Rīga bez skaņas: kā dzīvo cilvēki ar dzirdes trūkumu

6. Oktobris

Lielās pilsētās ir ļoti daudz skaņu – veikaliņu mūzika, automašīnu motoru rūkoņa, nepacietīgu autovadītāju signāli. Upes šalkoņa un putnu dziesmas parkos un skvēros. Māra Lasmane neko no tā nepazīst – viņa ir dzimusi ar visnopietnāko dzirdes trūkuma pakāpi.  Portālam riga.lv Māra pastāstīja par dzīvi bez skaņas un attiecībām ar dzirdīgajiem.


Arī mani vecāki bija nedzirdīgi. Tēvs uzauga parastā ģimenē, kurā problēmas ar dzirdi bija tikai viņam. Viņa vecākiem tajos grūtajos laikos, kad bija tik maz informācijas un iespēju, izdevās savam dēlam sniegt pēc iespējas vairāk zināšanu, ieaudzināja viņā strādīgumu, cieņu pret apkārtējiem un, pats galvenais, iemācīja mīlēt. Es izaugu brīnišķīgā ģimenē un joprojām esmu laimīgs cilvēks.

Mūsu ģimenei ir nācies saskarties ar nosodījumu no apkārtējo puses. Ir cilvēki, kuri pārmet vecākiem, ka viņi esot “radījuši bērnus ar invaliditāti”. Bet man bija vienalga, ko kāds par to saka – stiprs raksturs un audzināšana ir lietas, kuras ir ļāvušas man neņemt pie sirds visādas muļķības.

Man ir vissmagākā dzirdes trūkuma pakāpe – es nedzirdu vispār neko. Dzirdes aparāts man ļauj atšķirt noteiktas skaņas, bet es to neizmantoju, bez tā ir ērtāk.

Māras ģimene - vīrs, dēls, meita, znots un mazbērni
Foto: riga.lv/no personīgā arhīva

Man ir vīrs, divi bērni un divi mazbērni. Vīrs,  meita un dēls –  vājdzirdīgie, bet mazbērni ir dzirdīgi. Meita dzīvo Anglijā, un, kad pie viņas aizbraucu ciemos, viņa mani aizveda uz zīmju valodas kursiem – intereses pēc. Mēs bijām pārsteigti, kad tur satikām pilnīgi dzirdīgu ģimeni, kuri vēlējās saviem bērniem iemācīt zīmju valodu. Saskaņā ar kāda amerikāņu zinātnieka pētījumu, bērniem pirmajos dzīves gados vieglāk padodas neverbālā saziņa, jo tā attīstās ātrāk. 

Māra ar jaunāko māsu Liepājas pašdarbības festivalā
Foto: riga.lv/no personīgā arhīva

Ir vecāki, kuri nevēlas pieņemt bērnu ar dzirdes problēmām. Ne visi apgūst zīmju valodu, lai sazinātos ar bērnu. Gadījumā, ja kurlumu izraisa citas nopietnas saslimšanas, ir iespējamas problēmas ar attīstību, bet, ja tas ir tikai dzirdes trūkums, šādam bērnam tā ir vienīgā atšķirība no viņa vienaudžiem. Mans dēls mācījās Valmierā, skolā bērniem ar dzirdes problēmām. Reiz viņš brīvdienās ieradās mājās un teica, ka ir ļoti priecīgs par iespēju ar mani sazināties. Es biju pārsteigta par tik dīvainu paziņojumu, jo mūsu komunikācija ir ierasta lieta – kā jau visiem vecākiem, kuri sarunājas ar savu bērnu. Beigu beigās noskaidrojās, ka viņa klasesbiedrs ir dzimis dzirdīgā ģimenē, kurā zīmju valodu neviens nav iemācījies… Zēns visas brīvdienas pavadīja bez saziņas ar citiem.

Foto: riga.lv/no personīgā arhīva

Ja tev ir problēmas ar dzirdi, atrast darbu ir grūti. Bet, ja tev ir kādas pielāgošanās prasmes, tad nav nekā neiespējama. Nedzirdīgais var strādāt par galdnieku, konditoru, pavāru, apkopēju, stādīt ziedus… Galvenais ir kaut ko prast. Es strādāju par skolotāju – mācu nedzirdīgus un vājdzirdīgus bērnus. Man ļoti patīk mans darbs!

Nedzirdīgie prot lasīt. Ir ļoti grūti orientēties tekstā, ja sastopami homonīmi. Tādus valodas smalkumus mēs nejūtam. Visādi citādi zīmju valoda atšķiras no latviešu valodas gramatikas.

Kurš gan ir teicis, ka dejošana nav domāta mums? Mēs rīkojam ballītes – labi skaļruņi, lai varētu just vibrāciju, dzirdīgs cilvēks, kurš parāda ritmu, un aiziet – diskotēka ir izdevusies!

Foto: riga.lv/no personīgā arhīva

Ir latviešu zīmju valodu, ir krievu, angļu un visu pārējo valodu. Daži vārdi visās valodās ir vienādi – piemēram, māja, gulēt, dzert. Es ātri uztveru citus žestus un vispār problēmu ar saziņu man nav.

Foto: riga.lv/no personīgā arhīva

Reizēm nedzirdīgie izdveš skaņas, kuras viņi nevar kontrolēt, jo viņi paši sevi nedzird.

Veikalu apsargi domā, ka mēs esam zagļi, jo sarunājamies ar žestiem. Tas ir ļoti aizvainojoši – ierodamies ar ģimeni veikalā, sarunājamies, bet mums pa pēdām seko apsargs, kurš rūpīgi uzmana un neļauj vienkārši staigāt. Kas, mēs esam ieradušies zagt? Vai arī kasieri – desmit reizes ir jāskaidro, ka es neko nedzirdu. Tāpēc viņi sarkst, atvainojas. Es lasu no lūpām, bet būtu labi, ja Latvijā, kā citās Eiropas valstīs, apkalpojošais personāls zinātu kaut vai tikai elementārus žestus – “paldies”, “lūdzu”, “jauku dienu”. Citās Eiropas valstīs tā ir norma. Ir patīkami, kad viesmīlis ne tikai pasaka “paldies”, bet arī izsaka komplimentu, piemēram, “tu esi skaista”.

Foto: riga.lv/no personīgā arhīva

Apkārtējā pasaule nav ļoti piemērota tādiem cilvēkiem, kā mēs. Var doties uz kino – ir subtitri, tad viss ir labi. Teātris – opera – tur to nav. Bet, ja skatāmies kopumā, tad sabiedrības attieksme mainās uz labo pusi – cilvēkiem ir mazāk stereotipu un aizspriedumu.

Trešās acs man nav. Ar savu muguru briesmas nejūtu. Bet es vienmēr staigāju droši un pārliecināti. Ja baidies, tad noteikti kaut kas notiks. Reiz vēlu vakarā devos pie māsas, pa tumšu ceļu. Apstājās mikroautobuss, divi vīrieši man nogrieza ceļu. Es parādīju viņiem dūri, sakot, ka tūlīt sitīšu. Viņi uzreiz sāka atvainoties, sakot, ka esot pajokojuši un es devos tālāk.  

Reizēm mani žēlo, sakot, ka man ir grūti, jo es taču neko nedzirdu… Nevajag mani žēlot! Esmu ļoti laimīgs un patstāvīgs cilvēks!

???? Šodien ir Starptautiskā nedzirdīgo diena! ???? Par godu šim notikumam mēs parunājām ar Māru un uzzinājām vairāk par dzīvi bez skaņām un attiecībām ar tiem, kuri dzird. ➡ Pilnu interviju lasiet šeit: https://riga.lv/lv/news/riga-bez-skanas-ka-dzivo-cilveki-ar-dzirdes-trukumu?12006

Опубликовано Rīga.lv 24 сентября 2017 г.