es daudz biežāk kā pirms tam domāju par parastām un nelielām lietām. Laikā, ko esmu pavadījusi šeit, man ir iemācīta origami māksla, klavierspēle un kāršu spēles,” ar smaidu stāsta Seihana.

Savukārt Aļona atzīmē, ka jauniešiem ir cita sapratne par to, kas ir draugs un kas – nē, un Aļona ir pārliecināta, ka viņiem to vajadzētu iemācīties.

“Vērojot jauniešus, es esmu iemācījusies teikt to, ko domāju. Pat tad, ja patiesība ir nepatīkama, viņi to pasaka uzreiz. Un, protams, viņiem būtu jāiemācās brīvība. Viņi bieži saka: “Labāk nodzīvot īsāku dzīvi, galvenais ir, ka esmu to izjutis.” Viņiem ir ļoti daudz emociju. Protams, reizēm man tas ir par daudz, reizēm man šķiet, ka viņiem nav nekāda pašsaglabāšanās instinkta. Bet viņi vienmēr ir pārliecināti, ka ar viņiem viss būs kārtībā. Viņi vēlas nodzīvot šo dzīvi pa īstam, nevis vienkārši eksistējot un baidoties no visa, kas viņiem ir apkārt. Viņi ciena tos, kuri ir gājuši cauri grūtībām. Tukšas runas par to, kā vajadzētu dzīvot, viņi nepieņem. Viņiem ļoti par labu nāk tas, ja blakus ir cilvēki, kuri ir izgājuši cauri noteiktām grūtībām un kuri ir nostājušies uz savām kājām – viņi tieksies uz šādu cilvēku pusi. Bet pats galvenais ir tas, kā viņi turas viens pie otra,” aizturot emocijas, sarunu noslēdz Aļona.

Projekts norit gadu. Nākamā gada martā tiks apkopoti secinājumi. Tiek plānots, ka ārvalstu brīvprātīgo jauniešu loks paplašināsies, lai jaunie brīvprātīgie varētu strādāt ikvienā Rīgas pašvaldības bērnu un jauniešu centra struktūrvienībā.