Rīgā apskatāma motivējoša izstāde ar audžuģimenēs uzņemto bērnu portretiem

2. Augusts

Rīgas domes foajē uzstādīti molberti ar melnbaltiem bērnu portretiem. Maza meitene, kas apskāvusi lielu suni, siltā šallē ievīstīts zēns, kas ērtā kažokādas cepurē stāv saules pielieta uzarta lauka vidū. “Izaugt ģimenē” – izstādē ar šādu nosaukumu apkopotas bērnu fotogrāfijas, kurās attēlotos bērni, kas dzīvo audžuģimenēs no visas Latvijas.


Portretu autors - fotogrāfs Valters Poļakovs pastāsta, ka kadri uzņemti pusgada laikā dažādās Latvijas pilsētās un ciemos.

“Bērni pret fotografēšanu attiecās labi. Katram centāmies atrast kaut ko savu, lai fotogrāfijas cilvēkiem liktu aizdomāties. Katram bērnam ir savs asinis stindzinošs stāsts… Tas, ko šie bērni pārdzīvojuši pieaugušo dēļ, normālam cilvēkam nemaz nav aptverams, tam nav iespējams rast attaisnojumu,” stāsta fotogrāfs, atzīmējot, ka fotografēšanas procesa laikā sapratis, ar ko bērni no audžuģimenēm ir īpaši: viņiem ir pieaugušo skatiens, kas dzīves laikā ir redzējis daudz ko.

Foto:

“Šīs izstādes mērķis ir vēršanās pie cilvēkiem, lai viņi apdomātu iespēju uzņemt kaut vienu bērnu un dotu viņam māju siltumu un rūpes. Daudzi nezina, kā tas notiek un pat nav varējuši iedomāties, ka ir uz to spējīgi,” dalās fotogrāfs.

Audžuģimenes motivācija apzīmējama vienā vārdā

Un šis vārds ir mīlestība. Pretēji visām gaidāmajām grūtībām un pārbaudījumiem. Tieši beznosacījuma mīlestību pret bērniem un spēju pieņemt bērnus tādi, kādi viņi ir, Dace Blaževiča, nodibinājuma “Sociālo pakalpojumu aģentūra” vadītāja uzskata par galvenajiem priekšnoteikumiem  audžuģimenes darbam un misijai.

“Mūsu organizācija  nodrošina apmācības  ģimenēm, kas nolēmušas kļūt par audžuģimenēm. Sākotnēji ģimene, kas vēlas kļūt par audžugimi dodas uz bāriņties un raksta iesniegumu, apliecinot to, ka vēlas kļūt par audžuģimeni.  Atbilstoši normatīvajai kārtībai ģimenes piemērotība izvēlētajam statusam tiek izvērtēta: piemēram, tiek  izvērtēti ģimenes dzīves apstākļi, psiholoģiskā  gatavība un piemērotība audžuģimenes statusam u.c. Pieņemot lēmumu par piemērotību, bāriņtiesa nosūta ģimeni uz jauno audžuģimeņu apmācībām. Pieredze rāda, ka, patuveni  90% no cilvēkiem, kuri iziet apmācību kursu, kļūst par audžuvecākiem. Apmācību procesā ir iespēja dziļāk izpētīt savu motivāciju kļūt par audžuģimeni  un apzināties savas stipās puses un riskus, ar kuriem veicot audžuģimenes darbu  var nākties sastapties.  Parasti cilvēki domu kļūt par audžuvecāku  apsver ilgāku laiku, izvērtējot gan sevi, gan savas spējas. Tos vecāki, kuri pieņēmuši spontānu un neapdomātu lēmumu, kursi atsijā,” stāsta Dace Blažveiča, atzīmējot, ka pat starp tiem, kuri ilgāk apsvēruši domu kļūt par audžuģimeni, ir cilvēki, kuri nav paredzējuši gaidāmās iespējamās grūtības. Reālas grūtības atspoguļo tikai prakse, tas brīdis, kad sākam uzņemties rūpes par bērnu.

Foto:

“Bērni, kuri nonāk aprūpes centros, savā dzīvē ir pārdzīvojuši dramatiskus notikumus. Viņi atšķiras no tiem, kuri uzauguši labvēlīgā ģimenē. Traumas atstāj savas pēdas – bērni var būt noslēgti, izjust nedrošību, reizēm atspoguļot agresīvu uzvedību, jo ir nācies izdzīvot. Mēs mācām topošajiem audžuvecākiem saredzēt neredzamo, t.i. zem bērna virspusējas uzvedības reakcijām  saskatīt dziļākus iemelsus bērna uzvedībai, trenējam prasmes tikt galā ar grūtākām bērna audzināšanas situācijām, vienlaicīgi trenējot spēju arī vecākam pašam kritiskāk palūkoties uz sevi.  Audzinot ar mīlestību vecāks palīdz bērnam justies droši, kā arī palīdz atgūties no pāridarījumiem,” stāsta Dace Blaževiča, atzīmējot, ka bērni netiek ievietoti audžuģimenēs automātiski rindas kārtībā – bāriņtiesa tomēr cenšas bērnam atrast piemērotāko ģimeni. Ne vienmēr tas izdodas, jo bērnu skaits, kuriem ir nepieciešama droša ģimenes vide ir liels, taču audžuģimeņu skaits Latvijā ir nepietiekams. 

Pēc Daces Blaževičas vārdiem, tiem, kuri līdz galam nav pārliecināti par savām spējām pieņemt ģimenē bērnu, būtu jāsāk palīdzēt bērnam pakāpeniski, piemēram kļūstot par viesģimeni.

 “Bērns zina, ka pie šīs ģimenes viņš viesojās brīvdienās, kopā pavada brīvo laiku utt., bērnam tas tiek izskaidrots. Tās ir ģimenes palīdzības iespējas. Daudz skaudrāks ir stāsts, kad bērnam ir jādodas no audžuģimenes atpakaļ uz bērnu aprūpes centru, ja audžuģimene  nespēj tikt galā ar audzināšanas uzdevumiem , projām no mājām un vietas, kur viņš nakšņojis, brokastojis, kur plauktā stāvējušas viņa mantas,” stāsta Dace Blaževiča.

Foto: