RĪGA+OSTA= LOVE. Kā rīdzinieku un tūristu labā var izmantot teritorijas pie ūdens?

28. Marts

Iespējams, ka nav labāka relaksācijas veida par ūdeni un atpūtu pie ūdens. Kā vislabāk izmantot Rīgas ūdenstilpju iespējas? Konferencē par pilsētas, sabiedrības un ostas sadarbību “RĪGA + OSTA = LOVE” 12 arhitekti piecu minūšu garu prezentāciju ietvaros piedāvā savas idejas – sākot ar piekļuvi neizmantotajām ostas zonām un beidzot ar prāmju satiksmi starp Bolderāju un Vecmīlgrāvi. Starp citu, pēdējā ideja, par kuru varēja nobalsot, ieguva visvairāk balsu. Kura ideja jums patīk vislabāk?


1.Rīgas pasažieru ostai un Vecrīgai jābūt savienotai ar kājāmgājēju ceļu

Neils Balgalis piedāvā efektīvāk izmantot Daugavas akvatoriju Rīgas iedzīvotāju un tūristu interesēs. “Osta ir gatava nākt pretī, attīstīt jaunas prāmju līnijas. Bet, lai realizētu šīs idejas, mums ir nepieciešami nosacījumi un saistība ar citiem transporta veidiem,” norāda autors.

Viņš parādīja, kā ir audzis kruīza kuģu pasažieru skaits Kopenhāgenas un Rīgas ostā no 2000. līdz 2017. gadam – attiecīgi Kopenhāgenā no 166 000 līdz 850 000 un Rīgā no 22 307 līdz 85 923. Viņš ir pārliecināts, ka lielākā Rīgas problēma ir sešas stundas katrā virzienā, kas nepieciešamas, lai ienāktu Rīgas ostā.

“Es iedomājos, ka esmu tipiskas zviedru ģimenes pārstāvis un es braucu no Stokholmas uz Rīgu. Pirmais, kas man “uzklūp”, iznākot no termināļa, ir taksists, kas piedāvā mani aizvest līdz pilsētas centram par 50 eiro. Nākamais, es skatos, kā es varētu nokļūt pilsētas centrā ar sabiedrisko transportu, jā, es saprotu, ka tramvajs kursē, bet, kā līdz tam tramvajam aiziet, es neredzu. Līdz centram nav tālu, varētu iet kājām, bet jāiet pa diviem apšaubāmiem maršrutiem – vai nu soļot gar Eksporta ielu starp automaģistrāli un garu žogu vai arī lavīties caur autostāvvietām Citadeles ielā, kura beidzas bez gājēju pārejas,” autors atzīmē.

N. Balgaļa ideja ir izveidot ērtu un drošu gājēju ceļu no Rīgas pasažieru termināļa līdz Vecrīgai.

2.No Bolderājas līdz Vecmīlgrāvim 15 minūšu laikā – ar kuģi

Māra Kalvāne pētījusi Rīgas ostas teritorijas attīstības plānus desmit gadu laikā. Visus šos gadus arhitekti un plānotāji ir diskutējuši, ko labāk izmantot abu Daugavas krastu savienošanai, – būvēt jaunus tiltus vai attīstīt apvedceļu tīklu, kas novestu pie šķērsojumiem ārpus Rīgas teritorijas, samazinot kravas automašīnu plūsmu pilsētā.

Taču, kā uzskata autore, līdzās tiltiem un apvedceļiem ir jāatjauno prāmju satiksme Rīgā. Nav nepieciešami lieli prāmji, pietiek ar nelieliem pasažieru kuģiem, kas varētu cilvēkus 10−15 minūšu laikā nogādāt no Bolderājas uz Vecmīlgrāvi vai centru, no Vecmīlgrāvja uz Mežaparku un no centra uz Ķengaragu.

3.Degradētas teritorijas vietā – studentu pilsēta un biznesa inkubators

Bruno Bitainis apgalvo, ka Latvijas praksē problemātiskām teritorijām bieži vien tiek veidoti telpiski piedāvājumi, kuri tiek īstenoti ar dažu gadu intervālu. Taču, pēc viņa domām, degradēto teritoriju sekmīgai revitalizācijai ar telpisko dizaina piedāvājumu vien nepietiek. Svarīga komponente ir iesaistīto dalībnieku sadarbība, kopēju modeļu izveide, ekonomiskais faktors. Attīstot Pārdaugavas teritoriju gar Daugavu, kas pakāpeniski kļūst par studentu pilsētu – uz šejieni savas filiāles pārceļ dažādas augstskolas, ir jāveido simbioze starp izglītību un biznesu. Viens no piedāvātajiem modeļiem ir biznesa inkubatoru izveide, kur augstskolas var piedāvāt mācību spēkus un bizness – iekārtas. Otrs modelis ir plūsmas apmaiņa, ka uzņēmumi var finansēt pētījumus, ko veic universitātes. Trešajā posmā šim procesam var pievienoties valdība un pašvaldības.

“Mēs redzam, ka tieši trīspusējais jeb triangulācijas sadarbības modelis pasaulē ir visveiksmīgākais. Galvenie attīstības virzieni ir dialoga veidošana, vidējā termiņā – iedzīvotāju iesaiste zinātnes un izglītības centros un ilgtermiņā zinātnes attīstība arī ārpus Mūkusalas,” noslēgumā secina autors.

4.Kuģis –  sabiedriskais transports, tostarp arī automašīnām

Māris Jansons un Andris Ločmanis ierosina atsākt regulāru prāmju satiksmi starp Bolderāju, Mangaļsalu un Vecmīlgrāvi, kas ļautu cilvēkiem, kuri pārvietojas pa šo maršrutu, samazināt ceļā pavadīto laiku no 2 stundām (pa sauszemi) līdz 15−30 minūtēm (šķērsojot Daugavu pa ūdeni).

“Tilti ir dārga infrastruktūra, bet mums ir brīnišķīga iespēja izmantot ūdensceļus un Daugavu. Rīgas iedzīvotāji un galvaspilsētas viesi maksā lielu naudu, lai vienkārši kā tūristi pabraukātos pa Daugavu šurpu turpu, bet es nezinu nevienu Rīgas iedzīvotāju, kurš izmantotu sarkanos bezjumtu autobusus, lai ar tiem vienkārši pabraukātos pa Rīgu. Cilvēki ir spiesti braukt caur Rīgas centru, kas jau ir noslogots. Braukt no Bolderājas uz Vecmīlgrāvi ir tas pats kā braukt no viena Valmieras gala uz otru caur Cēsīm. Visās šajās apkaimēs ir piestātnes, tās ir jāmodernizē, lai cilvēki varētu uzbraukt uz prāmja ar automašīnu. Tas būtu daudz ātrāk nekā braukt caur pilsētas centru,” norāda autori.

5.Tūristu kuģīšiem jāapstājas arī Zaķusalā, Ķīpsalā un Lucavsalā

Armens Halatjans ierosina paplašināt tūristu kuģu maršrutus pa Daugavu un pievērst īpašu uzmanību savienojumu radīšanai starp pilsētas centru un Televīzijas torni (Spīķeri-Zaķusala) un Pārdaugavu (Vecrīga–Ķīpsala).

Kāpēc tieši tūristu, nevis regulāri transporta maršruti? Autors uzskata, ka tas ir jautājums par cenu. Patlaban kuģiem, kas brauc pa kanālu un Daugavu, biļetes cena ir 12−18 eiro par braucienu. “Šādu cenu cilvēki nevar atļauties regulārai satiksmei, bet tūristi labprāt to izmantotu,” stāsta autors. Otrs aspekts, kuģi arī tagad var pietuvoties pie Ķīpsalas un Zaķusalas, bet tie nevar tur pietauvoties. Bija viens izmēģinājuma brauciens no Spīķeriem līdz Televīzijas tornim. Taču ideja netika attīstīta, jo Daugavas otrs krasts nav atbilstoši pielāgots prāmju satiksmei. Tā kā Televīzijas tornis drīzumā tiks atjaunots kā tūrisma objekts un Ķīpsala un Lucavsala jau ir pievilcīgas atpūtas vietas, šo virzienu var attīstīt.

6.Mācīsimies no Ventspils, kādam jābūt tūristu kuģim?

Egons Bērziņš ierosina izveidot laivu piestātnes “Pārdaugavas ūdensceļu” projekta kontekstā. Daugavas kreisajā krastā atrodas maz pazīstamā Āgenskalna osta, Bolderājā ir jahtklubs, ir Laša iela. Īsāk sakot, ir daudz vietu, kas satiksmei tika izmantotas padomju laikos, bet tagad ir pamestas. Tieši tās autors iesaka izmantot kā nelielas piestātnes privātajiem peldošajiem līdzekļiem.

Autors piedāvā aizņemties ideju par koka laivu braukšanu pa Daugavu, piemēram, no “HIPPOCAMPUS”, kas veselu stundu vadā cilvēkus Ventspilī. Izveidot maršrutu tā, lai šāds kuģis iepazīstinātu tūristus ne tikai ar centru, bet arī ar dažādām apkaimēm. “Šis kuģis ir ļoti populārs un iecienīts tūristu vidū. Tajā valdošā atmosfēra tūristiem ir piedzīvojums. Kuģa kapteinis nav noguris un burkšķošs stūrmanis, bet viesmīlīgs eksperts, kurš reisa laikā pastāsta arī dažādus faktus no Latvijas vēstures. Velti mēs neļaujam sev eksperimentēt. Vajag palaist šīs laivas, attīstīt tūrisma pakalpojumus, dot iespēju studentiem pelnīt naudu vasarā. Šīs lietas nepasliktinās Rīgas iespējas būt pievilcīgai vietai gan cilvēkiem, gan kravām ostā. Turklāt katras apkaimes svarīgs pievilcības rādītājs ir iespēja turp nokļūt. Daudzi nekad nav bijuši Bolderājā un Vecmīlgrāvī, jo uz turieni ir tālu jābrauc. Tūrisma maršruti ir lieliska iespēja,” viņš atzīmē.

7.Ostas kalns Vecmīlgrāvī

Inta Biezā uzskata, ka ir pienācis laiks Vecmīlgrāvja krastmalas uzlabošanas otrajam posmam. Pirmā posma ietvaros pamestajā teritorijā tika izveidots bērnu rotaļu laukums un ierīkota promenāde ar piekļuvi ūdenim.

“Vecmīlgrāvja sadarbība ar ostu notiek jau astoņus gadus. Vienīgajā vietā, kur varēja piekļūt ūdenim, tapa piemineklis Mangaļu jūrskolai. Tā ir vecmīlgrāviešu iecienīta vieta, kur var atpūsties ar bērniem, pabarot putnus. Bet šogad mēs vēlamies turpināt krastmalas teritorijas sakārtošanu uz otru pusi – uz kuģu būvētavas pusi. Osta šo teritoriju neizmanto, tas ir tāds priežu uzkalns. Mēs gribētu to nodot izmantošanai saviem iedzīvotājiem, turpinot promenādi. No kalna paveras brīnišķīgs skats, varētu pagarināt promenādi un pat atvērt kafejnīcu, kā tas bijis sendienās,” stāsta I. Biezā.

8.Mangaļsala – vieta baseinam un skatuvei

Arta Buceniece dalījās savā redzējumā par Mangaļsalas piekrastes teritorijas attīstību. Viņa ierosina likt uzsvaru uz joprojām esošajām unikālajām apkaimes vērtībām − zvejnieku ciems, militārais mantojums, dabas parks, ūdensceļi.

“Katrs rīdzinieks vismaz reizi  ir braucis uz Mangaļsalu skatīties saulrietu. Un, pastaigājoties pa Mangaļsalas ielu, es atklāju arī to, ka tur ir neskaitāms daudzums militārā mantojuma, kā arī ir saglabājusies ļoti spēcīga vietas identitāte – zvejniekciems un tā tradīcijas. Es sapratu, ka Mangaļsala var iet to pašu ceļu, ko kaimiņi pretējā krastā, kur ir Daugavgrīvas cietoksnis, Komētas forts. Šie divi krasti ir savstarpēji saistīti. Un es domāju, ka ir nepieciešams saglabāt šo neskarto dabas un kultūrvēsturiskā mantojuma teritoriju, vienlaikus attīstot infrastruktūru,” stāsta autore.

Pēc viņas domām, Mangaļsalas teritoriju, kur kādreiz atradās pionieru nometne, ir iespējams atvēlēt sporta un rekreācijas zonai. Vēsturisko fortifikācijas būvju vietās izveidot plašu taku tīklu, kas ved uz jūru, īpašu uzmanību pievēršot kādreizējai  dzelzceļa līnijai, tur izveidojot taku. “Pastaigu takas dabā būtībā jau ir, bet tās ir vietām aizgružotas,” norāda A. Buceniece.

Centrālajā daļa ir piedāvājums veidot brīvdabas estrādi. Sezonas laikā uz bāku varētu kursēt tūristu laivas, varētu organizēt arī laivu sacensības. Autore piedāvā attīstīt jahtklubu un tā teritorijā izveidot atpūtas zonu ar āra baseinu, lai veidotu Mangaļsalas centru, kurā varētu pulcēties apkaimes iedzīvotāji.

9.Ķīšezera pludmale jāpadara ērtāka bērniem

Šo ideju ierosināja trīspadsmit gadu vecs zēns – Andrejs Krišjānis Zīlāns. Sīku akmentiņu mešana ūdenī, bradāšana pa smilšainu krastu, peldēšanās ezerā ir visvienkāršākā un labākā atpūta bērniem.

Kā stāsta zēna mamma, ir ļoti daudz pilsētu – Prāga, Stambula, Bāzele, Drēzdene –, kurās cilvēkiem ir iespēja atpūsties dabiskās krastmalās bez šķēršļiem, ja tas nav pretrunā ar ostu un būvnieku plāniem. Savukārt rīdziniekiem šī iespēja ir atņemta.

10.Atvērt ostu cilvēkiem

Una Kancāne turpina ideju par ostas teritorijas atvēršanu cilvēkiem. Somijas Turku pilsētas pieredze rāda, kā to ir iespējams realizēt. Turku pilsētā vietās, kur osta neizmanto krastmalu, ir izveidotas pastaigu promenādes ar iespēju nokāpt pie ūdens. Turklāt ir plānots palielināt promenādes garumu, lai pa ostas teritoriju varētu aiziet līdz jūrai. Autore iesaka izmantot šo pieredzi Andrejsalā un Eksporta ostā.

“Turku pilsētas fenomenu pētījām 36 dažādu profesiju un dažādu nacionalitāšu studenti. Tad mums radās jautājums, varbūt mēs kaut ko varam atvest uz Rīgu? Osta pilsētā gandrīz visur ir nošķirta teritorija. Krastmalas ostas teritorijā ir slēgtas cilvēkiem. Daudzviet vienīgā iespēja, kā nokļūt ostā, ir prāmis. Mēs uzskatām, ka mūsu ostu var padarīt par publiskas pieejamības teritoriju dažādām aktivitātēm. Vietas, kur izveidotas promenādes, ir ļoti populāras iedzīvotāju vidū,” norāda U. Kancāne.

Kādiem mērķiem ir jāatver ostu teritorijas? Una Kancāne uzskata, ka labākās idejas pateiks konkrētās apkaimes iedzīvotāji. Tā var būt laivošana, kafejnīcas, bērnu rotaļu laukumi, pastaigu takas.

11.Osta – vieta veloceliņiem un pastaigu takām

Viktorija Priļenska prezentācijas laikā jautāja, cik no rīdziniekiem, kuri nestrādā ostā, ir bijuši ostas teritorijā un cik bieži? Vidusmēra rīdzinieks bijis tur reti. Bet Roterdamas un Antverpenes ostas ir atvērtas teritorijas, pie ūdens ir izveidotas atpūtas vietas, pastaigu un riteņbraukšanas celiņi. Rīgas osta varētu pārņemt šo pieredzi un padarīt publiski pieejamus ne tikai ārējos laukumus, bet arī sabiedriskās ēkas.==

“Viņiem ir karte ar veloceliņiem, gājēju takām un apskates objektiem. Visur ir stendi ar informāciju, ostas teritorijā notiek pasākumi studentiem, skolēniem, ģimenēm, viņiem pat ir telpas un restorāns, ko var izīrēt dažādiem pasākumiem, piemēram, kāzām. Ja paskatās uz mūsu ostas karti, tad visa milzīgā daļa, kas ir apmēram 80% no ostas teritorijas, ir pilnīgi droša un var tikt atvērta cilvēkiem. Var būt pat sabiedriskā transporta maršruts. Osta var būt pilsētas turpinājums,” secina autore.

12.Nedrīkst aizmirst par dambjiem

Rūdolfs Maurāns piedāvā jaunu pieeju apbūvei teritorijās, kuras apdraud plūdi.

“Rīga pazīst plūdu riskus. Kā sadzīvot ar ūdens stihiju? Pilsētai ir jāizstrādā plāni, lai aizsargātu cilvēkus, kas dzīvo applūstošajās teritorijās. Šobrīd šīs rūpes izpaužas, ierobežojot apbūvi applūstošās teritorijās. Bet klimata tendences pasaulē strādā pretējā virzienā. Dambji tiek būvēti, lai aizsargātu no plūdiem ne tikai ēkas, bet arī pašu rezervuārus. Labs piemērs tam, kā būvēt dambi, – būvēt to nevis pa upes krastmalu, bet atvirzīt līdz pirmajai saprātīgā attālumā izbūvētajai ielai, kas ļautu upes hidroloģiskajiem procesiem norisināties tuvu dabīgajiem apstākļiem. Pilsētas uzdevums šajā situācijā ir saprātīgi definēt izmantošanas kritērijus šāda rakstura teritorijām.” Autors piedāvā Trīsciemā mēģināt veidot ēkas, kas īslaicīgi iegūst peldspēju.

Sīkāk par Rīgas pilsētas arhitekta biroja sagatavotās idejas, kura guvusi vislielāko atbalstu, īstenošanu, lasiet šeit. Ideja ir saistīta ar prāmju satiksmes atjaunošanu starp Mangaļsalu - Daugavgrīvu - Vecmīlgrāvi un Mežaparku.